Karstā vasara

2021. gada 14. septembris 00:00

Zīmīgo 1944. gada vasaru pavadīju tēva mājās Vecsaules pagasta «Bieķenos» (16 km no Bauskas, pie Bauskas–Skaistkalnes ceļa).

Aviācijas uzlidojumi
Jūlija beigās naktīs gaisā parādās krievu nakts «bumbvedēji» – saukti «kukuruzņiki». Varas iestādes arī laukos pieprasa ievērot stin-grus aptumšošanas noteikumus.

Kādu nakti dienvidrietumu pamalē redzama īpatnēja «iluminācija» – izkārtas simtiem apgaismošanas raķešu. Dzirdami tāli sprādzieni. Krievu aviācija bombardē Šauļus.

Tēva mājās Vecsaules «Bieķenos» negaidīti ierodas vācu 15 cm haubiču baterija. Vācieši brīdina, ka nākamajā dienā viņi intensīvi šaus. Šķiet, pat lika pārlīmēt logu stiklus ar papīra lentēm. Tomēr nākamajā dienā aizbrauc, atstājot aiz sevis šauras, apaļas ierakumu bedrītes, kurās vieta vienam cilvēkam.

Sākas regulāri krievu aviācijas pārlidojumi no dienvidiem Rīgas virzienā. Tagad tie ir vienmotora «IL-2», grupās pa 9 – 15, reizēm gadās arī lielākas divmotorīgo «petļakovu» grupas, ko pavada daži iznīcinātāji. «Ili» un «petļakovi» uzbrūk dienā. Ja gaisā ir pacēlušies vācu iznīcinātāji, parasti uzlidojumos tiek notriekti 1 – 2 krievu lidaparāti.

Uz mums bumbas nemet, taču nežēlīgi šauj no ložmetējiem un pa reizei no borta lielgabala, tāpēc, dzirdot pazīstamo krievu lidmašīnu motoru skaņu, slēpjamies pašu izraktā ierakumā un bunkurā pie mājas.

Dažas dienas pēc artilēristu aizbraukšanas mūsu mājās apmetas kāda vērmahta daļa. No viņiem un bēgļiem, kas parādās no Jaunsaules un mūsu pašu pagasta dienvidu daļas, uzzinām, ka Mēmeles upe kļuvusi par frontes līniju. Par to liecina arī skaidri dzirdama ložmetēju kārtu skaņa un sākumā nesaprotamie šrapneļu mākonīši saulainajās dienvidu puses debesīs. Neraugoties uz to, turpina funkcionēt pagasta vadība (vecākais ir Šakārnis).

Līdz Mēmelei ir apmēram seši kilometri, bet mūs pagaidām liek mierā, nespiež evakuēties. Toties mūsu šķūnī uz siena apmetas paziņas no «Zulleniem» un «Laiskuriem» (pusi mājas aizņem vācieši).

Gūstekni «nepamanīja»
Vērmahta daļu pēc kādām 10 – 12 dienām nomaina policijas vienība. Tagad viņi ir visās apkārtējās mājās. Mūsu mājā labo ieročus, vāra ēdiena katlus, ko ved uz fronti, un nomaina karotājus. Mūsmājas augstākais priekšnieks ir kāds virsleitnants.

Frontes iecirkni komandē ģenerālis Gīzeke, kas apmetas manas vecāsmātes mājās Vecsaules «Spurķos». Vecomāti ar dēlu pārvieto uz klēti. Ģenerāļa štābam izrok divus grandiozus bunkurus.

Vācieši izturas draudzīgi, labprāt provocē mūs uz maiņas tirdzniecību. Viņus interesē sviests, olas, medus – produkti, kurus mums vairs nav, kur pārdot. Pretī saņemam dabisko kafiju, kakao, franču vīnus, kas pagaidām vāciešiem vēl ir pietiekami. Arī maize viņiem ir interesanta: ietīta folijā, pelēka un ilgi nebojājas. Bērnus cienā ar šokolādi un, braucot uz fronti, pavizina mūs vieglajā mašīnā līdz kaimiņu mājām. Dārzā viņiem ir «savi» norunāti ķiršu koki. Viņi neaiztiek «mūsējos».

Kopā ar vāciešiem mūsu mājās (bunkuros) uzturējās arī vlasovieši. Reiz viņus inspicēja arī kāds viņu augstāks virsnieks.
Jāņem vērā, ka šajā laikā mūsmājās dzīvoja arī no Tihvinas evakuēto bēgļu ģimene: divas sievietes un divi bērni, kā arī karagūstek-
nis – ukrainis. Kādu dienu septembra sākumā pie mums ieradās žandarmi, kas meklēja pie saimniekiem vēl palikušos karagūstekņus. Tā kā policijas vienība jau bija «iedzīvojusies» pie mums, mūsu vietā ar žandarmiem runāja virsleitnants. Gūstekni «nepamanīja».

Notriekts lidaparāts «IL-2»
Kaut kad augusta beigās, kad krievu uzlidojumi jau bija kļuvuši par ikdienu, viņi bija pamanījuši kādu garāmbraucošu vācu «fūri». Nometa divas šķēpeļbumbas, kas nogalināja vienu kareivi un zirgu. Zirgu vācieši apēda zupā. Karavīru apglabāja Desu kroga ceļa malā pie «Kaģeniem». Tas bija vienīgais gaisa uzbrukums mūsmājām.

Kādudien uzlidojuma laikā vācieši pēkšņi sacēla trauksmi. Mums aizliedza iziet laukā no mājas, jo tepat esot nokritusi krievu lidmašīna. Pēc minūtēm desmit aizliegums tika atcelts, jo, izrādās, ar izpletni izlēkušais krievu lidotājs jau ir notverts. Metāmies skatīt degošo «IL-2», diemžēl ne mēs, ne vācieši nevarējām tai tuvoties, jo sprāga lidmašīnas munīcija. Kad sprādzieni beidzās, vlasovieši no joprojām degošās lidmašīnas izvilka pilotu, kas bija bez galvas un jau pamatīgi izcepies. Lidotāju viņi apglabāja Bauskas–Skaistkalnes lielceļa malā, «Danganu» ceļa galā. Kamēr vlasovieši ņēmās ar lidotāja līķa atbrīvošanu, pāri mūsu galvām pārlidoja un pamāja meseršmits, kura lidotājam šajā uzlidojumā esot bijušas divas uzvaras. Vāciešiem šajā laikā jau bija jūtams degvielas trūkums, jo krievu uzlidojumu atvairīšanā parasti piedalījās 1 – 2 vācu iznīcinātāji.

Vācieši stāsta, ka Bauskas frontes iecirknī darbojoties arī krievu lidotāju sieviešu vienība. Kad viņām uzbrūk vācu iznīcinātāji, radiotelefonos esot dzirdama varena spiegšana.

Mūsu radioaparāts nav atņemts, tomēr vidējos viļņos neko tādu nedzird. Pāris reižu bija dzirdamas kādas aprautas vienpusējas sarunas krievu valodā, no kurām gan mēs nekādus secinājumus nevarējām izdarīt. Vācieši ieteica tās neklausīties.

No vāciešiem uzzinājām arī par atvairīto krievu iebrukumu Bauskā augusta beigās. 15. septembrī mūsu vācieši pavēlēja nākamajā naktī guļot neizģērbties. No Bauskas puses atskanēja Iīdz tam nedzirdēti skaļa kanonāde. Rietumu vējš no Vecsaules puses nesa drausmīgu pulvera smaku.

Vācieši prom, iebrauc krievu vezumnieku rinda
16. septembra priekšpusdienā vācieši sakravājās un aizbrauca. Viņu pēdējie vārdi bija ieteikums, ja nu mēs tomēr pārdomātu, braukt Bruknas–Stelpes virzienā. Pievakarē apmēram kilometru no mūsu mājām uz ceļa starp «Boķu» un «Ķeidonu» mājām parādījās kaut kādi pelēki stāvi, kas mūsmāju virzienā palaikam raidīja atsevišķus šāvienus. Pāri laukam atkāpās tikai divi vācu zaldāti.

Paši pēdējie Bauskas frontes aizstāvji, ko redzējām, bija divi pārguruši latviešu leģionāri ar ložmetēju ratos. Viņi brauca pa lauku, acīmredzot aizsedzoties ar māju puduriem. Viens no viņiem nogurušā balsī manam tēvam teica: «Onkul, brauc!»

Nakts pagāja mierīgi. Nākamā rīta agrumā mūsu sētā caur kāpostu un burkānu dobēm jāja jauniņš sarkanarmietis visai nožēlojamā izskatā. Kad mamma viņam piedāvāja pienu, izlūks atteicās nokāpt no zirga, jo viņam esot bruka.

Pēc stundas pa ceļu gar mājām virzījās nepārtraukta krievu vezumnieku rinda. Arī mūsu sēta bija pilna.

***
P. S.

Šo E. Tadernaka Otrā pasaules kara notikumu atmiņu stāstu ar autora piekrišanu «Bauskas Dzīvei» nodevis viņa Bauskas Valsts ģimnāzijas skolasbiedrs 1946. – 1948. gadā Jānis Zemtautis.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Karstā vasara

Kategorijas