«Esmu laimīgs cilvēks, man viss ir»

2021. gada 27. augusts 00:00

Valentīna Brazuļa Bauskā atzīmē 60. dzimšanas dienu

Teju viss līdzšinējais mūžs jubilārei saistīts ar dzīvi Bauskas novadā un visvairāk – Bauskā. Bet dzīves ceļš aizsācies pavisam citā pasaules daļā – Kazahijas PSR (tagad – Kazahstānā – red.), dzimusi baltkrievu ģimenē.

Pedantiskums mantots no senčiem
Kad Valentīnai bija seši gadiņi, ģimene pārcēlusies uz Latviju. Vecāki dzīvesvietu un darbu raduši Rundāles sovhozā, kur mamma strādājusi putnu fermā, bet tēvs bijis šoferis. Valentīna uzaugusi kopā ar jaunāko māsu Natāliju, un tagadējā Rundāles pagastā aizritējuši bērnības un agrās jaunības gadi. «Mūsu brīvais laiks vasarās bija ļoti aktīvs un piepildīts. Spēlējām paslēpes un futbolu, kāpelējām pa ķiršu un ābeļu kokiem, gājām uz upi peldēties. Šķiet, ka tagad daudz no tā vairs nav, liela daļa jaunās paaudzes «iesēdušies» telefonos,» lauku bērnu izklaides atceras jubilāre.

Skolas gaitas pirmklasniecei sākās Pilsrundāles astoņgadīgajā skolā, kas tolaik atradās Rundāles pilī. Mācoties pirmajās klasēs, pilī reizēm pārņēmušas gan interesantas, gan mistiskas izjūtas. «Lielie skolēni mūs baidīja, stāstot par pils spokiem,» atminas Valentīna. Ziemas tolaik bijušas bagātas ar dziļu sniegu. Kad ik dienu mērojuši divus kilometrus garo ceļu no skolas, mājās pārnākot, paši bijuši kā kupenas.

No 5. klases Valentīna mācījās Bauskas 2. vidusskolā. «Skolā veicās labi. Kopš bērnības no senčiem biju mantojusi pedantiskumu raksturā, tas palīdzēja sekmēs. Mamma un vecmamma bija ļoti pedantiskas. Viņām vienmēr bija svarīgi, lai mājās valda kārtība – krūzīte pie krūzītes, šķīvītis pie šķīvīša. Arī man dzīvē vienmēr līdzi nākusi šī īpašība. Jāatzīst, reizēm tas pašai ir arī traucējis,» atklāj jubilāre. 2. vidusskolā laimējies ar labiem pedagogiem; skolotāji Anfisa Mamontova un Jurijs Mamontovs palikuši atmiņā kā izcilākie. Kā nozīmīgu dzīvei Valentīna min arī skolas laika draudzību ar Aļesju. Lai gan draudzenes tagad šķir lieli attālumi un valstis, paretam ir vēlme sazināties.

Strādā pieprasītā profesijā
Pēc skolas beigšanas Valentīna zinājusi, ka vēlas kļūt par šuvēju. Interesi par šūšanu guvusi bērnībā no mammas, kas mājās darinājusi tērpus savām vajadzībām. Jau skolas laikā arī Valentīna pratusi uzšūt sev svārciņus. Tolaik šuvējas profesija bija ļoti pieprasīta un ar zināmu prestižu sabiedrībā. Rīgas 6. profesionāli tehniskajā skolā apguvusi šuvējas-piegriezējas kvalifikāciju, jaunā speciāliste atgriezās Bauskā un strādāja Sadzīves pakalpojumu kombinātā par šuvēju. Pārsvarā darinājusi vieglos sieviešu apģērbus – kleitas un blūzes, iemantojusi pastāvīgus klientus.

Uzņēmumā Valentīna strādājusi līdz pat 90. gadiem. «Apģērbu šūšana bija ļoti pieprasīta, veidojās pasūtījumu pieņemšanas rindas, bija daudz darba. Profesijā noderēja mans pedantiskums un punktualitāte. Kombinātā katram bija jāpilda uzliktais plāns. Ik gadu martā kolektīvā rīkoja svētkus, tad arī pasniedza nopelnītos apbalvojumus. Man vienmēr tika pagodinājuma raksts un 30 rubļu prēmija arī,» stāsta jubilāre. Šuvēju kolektīvs pārsvarā bijis latviešu, tas Valentīnai palīdzējis attīstīt latviešu valodas prasmes. Vēlāk viņa arī ģimenē ar meitu sākusi sarunāties latviski, un tā ir abu saziņas valoda joprojām.

Kad kombināts pārtrauca darbu, turpinājusi strādāt par šuvēju individuālā komersanta uzņēmumā. «Vēlāk pieprasījums uz individuālu pasūtījumu saruka. Reizēm darba nebija nemaz, reizēm bija jāizpilda apjomīgi masveida pasūtījumi – jāšuj uniformas. Tas vairs nebija tik interesanti,» atzīst Valentīna. Šuvējas darbā kopumā jubilāre ieguldījusi 27 gadus.

Svarīga ģimene un draudzene
Valentīnai bijuši arī visai grūti laiki. Meitu Natāliju līdz 13 gadu vecumam audzinājusi viena, rūpējoties par ģimenes uzturēšanu. Tad nācies šūt arī naktīs, sezonā papildus pelnījusi, kaplējot bietes kopsaimniecībā. Kad iepazinusies ar Valēriju, viņš uzreiz radis kopīgu valodu arī ar Natāliju. Meita iedrošinājusi mammu veidot kopīgu ģimeni. Tagad jau 20. gadu Valentīna un Valērijs ir kopā, un jubilāre saka: «Jūtos droša, vienmēr varu uz viņu paļauties. Priecājos, ka abiem ar meitu ir labas attiecības.»

Natālija tagad pastāvīgi dzīvo Anglijā, viņas apciemojumi parasti izvērtušies par ģimenes svētkiem. Tad mamma gatavo meitas iemīļotus ēdienus – skābeņu zupiņu, tīteņus, auksto gaļu ar ķiplokiem un vasarās gaileņu mērcīti, sagādā iemīļoto torti «Cielaviņa». Ģimene dodas kopīgos izbraucienos uz skaistām vietām Latvijā – Tērveti, Siguldu. «Pandēmijas dēļ jau divus gadus neesam tikušās, tas ir bēdīgi,» atzīst mamma.

Nozīmīga vieta Valentīnas dzīvē ir ilggadējai draudzībai ar Inesi. Ar viņu vairāk nekā 25 gadus kopīgi dalīti gan prieki, gan bēdas. «Inese man ir īpašs cilvēks, kā ģimenes locekle,» pauž jubilāre.

Plūdoņa iela – īpaša vieta
Drīz būs 15 gadu, kopš Valentīna dzīvo labiekārtotā dzīvoklī daudzstāvu namā. Taču viņa izjūt īpašu nostalģiju par dzīves laiku vecpilsētā, kur Plūdoņa ielā mitusi 24 gadus. Interesanti, ka vienu laiku dažādās ielas adresēs dzīvokļi bijuši arī māsai un mammai. Māja un iela vecpilsētā Valentīnai ir tuvas joprojām. «Visas trīs bijām vienā ielā. Lai gan mājā nebija mūsdienīgu ērtību – jākurina ar malku un ūdens jānes no ielas, tur jutos labi. Bija ļoti jauki kaimiņi. Manā minidārziņā izauga kāds lociņš, dillītes un zemenes. Kad pārcēlāmies uz Salātu ielu, ilgi nevarēju pierast pie jaunās vietas, vēl kādu pusgadu patiesi skumu pēc vecpilsētas,» atklāj Valentīna.

Pa prātam darba grafiks un kolēģi
Pēc aiziešanas no šuvējas darba, strādājusi gan par apkopēju policijā, gan sezonas laikā par biļešu kasieri un sētnieci Bauskas pils muzejā. Vēlāk algu pelnījusi sētnieces darbā pilsētā, kas bijis fiziski ļoti smags. Lielākoties viss bijis roku darbs, un rokas sāka sāpēt. Nolēmusi, ka vēlas strādāt cilvēkos. Meklējusi darbu veikalā, atradusi un nav vīlusies. Rit ceturtais gads, kopš Valentīna strādā veikalā «Maxima» Ķekavā. Ar savu darbavietu ir ļoti apmierināta. Pa prātam ir darba maiņu grafiks, tas palīdz sabalansēt darba režīmu ar personiskās dzīves laika plānošanu.

«Esmu ļoti apmierināta ar darbu veikalā Ķekavā. Strādāju tirdzniecības zālē, un tur vajag arī daudz fiziska spēka, bet man tur patīk. Esmu labā kolektīvā, maiņā visas kolēģes ir ļoti jaukas. Vecuma ziņā viņas man ir kā meitas, bet ļoti zinošas un atsaucīgas, un es varu viņām prasīt padomu. Savukārt kolēģes mēdz teikt, ka es viņām esmu kā mamma,» pauž jubilāre. Arī veikala administrāciju darbiniece vērtē pozitīvi, jo īpaši direktori Santu Ozoliņu, kuru atzīst par pretimnākošu un saprotošu vadītāju. Pēc tam, kad veikalā bija strādājusi vien gadu, Valentīna jau izpelnījusies apbalvojumu «Gada labākais darbinieks». Bijusi ļoti pārsteigta. Par savu darbavietu viņa pauž: «No «Maximas» aiziet nevēlos, gribu tur strādāt līdz pensijai.»

Dzīvesvietu Bausku Valentīna vērtē kā ļoti skaistu un sakoptu pilsētu: «Vasarās tik daudz puķu, priecē Rātslaukums un Bauskas pils, kas visu laiku attīstās. Maza un mājīga pilsēta, man te ļoti patīk, citur dzīvot negribētu.»

Brīvajā laikā Valentīna labprāt palasa avīzi un risina krustvārdu mīklas. Brīvdienās mēdz apciemot mammu vecpilsētā, pa laikam satiekas ar draudzeni. Iešana pirtī Ineses lauku mājās sagādā īpašu relaksāciju.

Jubilāre atzīst: «Esmu laimīgs cilvēks, man viss ir. Pateicos vecākiem, ka es esmu. Pateicos liktenim par meitu un labu vīru. Man ir labi radi un draudzene. Svarīgākais cilvēka dzīvē ir veselība, to nevar aizstāt ne ar kādu naudu. Ja ir veselība, arī garastāvoklis ir labs. To novēlu saviem tuvajiem un visiem cilvēkiem.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Esmu laimīgs cilvēks, man viss ir»

Kategorijas