«Jāmācās no citu kļūdām, nevis no savējām»

2021. gada 10. septembris 00:00

1008

«Jāmācās no citu kļūdām, nevis no savējām»

Nikolajs Maikūns Vecsaules pagastā atzīmējis 45. dzimšanas dienu; dzīvē zemkopību nav pametis

Vecsaules pagasts ir jubilāra dzimtā vieta, un tur aizvadīts viss līdzšinējais mūžs. Nikolajs ģimenē vecākais bērns, uzaudzis kopā ar māsām Džuljetu un Nadeždu, brāli Sergeju. Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» viņš ir atvērts, daudz smaida un par sevi saka: «Esmu optimists, reizēm pat pārāk liels. No katras sliktas situācijas izvelku to labāko.»

Kāda bija bērnība, atskatoties uz to tagad?
– Mamma audzināja bērnus, tētis strādāja kolhozā par mehanizatoru. Mana bērnība bija ļoti laba, nebijām izlutināti, bet nejutām, ka kaut kā trūktu. Mājās audzēja dārzeņus, turēja lopus, protams, mūs lika pie darba – dzirdīt lopus, vākt sienu un ravēt. Mums kā lielai ģimenei bija privilēģijas. Veikalu plaukti toreiz bija visai patukši no precēm, bet mēs varējām iepirkties speciālā veikalā daudzbērnu ģimenēm. Tā tikām pie dažādiem gardumiem. Kad biju lielāks, vasarās strādāju kolhozā. Lasījām Kolorado vaboles kartupeļu laukos, to bija tik daudz! Par desmit vabolēm maksāja kapeiku. Siena laikā strādājām šķūņos, pa «ķēdīti» padevām presētā siena ķīpas, un tās reizēm bija ļoti smagas. Tur bija kolektīvs gars, cilvēki – savstarpēji draudzīgāki, atvērtāki, šķiet – ļaudis jutās laimīgāki.

Skolas atestātā tikai labas un teicamas atzīmes, izņemot krievu valodu, kur novērtējums ir «3», tolaik – apmierinoši. Kā tā?
– Pamatskolas klasēs mācījos Bauskas 2. vidusskolā. Tur valdīja disciplīna, Vera Grigorjeva bija ļoti laba skolas direktore. Skolā man gāja labi. Ģimenē sarunājāmies krieviski, un tā bija mana pirmā valoda. Taču, lai iegūtu labu novērtējumu krievu valodas eksāmenā, bija daudz jāzina, jālasa tās biezās grāmatas. Man gadījās sacerējuma tēma no romāna «Karš un miers». Domāju, kāpēc tas Tolstojs tik daudz uzrakstīja?! (Smejas.) Bet latviešu valodā izpelnījos teicami. Mums bija izcila latviešu valodas skolotāja Lilita Grāvīte. Skolu beidzu 1991. gadā, kad Latvijā notika lielas pārmaiņas.

Kā notika profesionālās izglītības izvēle?
– Jau kolhozā biju iepazinis tehniku, man interesēja mehanizatora profesija. Iestājos Mežotnes 53. profesionāli tehniskajā vidusskolā. Tā bija ļoti laba skola – ar labu tehnisko nodrošinājumu un zinošiem pedagogiem. Skolā pavadītie trīs gadi bija ļoti interesanti. Mācībās veicās – manā izglītības apliecībā ieguvu novērtējumus «labi» un «teicami», izņēmums gan atkal bija krievu valoda. Pēc skolas beigšanas strādāju tēva zemnieku saimniecībā.

Esat bijis arī karadienestā?
– No 1997. līdz 1998. gadam dienēju Latvijas Bruņotajos spēkos, kur guvu labu pieredzi. Biju disciplinēts, uzdienēju līdz kaprāļa pakāpei. Armijā noderēja tehniskās zināšanas. Varēju vadīt jebkuru auto vai citu tehniku. Toreiz, ja izdevās saremontēt, vēl izmantojām arī padomju armijas braucamos.

Pēc dienesta – atpakaļ pie zemes?
– Tas bija grūts laiks laukos. 90. gadu beigās lauksaimniecībā bija jāstrādā garas darba stundas un bija ļoti zems atalgojums, bet vajadzību daudz. Viss tikai veidojās, trūka pieredzes. Strādāju gan par mehanizatoru, gan par sagādnieku un konsultantu. Tie gadi bija smagi. Mums mantojumu nebija, un par pajām tēvam no kolhoza iedeva tikai 60., 70. gadu tehniku. Sapratu, ka uz grabažām neko neuzbūvēsim, bet sākumam arī tās noderēja. Par izaudzēto labību varēja dabūt lielu naudu. Atceros, mamma reiz atveda pilnu somu ar banknotēm – vienu miljonu «repšikos»! (Smej.)Tad varēja nopirkt jaunu tehniku.

Esat kvalificēts elektromontieris, bet bez zemkopja darba tomēr nevarat.
– Zeme mums nebija privātīpašumā, un arī sapratu, ka nevēlos visu mūžu strādāt 17 vai 18 stundas dienā. 2008. gadā sāku darbu uzņēmumā «Sadales tīkls», kur pēc gada biju ieguvis elektromontiera kvalifikācijas apliecību. Darbs iepatikās, turklāt noteiktas darba stundas un sociālās garantijas.

Negribas zemi pamest, tā mani pievelk. Vienalga, vai esmu elektriķis vai celtnieks. Audzējam dažādus dārzeņus, izvēloties pieprasītas šķirnes – ķiplokus, zirņus, burkānus, galda bietes, sīpolus, arī kartupeļus. Bet pelēkie zirņi ir mūsu «topa» produkts. Kad palika pāri brāķētie dārzeņi, radās ideja par rukšu turēšanu. Protam izaudzēt kvalitatīvu gaļu latviskā garā, barojam ar dārzeņiem un pašu audzētu graudaugu barību. Svarīgi arī ruksi nokaut pareizā laikā. Mūsu produkcijas cienītāji sapratuši, ko nozīmē lauku gaļa. Pagājušajā gadā nobarojām 20 cūkas.

Kā to visu var paveikt, ja laiks tam tikai vakaros un brīvdienās?
– Neesmu viens, mums ar Ņilu ģimenē aug divi dēli. Viņi ir nozīmīgi palīgi saimniecībā, prot gandrīz visus darbus. Eduards, kuram 14 gadi, patstāvīgi uzar laukus, bet 11 gadus vecais Roberts fasē produkciju. Zēniem tagad ir iespēja strādāt ar modernu tehniku, un viņiem ļoti patīk. Abi rūpējas par rukšiem, Roberts tur ir galvenais. Dēli ar savu darbu papildina ģimenes budžetu, un es viņus dāsni atalgoju. Gribētos, lai puiši paliek pie lauksaimniecības. Bērniem jāiemāca, kā naudu «paņemt» no dobes, nevis tikai no bankomāta. Cenšos viņiem nodot savu pieredzi un zināšanas. Vēlos, lai dzīvē dēli būtu praktiski un lai situācijā «x» tiktu ar to galā. Roberts šogad bija atbildīgs par ķiploku lauku, viens pats izravēja pusi hektāra. Abi ir nopelnījuši brangas summas un savu naudu var tērēt pēc saviem ieskatiem. Lietas, ko iegādājuši par pašu nopelnīto, viņi tur pavisam citā vērtē.

Par ko dzīvē esat pateicīgs?
– Ļoti pateicos vecākiem, viņi man visu iedevuši, ko varējuši. Esmu pateicīgs sievai par pacietību. Viņa ir ģimenes sargātāja, mūsu «siltumiņš». No viņas daudz atkarīgs, kādi izauguši mūsu dēli. Ņila ir ļoti laba sieva, esmu laimīgs.

Kā pietrūkst?
– Sev neko nelūgtu, man viss ir. Gribētos, lai katrs ieskatās sevī, mēģina ieraudzīt, ko vēlas tur izmainīt. Lai paraugās pagātnē, tautas pieredzē un novērtē, kas tur bija labs! Domāju, ka tagad cilvēki darbu pietiekami nenovērtē. Mums vajadzētu sevi vairāk disciplinēt. Ja mēs visi būtu nopietni un disciplinēti, ar to «Covid» arī daudz labāk tiktu galā. Lai gan neviens nav pasargāts no kļūdām, uzskatu – cilvēkam jāmācās no citu kļūdām, nevis no savējām.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Jāmācās no citu kļūdām, nevis no savējām»

Kategorijas