Pašlaik – tie labākie gadi

2021. gada 13. augusts 00:00

Iecavniece Ināra Maculēviča atzīmējusi 45. dzimšanas dienu

Jubilārei Iecavas pagasts ir dzimtā vieta, uzaugusi dzelzceļa stacijas apkaimē. Tagad mīt Iecavas centrā, bet darba vieta – netālu no bērnības takām, tuvu stacijai. Viņa atklāja, ka no tēva puses mantojusi arī poļu un baltkrievu asinis. Tēva vecāki savulaik ieradušies Latvijā darba meklējumos.

Īpaši vilinājis dzelzceļš
Ināra vecākiem bijusi jaunākā meita līdzās māsai Inesei. Bērnība ritējusi 80. gadu lauku dzīves ritmā un nodarbēs. Ģimene turējusi lopus un lielu dārzu – bija gan govis un cūkas, gan audzētas tulpes, hiacintes, rozes un dārzeņi. Vecāki braukuši uz tirgiem pārdot izaudzēto. Neizpalika darba pienākumi arī bērniem. «Mums katram bija noteiktas normas – cik daudz tulpju sīpolu jāattīra, jāsašķiro pēc lieluma un jāsakārto kastēs. Kad visu dienu ar citiem bērniem bijām dauzījušies apkārt, tad vakarā bija jāķeras klāt normas izpildei,» atceras Ināra.
Tā kā ar māsu bija lielāka gadu starpība, visvairāk brīvā laika meitene pavadījusi kopā ar kaimiņu bērniem un māsīcu Dainu. Mājām tuvējā grāvī ķēruši zivis – ar rokām, maisiņiem un spainīšiem. Bet īpaši vilinājis dzelzceļš, paticis stāvēt zem tilta, kad pāri traucās vilciens. Dzelzceļš reizēm «pavilcis» arī uz blēņām. «Likām uz sliedēm kapeikas, pētījām, kā tās vilciena riteņi saplacinājuši. Izmēģinājām novietot uz sliedēm arī gludekli, lai redzētu, kā vilciens noiet no sliedēm. Taču tas aizbrauca savu ceļu,» tagad ar smaidu atklāj jubilāre.

Grāmatveža profesijā – «nemūžam!»
Visi skolas gadi aizvadīti Iecavas vidusskolā. Ināra atzīst, ka bijusi starp viduvējiem skolēniem, bet mācību gadi atmiņā ir gaiši, ar labiem pedagogiem. «Labu varētu teikt par visiem skolotājiem. Īpaši prātā palikusi Anita Ozoliņa, kura mācīja angļu valodu, un klases audzinātāja Mārīte Čudare,» stāsta Ināra. Lai gan uz skolu varējis nokļūt ar autobusu, Inārai ļoti paticis, ka vecāki viņu turp un atpakaļ vizinājuši ar savu auto.

Pēc vidusskolas beigšanas tante meiteni mudinājusi mācīties grāmatvedes profesijā, bet Ināra sacījusi: «Nemūžam!»Izrādījās, ka laika periods «nemūžam» visai drīz tomēr beidzies. Studējot augstskolā «Turība», ieguvusi grāmatveža diplomu, un nu jau vairāk nekā 20 gadus Ināra ir šajā profesijā. Pēc studijām īsu laiku strādājusi Jelgavā, bet pēc tam darbs rasts Iecavā.

Pēdējos 15 gadus ir grāmatvede būvmateriālu ražošanas uzņēmumā – SIA «Buvema». «Šeit darbā jūtos kā ģimenē. Darbam arī jābūt kā otrai ģimenei – tur taču mēs pavadām vairāk nomoda laika nekā mājās,» pauž Ināra. Par grāmatveža darbu speciāliste tagad saka: «Kad gatavoju gada pārskatu, allaž prātā nodoms – viss, jāmaina profesija! Aprunājoties ar citiem grāmatvežiem, esmu uzzinājusi, ka arī viņi izjutuši to pašu.» Ikdienas darbu darot, kas ir gana dinamisks un paveicamā piepildīts, nodoms par profesijas maiņu apdziest. Ināra atklāj, ka darbā atslābuma nav visu laiku, jo valsts nodokļu sistēma ir visai sarežģīta, pastāvīgi jāseko līdzi nemitīgajām izmaiņām normatīvajos aktos. Un tas ir grāmatveža ziņā.

Ģimenes mīlulis Ādolfiņš
Ināras un Gunta liktenīgās satikšanās mirklim savu roku pielicis brālēns Ingus, kas abus iepazīstinājis. 2003. gadā apprecējušies un ģimenē audzina divas atvases – dēlu Emīlu, kuram 17 gadu, un meitu Lauru, kurai – 14. «Esmu pusceļā, kas jāiziet tīņu mammai, jo dēls jau ir kā pieaugušais. Bērnam pusaudža gados kontrole gan ir vajadzīga, bet neuzmācoša. Kad redzi, ka bērns pieļauj kļūdu, ir vērts atcerēties un izvērtēt, kā bija pašam tajā vecumā. Neatzīstu tādu kā «militāru» audzināšanu ģimenē, bet šķiet, es tomēr esmu par maigu,» atklāj mamma. Viņa atzīst, ka reizēm par daudz veltījusi sevi darbam un pietrūkusi tuvajiem.

Visai ģimenei ir kopīgs mīlulis – zirgs Ado, ko mīļvārdā dēvē par Ādolfiņu. Attiecības ar zirgiem aizsākušās, kad meita astoņu gadu vecumā sāka nodarboties ar jāšanas sportu. Līdz ar viņu arī Ināra apguvusi jāšanas prasmi. «Lai gan Ado vairs sportā neizmanto senāk gūtās kājas traumas dēļ, viņš ir lielisks zirgs un mūsu prieks. Nedēļas nogalēs bieži Ādolfiņu apciemojam un lutinām viņa staļļa vietā Jelgavas pusē. Vīrs strādā Jelgavā, viņš pie Ado iegriežas biežāk,» stāsta Ināra. Interesanti, ka ģimene zirgu īpašumā ieguvusi nevis par naudu, bet ar mīlestību. Iepriekšējais zirga saimnieks, redzot Gunta pieķeršanos Ado, to uzdāvinājis.

Bērni – paši labākie
Jubilāre pastāstīja, ka nesen iegādājušies dārzu, lai brīvdienās būtu vieta atpūtai. «Tagad ir, kur aizbraukt un pacept gaļu, taču dārzam vajadzēs veltīt darbu. Pašlaik tur iedēstīti un priecē tikai ziedaugi – rozes, lilijas un mārtiņrozes. Dēls no savas pirmās algas uzdāvināja man rožu stādu, biju iepriecināta. Tagad bērni sagādājuši arī nākamos rožu stādus, rūpīgi izvēloties atšķirīgu šķirņu rozes,» atklāj Ināra.
«Jaunībā cilvēkiem ir par daudz trauksmes, tagad dzīve ir nosvērtāka. Ja tā padomā, pašlaik ir mani labākie gadi. Bērni ir paaugušies un patstāvīgi, bet pati sirdī vēl jūtos kā 30 gadu veca.Varbūt tikai vairāk jāsāk domāt par skaistumkopšanas līdzekļiem. Tomēr nepatīk, ka gadi turpina skriet uz priekšu. Tie 20, kas atlikuši līdz pensijai, paies nemanot,» pauž jubilāre. Ināra atklāj, ka viņai ir Jaungadu apņemšanās pieredze un parasti spēj īstenot savas vēlmes un mērķus. Ja kaut ko ļoti vēlas, to arī sasniedz. Vienlaikus smaidot atzīst: «Jā, ir dažas lietas, ko vajadzētu priekš sevis mainīt, bet laikam pietrūkst tas «ļoti, ļoti».»

Ināra visvairāk dzīvei ir pateicīga par bērniem un teic: «Viņi man ir paši labākie.» Kopdzīves laikā ir pārliecinājusies, ka ar vīru var būt droša visādos laikos, ja vajadzēs, varēs arī kumosā dalīties. «Viņš ir man balsts un aizmugure, daudzas lietas sakārto, par kurām man nemaz nav jāinteresējas. Bet dažkārt izjūtu kā savu trešo bērnu, un viņš arī neiebilst,» smaidot atklāj Ināra.

Brīvos brīžos Ināra labprāt palasa ārsta Igora Kudrjavceva grāmatas vai kādu «krimiķi», bet maz laika sanāk lasīšanai. Divas reizes nedēļā kopā ar meitu brauc uz Baldoni, kur Laurai treniņi jāšanas sportā, tad mājās pārrodas tikai ap desmitiem vakarā.

Virtuves «pavēlniece» Ināra ir brīvdienās, kad tiek gatavotas maltītes arī priekšdienām. Bet ikdienā ģimenē izveidojusies kārtība, ka vakariņas sarūpē tas, kurš pirmais atgriezies mājās. «Gatavo gan vīrs, gan abi bērni. Emīlam ļoti padodas ēdieni, viņš pat prot uzcept kūku un gardu biezpienmaizīti. Bet māsai tīk eksperimentēt ar pārdrošām receptēm, savienojot produktus neierastos salikumos. Tad ēdājiem jābūt gataviem uz visu…» stāsta jubilāre.

Lietām ir divas puses
Ināra uzskata, pieņemot lielākus vai mazākus lēmumus, vienmēr uz lietām jāparaugās gan no redzamākās puses, gan arī otras. Tā otra puse var izskatīties pavisam citādi, un katram cilvēkam tā var būt pavisam atšķirīga. «Tā ir arī ar to «Covid-19» vakcinācijas kampaņu. Viena puse skaidra – visiem būtu jāvakcinējas, bet veidojas neskaitāmas lietas otras puses, ko katrs cilvēks saredz atšķirīgi. Tā ir ar visām lietām. Arī ciparu var nolikt gan vertikāli, gan horizontāli, svarīgi to aplūkot no visām pusēm. Pašam jāpieņem lēmums, vai tas novietots pareizi, jāmeklē argumenti, plusi un mīnusi. Cilvēks pieņem lēmumu tā, kā to priekšā saka dzīves pieredze gan profesionālajā, gan citās dzīves jomās,» pauž jubilāre.

Ja iegūtu burvju spēku, Ināra vēlētos pasaulē iznīdēt ļaunumu, kas ļaudīm dzīvi posta it visur uz zemeslodes; lai cilvēci nepiemeklētu kari, ugunsgrēki un plūdi.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pašlaik – tie labākie gadi

Kategorijas