«Dzīvē jāatrod līdzsvars – gan priekos, gan bēdās»

2021. gada 30. jūlijs 00:00

Sarmīte Nasteviča Zālītes ciemā atzīmējusi 60. dzimšanas dienu

Aizritējuši 17 gadi, kopš jubilāre dzīvo Iecavas pagasta Zālītes ciemā, bet dzimtā vieta ir Sidrabenes ciems Emburgas pusē. Dzimusi lietuviešu ģimenē, mamma Latvijā ieprecējusies, bet tēva ģimene šeit sakņojusies jau otrajā paaudzē. Ar smaidu Sarmīte teic: «Visa mana dzīve ritējusi kā Bermudu trijstūrī starp Jelgavu, Bausku un Iecavu.»

Izaugusi Lielupes palieņu pļavās
No ļoti agras bērnības jubilāre atceras skatu ar nopļautu labības lauku, kur rudzu stiebrus, sasietus kūlīšos, krāva statos žāvēšanai. Vecāki bija laukstrādnieki, un mazo meiteni ņēmuši līdzi uz lauku. Viņa atminas, kā tēvs meklējis mazulei vietu paēnā aiz rudzu statiņa.

Līdz skolas vecumam Sarmīte runājusi tikai lietuviski. Esot saskarsmē ar latviešiem ārpus mājas, bijusi lielā neizpratnē, kāpēc viņas teikto cilvēki nesaprot. «Kā iemācījos latviešu valodu, neatceros, bet zinu, ka ļoti cītīgi skolā apguvu latviešu valodas priekšmetu un zubrīju deklinācijas,» stāsta Sarmīte. Ejot uz Salgales skolu pa ceļu, bija jāmēro vairāk nekā seši kilometri. Garajā gājienā augumā mazajai pirmklasniecei skolas soma situsies pret ceļu locītavām. Bet bērni atraduši taisnākus ceļus uz skolu – pa taciņām un pļavām. Tā gājiens tapis īsāks un gūta neaizstājama pieredze ieraudzīt dabas skaistumu. «Esmu izaugusi Lielupes palieņu pļavās, kas pavasaros parasti pārplūda četru līdz piecu kilometru plašumā, bet vasarās tur pinām ziedu vainagus. Manas bērnības takas vijās gar burbuļojošiem strautiņiem, un pļavās ziedēja skaistas sviesta purenes un bezdelīgactiņas. Pieredzēju, kā tas viss tika nopostīts, kad pāri gāja meliorācija, izbagarēja arī iemīļoto upīti Reņģeli. Biju tikai bērns, bet man tas ļoti sāpēja, tur daba tika izmainīta līdz nepazīšanai,» atmiņās dalās jubilāre.

Kā zeme smaržo
Tētis Sarmītei iemācījis lasīt jau četru gadu vecumā, apkārtējie tam neticējuši, sakot, ka meitene lasa pēc bildēm. Kopš mazotnes bijis ķēriens uz rokdarbiem, mamma iemācījusi adīt, kad Sarmīte vēl skolā negājusi. «Kad man bija 11 gadi, tētis nopirka žurnālu «Rīgas Modes Bērniem». Tad arī sāku šūt tērpus lellēm, arī kļošenes (bikses ar platiem galiem – red.) un žabo, bet 6. klasē jau darināju sev svārkus un vesti. Šuvu tikai ar rokām,» atceras jubilāre. Aizrautība ar rokdarbiem viņai saglabājusies cauri mūža gadiem.

Sarmīte četru bērnu ģimenē bija vecākā meita, un pieaugot bija jāuzņemas pienākumi mājās. Vecāki garas stundas strādāja kolhozā, arī piemājas saimniecībā bija mājlopi, to bija pat vairāk nekā tolaik atļauts. Meitenei pēc skolas bijis jāpaveic daudz no mājas soļa – izkurināt krāsnis, pagatavot vakariņas un parūpēties par lopiem. Kad pārējie devušies gulēt, Sarmīte gatavojusi mājas darbus skolai. Vien divpadsmit gadu vecumā pratusi pļaut ar izkapti. «Mamma man mācīja darbu padarīt skaisti – tā, lai, paskatoties uz to atpakaļ, ir pašai prieks. Tēvs man tika stāstījis, kā zeme smaržo; kad izaugu, sapratu viņa teikto,» atklāj Sarmīte.

Kad bija vēl skolniece, kopā ar mammu ravējušas kolhoza biešu laukus. Kādu vasaru divatā pieveikušas piecus hektārus. Reiz, kad mamma no lauka devusies izslaukt govi, sacījusi: «Meitiņ, tikmēr tepat paguli un atpūties!» Bijis vējains, apklājusies ar jaciņu, meitene uzlikusi galvu uz pēcpusdienas saules sasildīta akmens. «Nevaru vairs pateikt, kā toreiz jutos, bet rūdījumu dzīvei tas deva noteikti,» pārliecināta jubilāre.

Iemācīja precizitāti
Pēc skolas beigšanas Sarmīte vēlējusies mācīties Rīgā, bet vecāki «ielikuši» Iecavas vidusskolā, uzskatījuši, ka galvaspilsētā lauku meitene var «pazust». Pēc draudzīgās vides Salgales skolā Iecavā bijis jāpiedzīvo nepatīkams kontrasts – tur valdījusi neslēpta nepatika pret ienācējiem gan no skolasbiedru puses, gan atsevišķiem pedagogiem. Sarmītei bijis grūti samierināties ar netaisnību un pāridarījumiem, no skolas aizgājusi.

Turpinot mācības neklātienē, strādājusi par mācekli šūšanas darbnīcā Jelgavā. Tur paveicies ar ļoti prasmīgu un vienlaikus prasīgu meistari. «Viņa man iemācīja precizitāti. Ja kaut kas nebija izdevies, visu vajadzēja izārdīt un darināt no jauna,» atminas Sarmīte. Vēlāk ar šūšanu varējusi maizi pelnīt. Bet 90. gados saviem bērniem darinājusi teju visas virsdrēbes un pat skolas somas, daudz izturīgākas par tām, ko tolaik varējis nopirkt. «Man patīk ne no kā uztaisīt kaut ko. Tā var izlietot materiālu, kas vienreiz jau nokalpojis, un radīt ko jaunu. Tas man sagādā gandarījumu,» stāsta Sarmīte.

Lai izaug par labiem cilvēkiem!
Jubilāres jaunībā starp Emburgas un Staļģenes jaunekļiem pastāvējusi sāncensība līgavu meklējumos. Emburgas puiši necietuši kaimiņus savā teritorijā. Bet Guntim no Staļģenes izdevies satikt Emburgas Sarmīti, un 1979. gadā abi apprecējušies. Laulībā dzimušas trīs atvases – Sarmis, Ulvis un Signe, bet mamma saka: «Man ir četri bērni.» Ģimenē kopš mazotnes uzaudzināta arī jaunākā māsa Elita, viņa māsu sauc par mammu. Tagad Sarmīte ir vecmāmiņa Tomasam, Eliasam un Amēlijai. «Kad bērni auga, gribēju, lai viņus vienmēr sagaida silta māja un ēdiens. Vēlējos, lai bērni iepazīst un iemīl dabu un lai izaug par labiem cilvēkiem. Tagad reizēm šaubos, vai tas viņiem vienmēr nāk par labu. Esmu centusies bērniem iemācīt savas prasmes, priecājos, ka arī meitas nododas rokdarbiem,» atklāj jubilāre.

Kopš agras jaunības radusi rūpēties par saviem tuvajiem cilvēkiem. Tāpēc bijis liels emocionāls pārdzīvojums, kad visi bērni gandrīz vienlaikus pametuši vecāku «ligzdu». Iespējams, to kompensējot, Sarmīte atradusi darbu sociālās aprūpes centrā, kur bija jāstrādā ar jauniešiem. Darbs nebijis viegls un prasījis atdevi, bet interesējis un paticis. Lai gūtu speciālas zināšanas, Sarmīte ieguvusi sociālā aprūpētāja kvalifikāciju Latvijas Universitātes P. Stradiņa veselības un sociālās aprūpes koledžā Bulduros. Darbā aprūpes iestādē nostrādājusi vairākus gadus.

Gan darbs, gan atpūta
Kad izlēmuši ņemt Sarmītes vecākus dzīvot pie sevis, nācies meklēt lielāku mitekli. Tā pirms 17 gadiem ģimene pārcēlusies uz Zālītes ciemu. Sākumā bijis grūti iedzīvoties. «Katram ciemam ir savs raksturs, ko veido vieta un cilvēki. Toreiz atklājām, ka šeit vairums cilvēku nav draudzīgi cits pret citu un nemīl vietu, kurā dzīvo. Tagad mazliet sāk mainīties, vismaz apkārtne vairs nav tik aizaugusi,» spriež jubilāre.

Pēc pārcelšanās uz dzīvi Zālītē sev sacījusi, ka nebūs nekāda sakņu dārza, pat ne dobe dillītēm. Tomēr sanācis citādi: «Kad sapratu, ko patiesībā ēdam no veikalā nopirktā, domas mainījās.» Tagad ģimene izaudzē sev dārzājus, kopjot piektdaļu hektāra zemes. Jubilāre mēdz daudz konservēt, gatavo mērces un piedevas ēdieniem, dārza veltes uzglabā arī sasaldētā veidā. Dārza darbos daudz palīdz dēls Sarmis.

Jubilārei patīk gatavot dažādus našķus. Viņai ir īpaša cepumu recepte «vecmāmiņas cepumi», ko dzimtas sievietes pārmanto no paaudzes uz paaudzi.

Pašlaik jubilāre ikdienu piepilda ar dažādu rokdarbu darināšanu. «Mana nodarbošanās tagad ir gan darbs, gan atpūta. Iepriecinu sevi, mainot nodarbes – šūšanu, adīšanu vai tamborēšanu,» atklāj Sarmīte. Uz sarunu ar «Bauskas Dzīvi» bija «atnākušas» arī dažas jubilāres radītās tekstila lelles. Rokdarbniece pastāstīja, ka mazo leļļu raganiņu oriģinālie un gaumīgie ietērpi šūdināti no lietotu apģērbu materiāla. Sarmītes radītie rokdarbi aizceļo gan uz Eiropas zemēm, gan pāri okeānam.

«Kā ēdienu nevar pagatavot tikai no sāls vai cukura, tā arī dzīvē jāatrod līdzsvars gan priekos, gan bēdās. Man ļoti nepatīk liekulība un meli. Lai dzīvē varētu iet uz priekšu, jāprot piedot, daudz piedot,» pauž jubilāre.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Dzīvē jāatrod līdzsvars – gan priekos, gan bēdās»

Kategorijas