Klusā daba ar mikofobu

2021. gada 14. septembris 00:00

153

Vēstules no Holandes. Pirmais, ko holandietis jautā par sēni, – vai tā nav indīga

Gaiss klusi sabiezējis mūsu viesistabā. Kā vairāk – ziņkāres vai satraukuma –, nav saprotams. Uz manu ierosinājumu katram pašam ielikt sēņu mērci šķīvī, cik nu gribas, klusumu un spriedzi pārrauj joki par vismaz skaisto skatu aiz loga pēdējā dzīves dienā. Man tikmēr galvā pa riņķi skraida domas: «Apšu bekas taču pazīstu labi... tās noteikti nevar būt zaļās mušmires... raganu bekas bija tikai rūgtas...»

Velnu sabiedrotie
Holandieši nesēņo. Vidējam šīs valsts iedzīvotājam nav pat nekādu bērnības atmiņu par sēņu lasīšanu. Mans dzīvesbiedrs nepazīst mežā pat baraviku, arī viņa vecāki ne. Ar vārdu «sēne» te lielākoties visiem asociējas klasiskā mušmire (šampinjoni neskaitās!). Atminos, ka reiz kāds mežzinis savus tautiešus nodēvēja par mikofobiem (mikoloģija – zinātne par sēnēm un fobija – uzmācīga baiļu izjūta no ikdienišķām lietām; ‘no sēnēm bailīgie’)... «Parādi holandietim sēni, un pirmais jautājums būs – vai tā nav indīga? Francūzis prasītu, kur tā atrasta, jo varbūt kaut kas arī viņam tur atlicis. Sēņu nemīlēšanu šis mežsargs, kas gan pats sēņo un jo īpaši iecienījis gailenes, skaidro ar kalvinismu, kas sēnes saista ar velniem. Tā nu mēs no šī reliģiski vēsturiskā mantojuma tā arī neesam tikuši vaļā. Pirms pāris gadiem viens no lielākajiem holandiešu laikrakstiem bija pārsteigts, ka Polijā sēņošana ir populāra pat «Instagram» lietotāju vidū.

Tomēr arī šeit, un ar to es domāju Nīderlandi, pēdējo piecu gadu laikā interese par sēņošanu ir pieņēmusies sparā. Uz viena viļņa ar interesi par mazdārziņiem, vistu audzēšanu, bišu dravu iekopšanu un maizes cepšanu. Lielākoties gan tā nekļūst par aizrautību. Atšķirībā no holandiešu medniekiem, kam uzreiz vajag ne tikai bisi, bet arī piecas medniek-drēbju kārtas, no kurām vienai noteikti jābūt tvīda žaketei, sēņotājiem te nav nekā speciāla. Neatradu ne sēņošanas groziņus, ne nazīšus, ne cepures, ne tīrīšanas otiņas, tomēr sava ciema rakstāmpiederumu veikalā ar pāris grāmatplauktiem saskaitīju piecas sēņu grāmatas. Tas tādēļ, ka holandiešiem nav nekādu ģimenē pārmantotu zināšanu par sēnēm, un, ja kāds šeit grib sēņot, viņam tiek silti ieteikts doties mežā ar diviem sēņu noteicējiem (grāmatām) padusē. Tad jau nav brīnums, ka interese nepāriet aizrautībā.

Tik, cik trauciņā saiet
Sēņot Holandē nav vienkārši arī citu iemeslu dēļ. Kā viss tulpju zemē, arī šī nodarbe ir atrunāta likumu pantos. Drīkst sēnes lasīt tikai personiskai lietošanai, tas nozīmē – ne vairāk kā aptuveni 250 gramus (spaiņiem baravikas var griezt tikai tajās zemēs, kas ir uz austrumiem no Nīderlandes), bet trakākais, ka jāievēro katrā konkrētā mežā definētie noteikumi. Manas apkārtnes mežos, piemēram, ir stingri noliegts staigāt ārpus takām. Cik sēņu esat redzējuši augam tieši pie takām? Vairākos reģionos vispār liegts sēņot, jo, ja es nogriežu sēni, nākamais meža apmeklētājs nevarēs priecēt acis ar šo dabas brīnumu.

Protams, policistus mežā neesmu redzējusi, tomēr pietiek ar kādu cītīgu likuma burta kalpu. Nē, neesmu dzirdējusi stāstus par sēņotāju sodīšanu, toties ir gana daudz stāstu par ārzemniekiem, kas saēdušies holandiešu mežu sēnes un saindējušies (holandieši ir mokofobi!). Tā vismaz pirms pāris gadiem mikologu asociācija skaidroja, kur rodas tie aptuveni 160 saindēšanās gadījumi gadā. Acīmredzot šie dullie cittautieši nezina, ka vajag tik olu kopā ar sēnēm novārīt, lai indīga pārvēr-stos ēdamā sēnē (tāda leģenda klīstot Holandē).

Zem lakatiņa un tašā
Jā, lielākoties sēņo austrumeiropieši. Poļu paziņas nesuši mājās spaiņiem baraviku un beku no manas apkārtnes mežiem. Spainis gan drošības nolūkos bija iebāzts lielajā iepirkumu maisiņā. Es pērn staigāju ar groziņu, sēnes no ziņkārīgām acīm slēpu zem lakatiņa.

Oficiāli un nebaidoties var sēņot sēņošanas kursos, kur tad arī māca, kuras var un kuras nevar ēst. Kāda latviešu paziņa smēja – to, kas šajos kursos ieteikts kā ēdamās sēnes, Latvijā sauc vienkārši par suņu sēnēm. Holandes slavenākais savvaļas labumu vācējs (tieši tā šo jauno «profesiju» varētu latviskot, holandiešu valodā tas skan – «wildplukker») savā blogā kā lasāmas norāda sēnes, kuras es pilnīgi noteikti nelasītu (un viens no svarīgākajiem nelasīšanas iemesliem ir tāds, ka es pat nezinu, kā tās latviski sauc). Cik bieži jūs esat lasījuši parasto akneni vai samtaino ziemeni (pēc latīniskā nosaukuma atradu tās latvijasdaba.lv)? Milzīgajā un krāšņajā šī slavenākā sēņotāja un tikpat pazīstama holandiešu pavāra kopīgi sarakstītajā sēņu grāmatā jau pazīstu vairāk sēņu – te gan baravikas un bekas, gan gailenes un bērzlapes un pat austersēnes.

Man gan sanācis tik priežu bekas un pāris vietās arī baravikas atrast. Biotirgos un smalkākos veikalos par lielu naudu var nopirkt arī gailenes, lasītas Itālijā vai Dienvidfrancijā (Nīderlandes mežos pārdošanai nav ļauts vākt pilnīgi neko – ne ogas, ne sēnes un arī ne kritušus zarus). Lielākoties krietni pastāvējušas, jo pabrūnas, bet vienalga ap četriem eiro par 100 gramiem jāmaksā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Klusā daba ar mikofobu

Kategorijas