No smaidiem līdz skaudībai

2021. gada 23. jūlijs 00:00

Ātrumlaivu izturības braucienos Pasaules čempionāta pirmajā posmā izcīna trešo vietu

Varen raibu aizvadīto nedēļu piedzīvojusi baušķenieku Slakteru ģimene, kas piekrita pieņemt izaicinājumu no pieredzējušā ūdensmotosportista Mārtiņa Bergholca, kas viņus savukārt aizveda uz F4 ātrumlaivu izturības Pasaules čempionātu Polijā.

No 16. līdz 18. jūlijam Polijas pilsētā Augustovā Necko ezerā norisinājās Pasaules čempionāta pirmais un otrais posms izturības sacensībās uz ūdens, kur cīņā par čempiona titulu piedalījās F2 un F4 ātrumlaivu komandas. Pašiem sev par pārsteigumu šajā cīņā iesaistījās arī Bauskas novada pārstāvji.

Jauns pilots
Ja kādam ir tuvs avantūrisma gars un vēlme izdzīvot emocijas pēc pilnas programmas, tad šis stāsts noteikti patiks. Jo vēl 13. jūlija rītā Slakteru ģimenē neviens pat nedomāja par iespēju startēt Pasaules čempionātā.

«Jau vairāk nekā desmit gadus Ruānā Francijā un Augustovā Polijā noskaidro pasaules čempionus izturības braucienos F1, F2 un F4 laivu klasēs. Pēdējā laikā gan tikai divās pēdējās. Vairākas reizes kopā ar dēlu Uvi esam startējuši šajās sacensībās. Tas ir laikietilpīgi un nav lēti, tāpēc šogad startēt nedomājām,» stāsta Atis Slakteris.

Un tad otrdien zvana Mārtiņš Bergholcs, kura kontā ir Pasaules un Eiropas čempiona tituli S550 laivu klasē, un atgādina ģimenei, ka viņiem ir jauns F4 pilots – A. Slaktera mazdēls Nils Slakteris. Un kur vēl jaunais pilots varot gūt labāku pieredzi kā izturības sacensībās, kur braucieni notiek divas dienas, katrs sešas stundas. «Lēmums bija zibenīgs – ceturtdien bijām Augustovā, un pats Mārtiņš mums bija otrais pilots,» stāsta A. Slakteris.

Ārpus komforta zonas
Īpaši juta līdzi mamma Sanita Slaktere. «Dalība šāda līmeņa sacensībās ir liels izaicinājums ikvienam sportistam. Tas prasa ļoti rūpīgu gatavošanos, līdz detaļām pārdomātu stratēģiju un augstu psiholoģisko un fizisko noturību,» saka S. Slaktere.
Bet te viss bija jādara pavisam citādi. Komanda pusotrā dienā «gaismas ātrumā» steidza paveikt to, kam citas komandas gatavojas mēnešiem ilgi. «Viss noritēja tik zibenīgi ātri, ka neatlika laika uzdot jautājumu par to, vai tiešām šobrīd mums tas vispār vajadzīgs? Kaut vai tāpēc, ka Nils tikai šogad sācis apgūt pirmās iemaņas «Formula 4» laivu klasē,» vērtē jaunā sportista mamma. «Ar katamarānu braukt ir sarežģīti. Citi neiemācās visu mūžu. Nils diezgan ātri pierada, brauc pārsteidzoši labi, lai arī iesācējs,» smaidot atklāj A. Slakteris.

Tas bija pārbaudījums visai ģimenei. «Visā šajā procesā pārguruma brīžos vairs neatceries, kad pēdējo reizi normāli ēdi, gulēji. Arvien uzmācīgāk nāca virsū doma, ka labāk būtu bijis brīvdienas pavadīt laiski guļot pludmalē, dzerot aukstu limonādi, klausoties, ko stāsta kaijas,» tā S. Slaktere.

Viņa reizē atzīst, ka sportistiem komforta zona ir svešs jēdziens. «Pateicoties tam, pārdrošais un, iespējams, pārgalvīgais lēmums ļauties šim izaicinājumam, ir devis fantastiskāko pieredzi, kādu nav iespējams gūt pat visas sacensību sezonas laikā. Divās dienās ik dienu nobrauca sešu stundu ilgu un kopumā tuvu pie 900 kilometriem garu distanci. Komanda un piloti paveica to, uz ko nebija cerējis neviens,» priecājas mamma.

Sākumā uzņēma draudzīgi
Lai cik savādi nebūtu, beigās izrādījās, ka vislielākais šķērslis panākumiem bija nevis sportista prasmes, bet gan diezgan prasta skaudība no pārējo dalībnieku puses.

«Tur bija komandas no Francijas, kur tas ir populārs sporta veids. Bija no Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Norvēģijas, Beļģijas un citām valstīm. Uzņēma mūs draudzīgi un ar prieku, ka vēl viena komanda vairāk šajā «Covid-19» laikā. Reizē smaidīja, kad redzēja, ka nav līdzi speciālas iekārtas degvielas uzpildei, pamanot, ka neesam īsti gatavi čempionātam,» atceras A. Slakteris. Pilsētas centrā notika krāšņa atklāšanas ceremonija, emocionālais pacēlums bija liels, lai arī tobrīd domas bija tikai par to, ka šīs būs ļoti labas treniņsacensības.

Lielu atbalstu sniedza spēcīgā līdzjutēju komanda – gan Slakteru ģimene, gan Miervaldis, Gints un Endija Zaharčenoki, Hardijs un Gints Mankeviči – , kam visiem šis sporta veids ir pazīstams.

Piešķir soda apļus
Viss mainījās jau pēc pirmajiem brīvajiem treniņiem, kad N. Slakteris uzrādīja otro ātrāko laiku. Arī sacensībās N. Slakteris un M. Bergholcs brauca ļoti labi – startā N. Slakteris bija sestais, bet beigās abi jau otrajā vietā.

«Tā nu mums otrajā vietā ir «Riga Powerboat» komanda no Latvijas, un smaidi pazuda. Sākās birokrātiskas cīņas. Izrādījās, ka neesot likumīgi, kā mēs uzpildījām degvielu, ka vajag tomēr izmantot speciālas iekārtas. Pārmetumi bija, daudzus atvairījām, citus nē un dabūjām soda apļus – beigās trešā vieta,» atceras A. Slakteris.

Dienas beigās nāca paziņojums, ka atliktais Pasaules čempionāta posms Francijas pilsētā Ruānā nenotiks, un tas nozīmēja, ka Pasaules čempionāta godalgas izcīnīs tepat Polijā otrās dienas braucienā.

Tad komandu vispār mēģināja nepielaist pie sacensībām otrajā dienā. «Panācām, ka pielaiž, bet mums uzreiz bija ieskaitīti soda apļi. Paspējām uz pēdējo dienu atvest pat vajadzīgo iekārtu, bet vienalga atrada arī pamatoti par ko piesieties,» stāsta A. Slakteris. Otrajā dienā gāja grūtāk, jo bija arī problēmas ar dzinēju, bet finišēja tomēr ceturtajā vietā. Kopvērtējumā no Pasaules čempionāta trešās vietas šķīra viens punkts, no otrās – divi punkti.

Nekas nebija vienkārši
Par sasniegto gandarīti visi komandas pārstāvji. «Trešā vieta Pasaules čempionāta pirmajā posmā ir augstākais sasniegums, ko vien var vēlēties. Tas pārspēja jebkādas mūsu gaidas un tāpat pārsteidza konkurentus. Mēs to spējām paveikt tandēmā ar diviem pilotiem – Nilu Slakteri un Mārtiņu Bergholcu, kamēr pārējās komandas šo garās distances slodzi sadalīja uz trīs un pat četriem pilotiem. Dalības galvenais motīvs bija, ka šīs sacensības jāuztver kā labs treniņš, ko Mēmeles ūdeņos nevar īstenot pat pie labākās gribas. Tieši ar šādu uzstādījumu uz Poliju devās visa komanda, izņemot abus pilotus, kas vārdu «treniņš» kaut kā bija palaiduši garām, un, tiklīdz laiva nolaidusies ūdenī, klusu pie sevis bija uzstādījuši jau citu latiņu,» tā S. Slaktere.

Viņa akcentē, ka tas nebūt nebija vienkārši. «Varētu domāt, ka panākumi nāca pārāk viegli. Nē, tieši otrādi. Kļūdas, aizķeršanās, tehniskas problēmas komandu vajāja ik uz soļa. Vismaz piecas reizes apspriedām lēmumu par sacensību pārtraukšanu, jo tehnika «niķojās». Sacensību laikā atslābt nevarēja ne mirkli, jo cīņas par vietu zem saules notika gan uz ūdens, gan krastā. Mums piešķīra visvairāk soda apļu, kas radās sīku pārpratumu un kļūdu dēļ. Draudēja diskvalifikācija. Lai to novērstu, komanda sacensību vietā pilnībā pārbūvēja degvielas uzpildes sistēmu laivā un uz plosta, lai laivas uzpilde pitstopu laikā atbilstu visiem noteikumiem. Brīžam tā vien šķita, ka esam nokļuvuši zem lupas, kur tiek uzmanīts katrs mūsu solis, gaidot kādu kļūdu, kas konkurentiem liktu justies drošāk. Tieši iekšējās uzvaras, savu robežu pārvarēšana un ticības stiprināšana sev un komandai ir tas, kam vērtību mērauklā ir bijis vislielākais svars,» noslēdz S. Slaktere.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

No smaidiem līdz skaudībai

Kategorijas