Nomiri? Pats vainīgs!

2021. gada 6. augusts 00:00

738

Aizraušanās. Piedzīvojumu velobrauciena – ultramaratona – dalībnieki izmin cauri Bauskai

Cauri Latvijai, tai skaitā Bauskai, jūlija beigās un augusta sākumā izbrauca gandrīz divi simti piedzīvojuma velobrauciena «North Cape 4000» dalībnieku. Sacensībās piedalās divi latvieši – varēja būt vairāk, bet dažādu iemeslu dēļ divi velosipēdisti nevarēja būt viņu pul-kā.
Viens no braucējiem, kas bija pieteikts, bet tā arī nepiedalījās, ir bijušais baušķenieks Andis Āboltiņš, kurš dzīvo Anglijā, bet «Bauskas Dzīvei» izdevās ar viņu Bauskā tikties. Viņš tomēr savu adrenalīna devu dabūja, atbraucot no Anglijas līdz Latvijai ar velosipēdu astoņās dienās un 18 stundās, panākot vienu no sacensību dalībniekiem Mārci Martinsonu, ar kuru kopā veica daļu distances Lietuvā un Latvijā.

«Covid» iztraucē
Realitātē 4000 kilometru izaicinājuma «North Cape 4000» distance ir garāka – kopā 4450 kilometri, kur 450 kilometri ir vēl vismaz pusotras dienas brauciens. Veloultramaratonu sāka 24. jūlijā pie Gardas ezera Itālijā, un startēja arī divi latvieši – Juris Skrebels, kurš dzīvo Latvijā, un Mārcis Martinsons, kurš pašlaik dzīvo Vīnē. Pieteikti bija arī Jānis Balders un Andis Āboltiņš, bet viņiem piedalīties nesanāca.

J. Balderam bija problēmas ar lidmašīnām, bet A. Āboltiņam – ar «Covid-19» ierobežojošajiem noteikumiem. «Itālijā bija noteikumi – ja tu iebrauc no Lielbritānijas, tad piecas dienas jāpavada karantīnā. Arī Slovēnijā līdzīgi noteikumi. Ja to visu ievēro, braukt nebija reāli. Arī Latvijā uz robežas pārbaudīja – man ir Lielbritānijas vakcinācijas dokumenti. Piereģistrējos covidpass.lv lapā – tur prasa Eiropas Savienībā izsniegtu dokumentu, bet Lielbritānija jau vairs nav. Tomēr beigās derēja,» stāsta A. Āboltiņš.

Tomēr situācijā, kad īsti «North Cape 4000» iesaistīties nevarēja, viņš nolēma veikt pats savu distanci – gandrīz divarpus tūkstošus kilometru no Anglijas līdz Bauskai – reizē ar mērķi noķert Mārci Martinsonu un daļu distances veikt kopā.

Minimālisti
Brauciens «North Cape 4000» ir viens no veloultramaratoniem, turklāt velosipēdistiem viss ir jānodrošina pašiem. Organizatori sarīko startu, dažus atzīmēšanās punktus trasē, finiša vietu, noorganizē sekošanu uz kartes tiešsaistē, un tas ir arī viss. Pārējais ir dalībnieku rokās.

Ekipējums ir ļoti neliels – tik, cik vajag, lai varētu gulēt kaut kur pa nakti. «Līdzi ir tikai drēbes, guļammaiss un matracis. Tas viss ir uz riteņa. Arī man braucienā līdzi bija tikai drēbes, roku un kāju sildītāji, lietusjaka, tas arī viss. Aizmugurējā somā ir guļammaiss, piepūšamais matracis un speciāls maiss, kur siltāk gulēt,» stāsta A. Āboltiņš.

Viņš pieļauj, ka ātrākie braucēji laikus apzina distances, kuras veiks, un paredz naktsmājas, kur pārgulēt, bet liela daļa iet gulēt, kad jūt, ka vajag. Guļ četras vai piecas stundas un tad brauc tālāk. Šādā režīmā veic parasti vairāk nekā 300 kilometrus dienā – atkarībā no vēja virziena un citiem laika apstākļiem.

Lietuvā izdevās noķert M. Martinsonu un daļu distances veikt kopā. «Pēdējā dienā sāku braukt sešos no rīta. Noķēru Mārci, un braucām kopā. Ceļš Īslīces pagastā bija ļoti labs, taisījām «dragreisus» – kad minies, minies, un tad: «Aiziet uz piecdesmit!» Un aiziet... Tā četros pēcpusdienā, kad ierados Bauskā, biju nobraucis 200 kilometrus. Nobraukt dienā 300 kilometrus – tas ir normāli.»

Konkurence saasinās
Šādos apstākļos braucēji pavada distancē 12 un vairāk dienas. Ja viss notiks, kā gaidīts, tad vakarnakt, 5. augusta vakarā, vai šorīt, 6. augustā, «Nordkapā» finišēs vai nu Martins Temmens no Vācijas, kurš gandrīz visu maršruta garumu bija līderis, vai arī vēl viens vācietis Bjorns Holzapfels, kurš līderim pietuvojās uz brauciena beigām un 5. augusta rītā izvirzījās pat vadībā. Nākamajās desmit dienās finišēs pārējie dalībnieki. Iespējams, kāds no viņiem brauks pat vēl ilgāk, jo Oleksandrs Ušans vēl ceturtdien bija tikai Polijas teritorijā, kas ir apmēram trešā daļa no distances. Tāpēc izskatās, ka vēl nedēļu kāds no braucējiem ik pa brīdim šķērsos Bauskas novadu.

No latviešiem starp 20 ātrākajiem ir Jānis Skrebels ar 155. numuru – viņš ceturtdien bija grupā no sešiem braucējiem, tāpēc noteikt precīzu vietu ir grūti. «Ieej tualetē, izej ārā – un tev jau desmit ir pabraukuši garām,» par šādām situācijām ironizē Andis Ābeltiņš. Somijas distances pusceļā atrodas Mārcis Martinsons ar 107. numuru – viņš savu rezultātu ir salīdzinoši uzlabojis, bet līdz līderu grupai vienalga ir tālu. Tomēr, izskatās, starp 50 labākajiem finišēt izdosies.

Sāka kā tūrists
Lielākā daļa šādu braucienu dalībnieku ir sākuši kā velotūristi. «Pirmo reizi uz Bausku no Anglijas atbraucu kā velotūrists. 28 dienas braucu cauri Itālijai. Man bija cits ritenis – kopā ar ekipējumu viss svēra 60 kilogramus,» atceras A. Āboltiņš.

Tomēr gribējies kaut ko vairāk. «Iebrauc vienā pilsētā, otrā – apskaties apkārt, un viss – ko tālāk? Man nepatīk apstāties. Turklāt vasarā gribas izdarīt kaut ko sev. Šeit ir mērķis, tev jāsasniedz galapunkts. Centies no sevis izspiest tik, cik vien vari. Tas nekas, ka sāp visas malas. Dzenies, un pārējie dzenās tev līdzi. Pieļauju, ka daudzi to nekad nesapratīs,» tā velosportists.

Pašam dalība braucienos sākusies diezgan traki. Pirmais bija «Transcontinental Race». «Braucu Rumānijā – bija jau tumšs, bet es nesos uz prāmi. Vajadzēja paspēt. Tajā brīdī tumši zirgi pārskrēja pāri ceļam, un es pa gaisu. Salauzu rokas kaulus un ribas. Knapi norāpos no ceļa. Zvanu ātrajiem – runāju angliski, un tur otrā pusē nesaprot. Nolika klausuli. Zvanīju otrreiz – tad pretim bija kāds, kurš saprata. Tas bija ekstrēmi,» stāsta A. Āboltiņš. Tomēr nākamajā gadā viņš atkal bija distancē un šoreiz finišēja.

Tas nav «bomzītis»
Kā jau minēts – braucēji guļ, kur pagadās. Ja naktī redzat uz soliņa kādu guļam un blakus velosipēds – tas nav «bomzītis», tas ir starptautisku sacensību dalībnieks.

«Guļam, kur pagadās. Pēdējā nakts bija uz lauka. Atradu tādu nomali, piepūtu matraci, un gulēt. Ja līst, tad jāmeklē cits risinājums – autobusu pieturas ar jumtu, kāds stadions. Polijā visur atpūtniekiem ir jumtiņi, zem kuriem pasēdēt. Esmu gulējis lielas šosejas malā Polijā. Man ir ausu aizbāžņi, ar tiem neko nedzirdēju. Normāls cilvēks pagulēt nevarētu, bet tā nogulēju savas četras stundas un braucu tālāk,» situācijas apraksta A. Āboltiņš. Ik pa brīdim, ja jūt nespēku, braucēji vienkārši atguļas vai atlaižas kādā pieturā uz desmit, divdesmit minūtēm, lai atslābtu muskuļi. Un tad atkal brauc tālāk. Viesnīcā gan esot jāapmetas ik pēc trim četrām dienām, jo pa to laiku jau no sviedriem kļūsti lipīgs un arī ar mušām aplipis.

Ēdienkarte laikam pārsteigs jebkuru. «Pērkam veikalā jogurtus, dzeram ūdeni. «Coca-Cola» – tas ir normāli. Līdz pat četriem litriem dienā un vairāk. Zinu braucēju, kas dzer astoņus litrus dienā. Pie tādas slodzes tas ir normāli – tur jau tikai cukurs un kofeīns. Ikdienā tas būtu slikti, bet tādā braucienā – ūdens vietā,» skaidro velobraucējs.

Ja grib, tad brauc
Arī pats pasākums izmaksā gana daudz – pat neņemot vērā velosipēda cenu, no tūkstoš līdz diviem tūkstošiem eiro un pat dārgāk. «Dalības maksa šogad bija 377 eiro. Tad vēl lidojums ar lidmašīnu, veselības apdrošināšana. Ēdiens var izmaksāt līdz 50 eiro dienā. Katru reizi veikalā aiziet no desmit līdz 15 eiro. Latvijā ir lētāk, citās Eiropas valstīs ir dārgāk,» atzīst A. Āboltiņš. Tomēr nauda neesot pats galvenais – ja grib, tad brauc.

Trakākais – ja ir kāda ķibele, kas sarežģītāka par cauru riepu, tad var teikt, ka sacensības ir beigušās. «Man vajadzētu pedālim vienu detaļu nomainīt. Darbs – kādas 20 minūtes, bet detaļa ir tāda, kura jāpasūta, – parastā autoservisā nebūs. Tāpēc arī mājup lidošu ar lidmašīnu, nevis braukšu ar velosipēdu,» stāsta velobraucējs.

Līdzi parasti ir tālrunis un GPS koordinātu noteicējs. Tālruni gan maz izmanto izklaidei – tas ir svarīgs sakariem un fotogrāfijām, tāpēc cenšas nenosēdināt bateriju.

Kaut pamāt ar roku
Gatavošanās braucienam esot ļoti minimāla. «Pirms brauciena ir jātrenējas. Normāli būtu vismaz divreiz nedēļā nobraukt simts kilometrus, bet rudenī un ziemā nebrauc – visi dzer alu. Mans variants – pirms brauciena divas nedēļas katru dienu 120 kilometrus. Četras piecas stundas katru dienu, un tu uzdzen sevi formā. Pieradini savu organismu. Ja nepieradināsi – viss sāpēs, gluži vienkārši mirsi nost. Arī tāpat pirmās piecas dienas ir nežēlīgi grūtas – viss sāp un reibst. Pēc tam jau esi ritmā,» stāsta A. Āboltiņš.

Viņš atzīst, ka to grūti nosaukt par sportu, – tas ir dzīves izaicinājums. Kā citam izskriet caur dubļiem, tikai šis ir daudz ilgāks. «Vasarā vienreiz to izdaru, un tad man ir miers līdz nākamajam pavasarim. Tas nekas, ka beigās viss sāp un nomet vismaz piecus kilometrus svara,» smaida velobraucējs.

Pats viņš atzīst, ka priecājas būt atkal Bauskā. «Bauskā es esmu uzaudzis, un tā ir mana pilsēta,» saka A. Āboltiņš. Savukārt tiem, kas sastop šādus braucējus, viņš iesaka kaut pamāt ar roku – atbalsts braucējiem ir ļoti svarīgs.

Latvieši distancēs
Velobraucējus, kas aizraujas ar šādu distanču veikšanu Latvijā, var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, bet viņi tomēr ir. «Jānis Skrebels, Toms Albergs, Jānis Viškers, Mārcis Martinsons, Krišjānis Ratiniks, Zane Jakobsone,» tos, kas uzreiz nāk prātā, uzskaita A. Āboltiņš. Jau tagad J. Viškers un T. Albergs ir gatavi braucienam «Silk Road Mountain Race», kas notiks Vidusāzijā.

Pār pārsteigumu viņam kļuvis Arvis Sprude – sporta skolotājs no Kuldīgas, kurš piedalās «Red Bull Trans-Siberian Extreme» daudzdienu velobraucienā, regulāri uzvar dažādās sacensībās un tikko uzstādījis rekordu septiņu dienu velobraucienā Polijā, bez apstājas veicot 2800 kilometrus.

Skarbs, skarbāks, vēl skarbāks
Brauciens «North Cape 4000», kurš pašlaik notiek, salīdzinoši nav starp grūtākajiem. Kā atzīst A. Āboltiņš, jāuzmanās ar gulētiešanu Somijā, jo tur naktīs temperatūra var nokrist zem pieciem grādiem, un tad ir auksti.

«Transcontinental Race» arī iznācis pabraukāt pa kalniem, bet grūtāk tomēr ir bijis citās sacensībās. «Vēl ir «Three Peaks Bike Race» pa Eiropas kalniem. 2400 kilometri ar 30 tūkstošiem augstuma metru. Riktīgi pa kalniem,» stāsta A. Āboltiņš. Maršruts ved no Austrijas uz Barselonu. Vispirms kalni, tad Spānijā arī liels karstums – līdz pat 40 grādiem. «Tomēr, kad pabeidzu, no Barselonas vēl ar riteni aizbraucu uz Angliju, jo man patīk,» saka velobraucējs.

Vēl viena distance ir Vidusāzijas «Silk Road Mountain Race». «Tur ir divarpus tūkstoši kilometru, kurus veic ar kalnu divriteni. Un neviens braukt nespiež, brīva izvēle. Tur kalnos ir tā – ja nomirsi, tad nomirsi. Tā ir tava problēma,» vērtē A. Āboltiņš.

Viņi aiziet
Traumas un nāve diemžēl ir šo braucienu dalībnieku ikdienišķas pavadones. Vairāki dalībnieki jau ir izstājušies, un diemžēl neiztiek arī bez letāliem gadījumiem – Ungārijā automašīna nāvējoši notrieca Ukrainas sportisti Olgu Ivanovu.

«Vakarā ap pulksten vienpadsmitiem notrieca no aizmugures braucoša mašīna. Dienvidu pusē nakts iestājas ātrāk, varēja jau būt tumšs. Varbūt aizmugurē lampa izdega, un to jau nepamani, vai deg vai nedeg,» vērtē A. Āboltiņš.

Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc Lietuvā un Latvijā braucējus novirzīja pa aplinkus ceļiem, nevis pa A7. «Neiesaka braukt pa A7. Arī Polijā braucu pa tādu taisnu ceļu – apmale nekāda, bet centies satiksmē iekļauties. Izredzes 50 uz 50 – dzīvo vai mirsti! Man nav bail. Zinu, ka «fūres» redz un apbrauc apkārt, bet, ja kaut kas gadās un negaidīti nokrīti, iespēja pakrist zem garām braucoša auto ir ļoti liela,» analizē velobraucējs.

+ 2

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nomiri? Pats vainīgs!

Kategorijas