Par savu valsti jācīnās vienmēr

2021. gada 24. augusts 00:00

654

Zemessardzei – 30 gadu: Bauskas 53. bataljona vīru stāsts

Pirms 30 gadiem – 1991. gada 23. augustā – kā viens no pirmajiem atjaunotās Latvijas Republikas likumiem tika pieņemts likums «Par Latvijas Republikas Zemessardzi», kas noteica, ka Zemessardze ir brīvprātīgs militarizēts sabiedrības pašaizsardzības formējums. Šajā procesā sava vieta un loma bijusi arī baušķeniekiem.

Zemessardze tika dibināta trauksmainā laikā, kad no jauna atgūtā Latvijas neatkarība vēl bija jānosargā, kad ar valsts spēkiem vien nepietika un bija vajadzīga visas sabiedrības iesaiste. Pārliecība par tautas pašaizsardzības organizācijas nepieciešamību radās 1991. gada barikāžu dienās. Šo gadu laikā Zemessardze ir izveidojusies par skaitliski lielāko Nacionālo bruņoto spēku (NBS) struktūru un valsts aizsardzības pamatu. Zemessardze dod iespēju Latvijas pilsoņiem brīvprātīgi kalpot savai valstij, rūpējoties par tās drošību.

Atskatīties uz šiem trim gadu desmitiem «Bauskas Dzīve aicināja mežotnieku Oļģertu Līko, Bauskas 53. kājnieku bataljona veterānu priekšnieku, un ceraukstieti Rolandu Vinogradovu, pirmo bataljona štāba priekšnieku. Lai vēstures uzplaiksnījumi būtu pilnīgāki, laikraksts sazinājās ar vēl dažām Zemessardzes un mūsu Bauskas bataljona vēsturē nozīmīgām personībām.

Brīvprātīgais darbs
Toreizējās agrofirmas «Uzvara» jurists Rolands Vinogradovs 1991. gadā 27 gadu vecumā, pirmā 53. Bauskas zemessargu bataljona komandiera Māra Mačuļa uzrunāts, iestājās Zemessardzē. Viņš kļuva par pirmo štāba priekšnieka pienākumu izpildītāju, vēlāk priekšnieku, lai arī sākotnēji štāba telpu nemaz nebija. 1991. gada 1. novembrī štābu iekārtoja kara komisariāta ēkas otrā stāva telpās. Savukārt autotransporta nozares darbinieks Oļģerts Līkais 36 gadu vecumā 1991. gada oktobra beigās uzrakstīja iesniegumu par vēlmi iestāties Zemessardzē. «1989. gadā biju piedalījies puča novēršanas notikumos. Izlēmu – uz Sibīriju nebraukšu – un iestājos zemessargos,» teic O. Līkais.

Vīriem, kas toreiz stājās Zemessardzē, aiz muguras bija dienests padomju armijā, sagatavotības ziņā bija vieglāk, padomju armija bija iemācījusi, ka nav neizdarāmu lietu. Toreiz par darbošanos Zemessardzē maksāja tikai štata darbiniekiem, R. Vinogradovs bija štatā, turpretī O. Līkais darbojās brīvprātīgi. Tomēr ģimene atbalstījusi.

R. Vinogradovs ar smaidu saka: «Traki bijām, galvā bija sakāpis.» «Jā, visas aktivitātes pēc darba,» atminas O. Līkais.

Emocionāla pacēluma laiks
«Bauskas Dzīve» sazinājās ar 53. Bauskas zemessargu bataljona pirmo komandieri, tagad smiltenieku Māri Mačuli, kurš šos pienākumus veica vienu – pirmo – gadu, pēc tam viņu nomainīja Juris Dalbiņš. Toreiz Lauktehnikā M. Mačulis bija inženieris-tehnologs, kārtības sargu vadītājs. «Iepriekš darbojos kārtības sargos, tāpēc mani izvirzīja ar vārdiem «Māris varēs arī to». Nolēmu: «Iešu un darīšu!» Man bija 32 gadi un trīs bērniņi. Tas bija Tautas frontes laiks, emocionāla pacēluma posms, bet reizē arī ļoti sarežģīts laiks, nebija telpu. Pēc tam dabūjām bijušā kara komisariāta telpas – pirmajā stāvā darbojās PSRS armija, otrajā stāvā – Zemessardze... Tomēr dzīvojām draudzīgi, viņi droši vien saprata, ka viņu laiks beidzies un sācies mūsējais.

Ļoti vajadzēja uzticēties cilvēkiem. Par laimi, arī nenācās vilties. Nāca enerģijas pilni cilvēki. Materiālās bāzes sākumā nebija. Paši lējām benzīnu par savu naudu. Vissmagākais bija sākums, kad gājām ar cirvi un zāģi, lai izcirstu ceļu...Vēlāk, kad līdums nolīsts, tad jau ir vieglāk. Neskatoties uz grūtībām, atmiņās tomēr tas palicis kā lielisks laiks, kad blakus bija pašaizliedzīgi cilvēki, kas nebaidījās riskēt,» atmiņās dalās M. Mačulis.

Rīgas centrālais štābs izdalījis jaunas automašīnas RAF, sākumā tās arī kļuva par «braucošo štābu». Nebija, kur glabāt ieročus, ko pamazām, pa dažiem palēnām deva. Jauni ieroči, vēl ar eļļu 1991. gadā glabāti pat savā dzīvoklī. «Neņemt nevarēja, bet, kur likt, nebija...» atminas vīri. Vēlāk tika DOSAAF (red. – Padomju Savienībā tā bija brīvprātīgā armijas, aviācijas un flotes veicināšanas un atbalstīšanas biedrība) seifi izīrēti.

Lielas materiālas grūtības
Pirmajās mācībās 1991. gadā par granātu kalpojis čiekurs un par ieroci – zars. Rudenī un pavasarī mācībās mežā varēja paklāt plēvi, toreiz pat sapņos nerādījās apsildāmas teltis. Kājām iets no Bārbeles uz Bausku, un «visi veseli». Attieksme pret mācībām bijusi ļoti nopietna un rūpīga – «kamēr cilvēks nebija izgājis mācības, netika pie ieroča». Sākumā gan uz 20 cilvēkiem bijuši vien četri automāti. Toreiz mācības netika organizētas centralizēti. Sākotnēji tās rīkojis operatīvās daļas priekšnieks Modris Rauda. Iesniegumus atnesušās personas tika rūpīgi pārbaudītas Iekšlietu ministrijas informācijas centrā, vai nav sauktas pie kriminālatbildības un nav bijušas psihoneiroloģiskajā uzskaitē, jo kuram katram ieroci nevar uzticēt. Mācības ilga divus trīs mēnešus. Tikai pēc tam sekoja zvērests. Rezultāts bija – ieroči netika nelikumīgi pielietoti.

Vīri uzsver savstarpējās uzticēšanās dziļumu toreiz, pārsteidzošo un patieso entuziasmu. «Par materiālo pusi toreiz uztraucās mazāk. Paši nesa 20 litru benzīna laikā, kad Latvijā tas bija uz taloniem...» atminas zemessargi.

Optimizācijas «āmurs»
Pēc sākotnējās degsmes pilnās darbošanās nāca 2002. gads, kad Bauskas bataljonu likvidēja. Toreiz tāds nelāgs liktenis piemeklējis kādus piecus bataljonus Latvijā. Joprojām īsti nav skaidrības par šī lēmuma cēloņiem, palikusi sāpe. Izskanējušas dažādas runas, ka it kā naudas trūcis vai Bauskas zemessargi par daudz uz robežas kontrolējuši... «Kad bijām mēs, šķērsotāji teica: «Ai, ar zemessargiem jau neko nevar sarunāt!» teic vīri.

Bauskas 53. bataljonā jau sākumā nebija izgājuši uz kvantitāti, bet kvalitāti, ļoti rūpīgi vētīja personas, kas stājās zemessargos, nopietni apmācīja. Tāpēc nepatīkamas vēsmas bijušas jau 1992. gada februārī, kad tikušas noņemtas štata vietas, jo, lūk, Kuldīgā zemessargu ir 1800, bet Bauskā tikai 560! Tas nekas, ka «tas ir kārtīgs pulks». Pēc tādas attieksmes R. Vinogradovs nolicis atlūgumu. O. Līkais savukārt toreiz bijis vada komandiera vietnieks un no Zemessardzes nav atgājis ne mirkli.

Pēc 2002. gada reorganizācijas Bauskas 53. bataljons tika iekļauts Ogres 54. inženiertehniskajā bataljonā. Daudz mācību aizvadīts Zālītes poligonā. Apmācību profils izmainījies – izglītojušies par sapieriem, mīnētājiem, inženieriem. Tas bijis vienīgais pluss no šīs reorganizācijas – vērtīgas zināšanas, tomēr reorganizācijas laikā daļa zemessargu atstāja Zemessardzi.

«Bauskas Dzīve» sazinājās ar atvaļināto pulkvedi Juri Dalbiņu, bijušo Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieri (1994. g. – 1998. g.), vēlāk politiķi. Mazu mirkli, «pāris dienas», J. Dalbiņš bijis Bauskas 53. bataljona štāba priekšnieks, savukārt aptuveni gadu pēc M. Mačuļa ieņēmis bataljona komandiera amatu, – līdz aptuveni 1993. gada vidum. Tajā laikā bataljons bijis atbildīgs par vairāku karaļnamu vizīšu uzraudzīšanu Rundāles pilī.

Runājot par 2002. gada sāpīgo notikumu, J. Dalbiņš teic: «Man ar šo lēmumu nav nekāda sakara, tas notika ministra Ģirta Valda Kristovska un Nacionālo bruņoto spēku komandiera Raimonda Graubes laikā, es toreiz darbojos Rīgas domē. Toreiz kā šī lēmuma iemeslus minēja bataljona komplektācijas problēmas – pārāk mazs skaits bataljonā – un bruņoto spēku optimizāciju. Iespējams, bija arī citi apsvērumi un ietekme. Pašlaik redzam, ka ilgākā laika periodā tie bijuši kļūdaini.»

Atbalsts sabiedrībai
J. Dalbiņš uzsver, ka «Zemessardze bija tā, kuras dēļ spējām iestāties NATO». Ko vēlētu jubilejā? «Lai ar katru dienu pieaugtu cilvēku skaits, kas gribētu stāties Zemessardzē, būt tiem, kas aizstāvēs savu valsti! Zemessargi ir ļoti vajadzīgi savai valstij, īpaši pierobežā, jo vēsturiski caur Lietuvu nāca ienaidnieks. Tehnoloģijas ir izmainījušās, bet ne stratēģiskais virziens. Mums te jābūt bruņotām vienībām, atbalstam iedzīvotājiem. Zemessardze ir liels atbalsts arī avāriju, plūdu gadījumos.»

«Bijām atbalsts sabiedrībai, piemēram, rudeņos, kad bija mazdārziņu apzagšana Mežotnē, Ceplī, bez atlīdzības dežurējām. Bija gadījums, kad pazīstams cilvēks vakarā aizsoļo pretējā virzienā un atgriežas ar pilnu maisu kartupeļu, – atdevām īpašniekam. Zemessargi pagastā – tā ir drošība. «Sadales tīkliem» ziemā vētra bija sagāzusi stabus, zemessargi palīdzēja, Ogres upē ledu spridzinājām, lai novērstu plūdus. Bija kopējas patruļas ar miliciju, kurās milicis bija galvenais, jo viņam operatīvās tiesības sastādīt protokolu. Dežurējām pilskalna ballēs. Cilvēki nāca klāt un pateicās, ka te esam. Tas bija laiks, kad bija arī reketi tirgos. Pateicoties Bauskas milicijai, robežsargiem un zemessargiem, Bauskai tas laiks pagāja mierīgāk,» atminas O. Līkais.

Toreiz mobilo telefonu nebija, bija īsviļņu rācijas, kas tvēra 5 – 10 kilometru rādiusā. Neskatoties uz visu to, «laiks bija uzlādējošs». «Bija augsti ideoloģiskie principi. Neskatoties uz to, ka materiālajā ziņā bija grūti, piemēram, uz robežas aizturot mašīnu, kas veda automašīnu logu slotiņas, ko ļoti vajadzēja arī zemessargu mašīnai, nepaņēmām nevienu,» teic zemessargi.

Gatavi visam
«Jauka bija kopā būšana gadadienās, balles Līduma un Sadzīves pakalpojumu klubos. Zemessargu dzimšanas dienas gan nesvinējām, jo bija tāds ritms – mācības, iesaiste pasākumos, daudz pienākumu. Arī alkohols nebija ne prātā,» stāsta vīri.

Vai arī pašlaik Zemessardzes vīri savos gados būtu gatavi sabiedrībai un valstij palīdzēt? «Esam pāri 20 veterāniem. Veterāni ir gatavi visam, ko vien veselība atļauj. Arī pērn iesaistījāmies dežūrās bāzes apsardzē, bijām gatavi iesaistīties dežūrās vakcinācijas plūsmas regulēšanā vakcinācijas centrā,» stāsta O. Līkais.

Diemžēl pēdējā laikā dzirdēts jautājums – vai policija un Zemessardze ir par tautu vai pret tautu, vērtējot «tantiņu nelaišanu Aglonas bazilikā», klātbūtni vakcinācijas centros vai piketos. Reizēm interneta komentāros parādās idejas, kur vajadzētu iesaistīties. «Šajās struktūrās pavēles neapspriež,» vērtē vīri.

Sava valsts – vērtība
Vai par tādu valsti neatkarības sākuma gados zemessargi pastāvējuši? «Par savu valsti jācīnās vienmēr neatkarīgi no tā, kāda ir valdība,» uzskata R. Vinogradovs.

«Tagadējos laikos nav to problēmu, kas mums bija. Emocionālā puse mums bija spēcīgāka, turpretī – materiālā vājāka. Tagadējos laikos «plikais» entuziasms ir beidzies. Zemessardze ir skaitliski lielākais sastāvs, mēs esam no tautas un par tautu,» teic vīri.

«Prieks, ka bataljons ir atjaunots, pašlaik vēlam tam augt. Zemessardzes jubilejā pieci veterāni 21. augustā piedalījāmies svinībās Jelgavā. Vēlu tautai būt lepnai par sevi un savu valsti, jo daudzām tautām tādas nav!» teic R. Vinogradovs un O. Līkais.

FAKTI

Bauskas 53. kājnieku bataljona vēsture

Dibināts 1991. gada 17. oktobrī ar toreizējā Zemessardzes priekšnieka Anatolija Gorbunova pavēli Nr. 31. Komandieris – Māris Mačulis.

Bataljons darbojies līdz 2002. gada maijam, 2003. gada 1. septembrī 53. bataljons tiek pievienots Zemessardzes 54. bataljonam.

2018. gada 3. janvārī Zemessardzes 53. kājnieku bataljons tiek atjaunots.

2018. gada 20. februārī 53. kājnieku bataljona komandiera amatā stājas majors Elmārs Popakuls.

2018. gada 9. janvārī 53. kājnieku bataljona komandieris no aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa saņem vēsturisko 53. kājnieku bataljona karogu.

2020. gada 13. jūnijā Bauskas pils pagalmā norisinājās bataljona komandieru maiņas ceremonija – to pārņēma majors (tagad pulkvežleitnants) Kaspars Kokins.

Avots: www.zs.mil.lv un zemessargu atmiņas.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Par savu valsti jācīnās vienmēr

Kategorijas