Dzīves lielākais sasniegums – ģimene

2021. gada 20. augusts 00:00

Rimute Vanaga Brunavas pagastā atzīmē 60. dzimšanas dienu

Jubilāres dzīve aizsākusies Biržu rajonā Lietuvā. Bet uz Latviju ģimene pārcēlusies, kad Rimutei ritējis trešais gadiņš. Brunavā dzīvoja mammas radi, kas te bija iesakņojušies jau no laikiem, kad šī teritorija piederēja Lietuvai.

Latviešu valodu – no vecmāmiņas
Ģimenē Rimute bija pirmdzimtā, uzaugusi kopā ar pusotru gadu jaunāko brāli Eduardu. Abi vecāki bija lietuvieši, un mājās saziņa notikusi lietuviski. Taču vecmāmiņa savulaik bija kalpojusi Brunavas muižā un labi runājusi latviešu valodā. Viņa arī bija pirmā latviešu valodas skolotāja. Kad bija jādodas uz skolu, Rimute jau labi runājusi latviski. Vēlāk arī ģimenē sarunājušies latviešu mēlē. Bērnības vasarās daudz laika pavadīts pie otras vecmāmiņas Lietuvā, tas palīdzējis saglabāt dzimto valodu. Arī tagad radu saites saista ar Lietuvu, bet par sarunāšanos jubilāre atzīst: «Kad jārunā lietuviski, reizēm nākas padomāt, kā atbildēt.»

Bērnība pagāja lauku viensētā, kur galvenais rotaļu biedrs bija brālis Eduards. Abi devušies izklaidēs uz kaimiņu dīķi, kurā «kuģojuši» uz piepūstām riepu kamerām. Reizēm satikušies ar kaimiņu bērniem, kas dzīvoja attālāk. Tad risinājušās aizrautīgas paslēpju spēles kukurūzas laukā. Vecāki turējuši govis, to pārsiešana uz citu vietu ganībās bija bērnu vasaras pienākumos. Kad vecāki devās uz darbu, bērniem tika atstāti dienas darbu uzdevumi – cik un kas jāizravē dārzā. Lauku darbu rūdījumu vasaras brīvlaikos varējis gūt arī pie vecmāmiņas Lietuvā, kā pirmo Rimute atminas siena gubošanu.

Uz skolu – ar laivu un plostu
Pamatskolas gaitas aizvadītas Jaunsaules astoņgadīgajā skolā, kura atrodas otrpus Mēmeles. Tolaik upi šķērsot varēja pa pontona tiltu, kas bija balstīts uz ūdenī peldošām mucām. Tāpēc palu laikā tuvējā skola kļuva visai tāla. Tad visa nedēļa no pirmdienas līdz sestdienai bija jādzīvo skolā. Internāts bijis izvietots skolas vecās daļas jumta izbūvē. Laikā, kad internātā pastāvīgajiem nakšņotājiem pievienojās palu laika iemītnieki, tur valdījusi diezgan liela saspiestība. «Gulējām uz rindā izvietotiem matračiem. Mūs, mazākos, internāta telpās pie kārtības un disciplīnas turēja vecāko klašu skolēni,» dzīvi skolas bēniņos ar smaidu atceras jubilāre.

Sestdienās pēc skolas bērnus parasti veduši mājup caur Bausku uz Brunavu, bet Rimute atminas arī visai ekstrēmus gadījumus, kā pārvarējuši upi. Skolotājs, kurš pats dzīvojis Brunavas pusē, dažkārt palu laikā savā laivā pasažieros ņēmis arī skolēnus. «Tagad, atceroties upes straujo plūdumu, domāju – man būtu bail sēsties tajā laivā,» stāsta Rimute. Reizēm upei pāri celti arī ar plosta laivu vēsturiskajā pārceltuvē netālu no skolas.

Skolas laiks Rimutei saistās ar spilgtiem pedagogiem – no pirmajām klasēm atmiņā palikusi Lilija Muceniece. Vēlāk, līdz pat 8. klasei, līdzās bijusi ļoti laba skolotāja Lūcija Murāne. Saistījusi latviešu valoda un bioloģija. «Tam, ka patika viens vai otrs mācību priekšmets, liels nopelns bija skolotājam,» atzīst jubilāre.

Kā tolaik bija ierasts, skolēnus iesaistīja darbā kopsaimniecībās – Brunavas sovhozā parasti devušies kartupeļu novākšanas talkās, bet Jaunsaulē lasījuši žagarus un akmeņus plēsumā. Tā nopelnīts autobuss ekskursijām. Kad Rimute mācījās pēdējās klasēs, Jaunsaules skola piedzīvoja vēsturisko brīdi – tika uzbūvēta sporta zāle. Pirms tam sporta nodarbības notikušas pirmā stāva gaitenī līdzās klasēm.

Darbs ar naudu un revolveri
Pēc pamatskolas beigšanas ar bērnības sapni – kļūt par feldšeri – Rimute devusies uz Rīgu, lai mācītos medicīnas skolā. Taču konkurss uz šo specialitāti izrādījies nepārvarams. Nevarējis iestāties arī Bauskas 1. vidusskolā, tā tolaik bijusi pārpildīta. Mācības turpinājusi Skaistkalnes vidusskolā, un atkal Mēmele bija starp mājām un skolu. «Vidusskolas gadi bija visskaistākais laiks,» atklāj jubilāre.

Pēc vidusskolas Rimute izvēlējās mācīties Rīgas Finanšu un kredīta tehnikumā. Taču nebijuši pa prātam apstākļi kopmītnēs un vispār nepatikusi tā Rīgas dzīve. Reizē ar to nācis piedāvājums kasieres darbam sovhozā «Brunava», un jauniete mācības pametusi. Tolaik kasieres pienākumos ietilpa arī došanās uz banku Bauskā, lai atvestu skaidru naudu, ko izmaksāt strādājošajiem algas dienās. Tas noticis tā – 19 gadus vecā kasiere ar lielu koferi, kurā bija jāsaliek 70 000 rubļu, kopā ar autobusa šoferi, kurš līdzi paņēmis savu medību bisi, devās pēc naudas. Padomju laikā kādu brīdi strādājusi par pasta pavadoni, kas nogādāja naudu uz pasta nodaļām rajonā. Tad viņai izsniegts revolveris ar jostu, noskaitīts noteikts skaits patronu, un «droši» varējusi doties ceļā. «Šaut gan es nemācēju!» smej jubilāre.

Mājas – saikne dzimtas paaudzēm
Brunavas ciemā satiktais puisis izrādījās liktenīgais. Rimute un Edvīns apprecējās 1983. gadā, kopdzīves sākumā dzīvojuši Grenctālē. Laulībā dzimuši un uzaudzināti četri bērni – Andis, Raivis, Edgars un jaunākā – Agnese. 90. gados, kad sabruka padomju kopsaimniecības, algota darba tikpat kā nebijis. Tad ģimene sev iztiku gādāja ar piemājas saimniecību, turēti lopi. Arī bērniem bija savi pienākumi saimniecības darbos. «Mūsējie bija audzināti pie darba. Tagad noskatos, ka bērni ir vairāk pieprasītāji no saviem vecākiem,» pauž jubilāre.

Kopš no vecāsmātes brāļa mantojumā saņēmuši māju Brunavā, Rimute ar ģimeni atgriezusies dzimtas mājās. Par dzīvesvietu viņa teic: «Nevaru iedomāties, ka varētu pārcelties uz citurieni. Mājas dārzā ik vasaru ar krāšņo ziedu smaržu apbur tantes stādītās peonijas, kuras te aug kopš laikiem, kad māja būvēta, – pagājušā gadsimta 30. gadiem. Tās atgādina par bērnību un ir saikne starp dzimtas paaudzēm.»
Kopš Rimute atceras, viņas ģimenē rīkotas lielas radu sanākšanas, kopīgi svinot jubilejas. «Tad gatavoja bagātīgu cienastu, cepa un šmorēja, bet svētku pīrāgi bija kā likums. Kad notika svinības, istabas bija pilnas ar cilvēkiem. Tie bija jauki saieti. Lietuvieši savstarpēji ir ļoti sirsnīgi. Zināms, ka lietuvietis savu kaimiņu pirmo ielūgs uz kāzām,» stāsta jubilāre. Arī savā ģimenē Rimute rīko svētkus, priecājas, kad Ziemassvētkos mājās sabrauc bērni. Viņa ir gandarīta, ka visi bērni dzīvo Latvijā un ir tuvumā.

Svarīga pacietība
«Pieskaitu sevi optimistiem, visu pieņemu, kā ir. Uzskatu, ka neauglīgi strīdi neko nedod,» pauž jubilāre. Vairākus gadus Rimute strādājusi pārdevējas darbu mazākos veikalos, bet tagad ir kasiere lielveikalā pilsētā. Viņa atzīst, ka pašas pozitīvais raksturs palīdz šajā darbā. «Pandēmijas laikā veikala apmeklētāji ir ļoti pārvērtušies, daudzi atnāk īgni un uzvilkušies. Ir tādi, kas gatavi uz veikala kasieri izgāzt visu savu žulti. Tad pasmaidu zem maskas, tā palīdz – nevar redzēt, vai smaidu vai raudu. Tādos brīžos palīdz arī atbalstoši līdzās esošie pircēji. Šajā darbā ir svarīga pacietība, tas ir galvenais,» atklāj Rimute. Viņa spriež, ka padomju laikos cilvēki savstarpējās attiecībās bija sirsnīgāki, nekā tas ir tagad. Novērojusi, ka pašlaik jaunieši, jo īpaši puiši, ir daudz laipnāki par vecāku paaudžu veikala apmeklētājiem.

Brīvajos brīžos Rimute labprāt palasa avīzi un žurnālus, bet rudeņos ir aizrautīga dzērveņu vācēja. Kad nebija sācies pandēmijas ierobežojumu laiks, paticis doties Elgas Druseikas organizētajās ekskursijās pa Latviju un Lietuvu.

«Manas dzīves lielākais sasniegums ir mana ģimene, tā ir liela vērtība. Vēlos, lai visi bērni ir savās vietās, lai sasniedz izvirzītos mērķus un piepilda dzīvi,» pauž Rimute.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīves lielākais sasniegums – ģimene

Kategorijas