Lai prasmes nebūtu jāpielieto karadarbībā!

Guntis Macpans Bauskā atzīmējis 55. dzimšanas dienu
Jubilāra dzīve kopš dzimšanas saistīta ar Bauskas novadu. Vecāki dzīvojuši un strādājuši Saulaines tehnikuma saimniecībā.
Tagad jau sen kā baušķenieks, bet kur bija sākums?
– Esmu dzimis Bauskā, bērnība un jaunības laiks līdz 18 gadu vecumam pagāja Saulainē. Uzaugu kopā ar jaunāko māsu Unu. Vienmēr dzīvojām draudzīgi, un labas attiecības esam saglabājuši visu mūžu, mums nav bijis konfliktu. Mana pirmā izglītības iestāde bija Saulaines bērnudārzs, kas tolaik bija izvietots Kaucmindes pils ēkā. Zīmīgi, ka šajā bērnudārzā gāja arī visi mani bērni, un tā pastāvēšana pilī beidzās līdz ar jaunākā dēla izlaidumu.
Līdz 8. klasei mācījos Bauskas 1. vidusskolā, pēc tam nolēmu līdz ar vidējo izglītību apgūt specialitāti Paula Lejiņa Saulaines sovhoztehnikumā automehāniķu kursā.
Kāda profesija bija bērnības sapņos, un kā veidojās izvēle īstenībā?
– Kad redzēju uz žurnāla vāka foto ar iespaidīgo «Sovtransauto» automobili, uzvilnīja doma – es gribētu būt tālbraucējs. Toreiz tālbraucēja šofera darbs šķita ļoti prestižs. Tehnikumā paveicās ar izciliem pedagogiem, pirmais prātā nāk Jānis Šulcs. Viņš prata savas zināšanas iedot audzēknim tā, lai to patiešām atcerētos. Andīne Bonāte bija ļoti laba matemātikas skolotāja. Nozīmīgs bija arī grupas audzinātāja Alda Klemmes devums. Saulainē tolaik sagatavoja automehāniķus, kas uzrauga kolhoza un sovhoza transporta parku. Tehnikumā patiešām iemācīja arodu, un izglītībai bija prestižs. Man bija īpaša interese par auto remontu, viss ātri «pieleca» un padevās.
Pēc tehnikuma sekoja studijas specialitātē?
– Ne gluži. 1985. gadā iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultātē, bet studijas nesekoja... Augstskolā bija militārā katedra, līdz ar to puišiem studijas parasti netika pārtrauktas ar iesaukumu obligātajā karadienestā. Taču, kad es sāku mācīties, notika citādi – jau pirmā kursa oktobrī mani paņēma armijā. Kad devos dienestā, biju jau precējies, ilgās prombūtnes laiks biedēja. Dienēju Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga – red.). Pateicoties manas uzticīgās sievas Daigas vairākkārtējiem apciemojumiem, atšķirtības laiku pārlaist bija vieglāk.
Tehnikuma izglītība armijā tika augsti novērtēta, jau pašā sākumā izvirzīja vadošā amatā – biju transporta kontroles punkta priekšnieks, autotransporta vada komandiera vietnieks. Būšana amatos, protams, neatbrīvoja no ikdienas militārajiem treniņiem – trīs kilometru skriešanas ik rītu, apmācībām, šaušanas. Atceros, ka armijas laikā visu laiku trūka miega, slodze bija ļoti liela.
Kurp pagriezās ceļa rādītāji pēc atgriešanās mājās?
– Dzīves situācija bija mainījusies, studēt vairs netiku. Pieteicās pirmais dēls, bija jādomā, kā uzturēt ģimeni. Daiga turpināja studijas, tāpēc palikām dzīvot Jelgavā. 1988. gads, kad sāku strādāt starpkolhozu uzņēmumā «Valgunde», izvērtās ļoti smags. Sanāca divas avārijas, uz savas ādas piedzīvoju arī netaisnīgus lēmumus – biju jauniņais, tātad arī vainīgais. Tad pirmo reizi aizgāju uz Svētās Annas baznīcu Jelgavā. Tas bija pagrieziens dzīvei – sekoja piedāvājumi, prasmes, papildus maiņas meistara darbam vakaros remontēju mašīnas. Kopā ar uzvārda līdzinieku Armandu Maspānu sākām braukt autorallijos. Abi to lietu sākām no nulles, bet tas bija ļoti aizraujoši. Pirmajās «gonkās» sasitām mašīnu, pēc tam Talsu rallijā pārmetām trīs kūleņus. Vēlāk braucām prasmīgāk, 90. gadu sākumā tikām līdz 4. numuram. Kad sākās neatkarības laiks, tad «pašķīda» arī ralliji.
Bet es noteikti negribētu vēlreiz nokļūt Padomju Savienībā! Tas bija kā dzīvot murgā, kur tu staigā ar apziņu, ka viss ir kārtībā, bet izrādās – tāda valsts bija galīgs «sviests». Kad braucu uz barikādēm Rīgā, man vairs nebija šaubu par Latvijas izvēli būt brīvai. Bez šaubīšanās 1992. gadā arī iestājos Latvijas Zemessardzē.
Ko dod un prasa darbošanās Zemessardzē?
– Organizācija šogad svin 30. dzimšanas dienu, savukārt man rit 30. gads Zemessardzē. Nodarbošanās kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Zīmīgi, ka manas un Zemessardzes jubilejas datumi sakrīt. Bija laiks, kad 23. augusts bija apvīts ar sērīgu noskaņu. Taču tagad šī diena kļuvusi par svinīgu dienu. Šogad abas jubilejas svinēju, maršējot Zemessardzes svētku parādē Jelgavā. Zemessardzes pasākumi paņem daļu brīvdienu. Paldies ģimenei, ka saprot un atbalsta. Tā ir iespēja būt mežā, svaigā gaisā un uzturēt sevi labā fiziskā formā. Lai gan daudz jau esmu apguvis militārās zinībās un sanāk mācīt citiem, arvien arī pats gūstu jaunas zināšanas. Esmu piedalījies arī mācībās ASV, Nacionālās gvardes nometnē Greilingā Mičiganas štatā. Latvijas Zemessardze 30 gados ir nogājusi milzu attīstības posmu. Sākumā mums bija «kalašņikovi», savukārt tagad esam ļoti labi un smagi ekipēti, apgādāti ar pietiekami moderniem ieročiem.
Esot 29 gadus Zemessardzē, ir sakrājies daudz apbalvojumu? Vai tie tev ir nozīmīgi?
– Neesmu tos gan sistematizējis un vairs nevaru pateikt, kurš par ko. Par katriem pieciem gadiem saņemtas izdienas zīmes par labu dienestu, četras Zemessardzes medaļas, triju bataljonu krusti, atzinības monētas un neskaitāmi atzinības un godaraksti. Lai valkātu medaļas, vajag parādes formu. Bet man tās nav, tā nu tās glabājas kastītēs. Nedarbojos apbalvojumu dēļ, bet ir patīkami, ja tevi novērtē.
Tev ir kupla ģimene. Ko nozīmē būt četru bērnu tēvam?
– Visi četri tagad jau ir pilngadīgi. Vecākajam Rolandam ir pašam sava ģimene, un es esmu vectētiņš diviem puikām – Filipam un Dāvidam. Kārlis, Kelija un Arturs vēl studē, un ik pa laikam ir pie mums mājās. Būt tēvam – tas dzīvē disciplinē. Jāstrādā un jāpelna tā, lai varētu uzturēt ģimeni. Daudz strādāju, reizēm no darba atgriežos ap astoņiem vakarā. Sieva kūrē visas lietas pa māju, viņai patīk kārtība. Daiga ir malacis, par visu un visiem mums rūpējas, gādā ēdienreizes un godam tiek ar visu galā. Visos manos pasākumos ir atbalstoša. Abi kopā mēdzam doties atpūtas ceļojumos.
Gan bērniem, gan jaunajiem zemessargiem cenšos iedvest, ka dzīves posms, kad vari savu dzīvi izveidot, ir ļoti īss. Tie ir apmēram
25 dzīves gadi. Tad arī jācenšas darīt visu maksimālo, lai noliktu sevi īstajā vietā. Par vecāko dēlu Rolandu varu droši teikt, ka viņš to jau ir panācis. Domāju, ka arī pārējie dzīvē iet pareizā virzienā. Vienmēr esmu lūdzies, lai mani bērni kļūtu par krietniem cilvēkiem. Viņus esam audzinājuši kristīgā garā, svētdienās kopā ejam uz baznīcu.
Kā dzīvi ietekmē attiecības ar Dievu?
– Domāju, ka bez Dieva palīdzības cilvēks nevar tik daudz paveikt. Esmu pārliecinājies, ka reizēm esmu kaut ko virzījis, centies panākt, bet tas tiek aprauts. Vēlāk izrādās, ka ar ticību un lūgšanām tiek iedots kaut kas vairāk, nekā biju cerējis ar saviem centieniem. Tikai tici, tad Dievs darbosies! Kopš 2005. gada esmu Bauskas luterāņu draudzes priekšnieks. Baznīca palīdz kļūt pazemīgākam, dod garīgo rūdījumu.
Ir izdevies saglabāt un attīstīt kopš 90. gadiem izveidoto autoservisu. Kas ir svarīgi šajā biznesā, lai pastāvētu?
– Atslēga ir tā, ka pats protu visus darbus, varu apmācīt darbiniekus. Tagad esam specializējušies vairāk uz virsbūvju remontu; uzskatu, ka šajā jomā zinu visu. Ilgstoši sadarbojos ar apdrošināšanas kompānijām, esmu ieguvis uzticēšanos, remontējot negadījumos cietušās automašīnas. Man galvenais kritērijs ir paveiktā darba kvalitāte. Neturu vairs lielu darbinieku «kolhozu», tagad ar darbu tiekam galā trijatā. Arī dēls Rolands strādā pie manis, uz viņu varu pilnībā paļauties.
Ko tu noteikti gribētu izlūgties?
– Es lūdzu Dievu, lai savas militārās prasmes man nekad nebūtu jāpielieto karadarbībā. Un otru lietu – lai visi cilvēki atgrieztos ticībā!
Kategorijas
- Vietējās ziņas
- Sports
- Tautsaimniecība
- Izglītība
- Kultūra un izklaide
- Kriminālziņas
- Vēlēšanas
- Latvijā un pasaulē
- Lietotāju raksti
- Sēru vēstis
- Foto un video
- Blogi
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Sports
- Kultūra un izklaide
- Dažādi
- Reklāmraksti
- Citas ziņas
- Projekts «Saimnieko gudri»
- Projekts «Kultūrvide novados»
- Projekts «Iesaukums politikā»
- Dzīvesstils
- Projekts «Mediju kritika»
- Projekts «Dzīves kvalitāte novados»
- Projekts «Dzīve pierobežā»
- Projekts «Vide un mēs»
- Projekts mediju profesionāļiem par trešo valstu pilsoņu sociālo iekļaušanos un migrāciju
- Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»
- Projekts «Kultūrvide novados-2020»
- Projekts «Vide»-2021
- Projekts «Iesaukums politikā»-2021
- Podkāsts «ViedDoma»