BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Mans mūžs ir darbs»

Ligita Asare

2021. gada 16. jūlijs 00:00

801
«Mans mūžs ir darbs»

Ruta Bartaša Dāviņu pagastā atzīmējusi 80. dzimšanas dienu

Jubilāre dzimusi un uzaugusi Rundāles pagastā, bet pēdējos 50 gadus dzīves vieta ir Dāviņos. Viņa teic: «Visa mana dzīve ritējusi Bauskas pusē.» Ruta bija vienīgais bērns saviem vecākiem. Ģimene mitusi krusttēva mājās netālu no Rundāles pils.

Mīkstā zālīte bērnības māju pagalmā Rutai joprojām ir sajūtu atmiņās. Meitenei bijuši savi pienākumi gan lauku darbos, gan mājas sakopšanā. «Ik sestdienu mans darbs bija izmazgāt istabas un noslaucīt pagalma celiņu,» stāstīja Ruta. Bērnībā iemīļojusi mājdzīvniekus, īpaši vistas un aitas. Bet aita Melngalve meiteni reiz iznerrojusi, kad ganībās to gribējusi pārsiet uz jaunu vietu. «Līdzko izvilku mietu, aita strauji metās uz priekšu un vilka mani uz vēdera pa pļavu,» atminas Ruta.

Algebrā – «teicami»
Skoloties Ruta sāka Rundāles septiņgadīgajā skolā, kas tolaik bija izvietota Rundāles pilī. Pils ēka bijusi ļoti nolaistā, nepievilcīgā stāvoklī. Taču skolā iet paticis, bijušas labas sekmes mācībās. Jubilāre saglabājusi un «Bauskas Dzīvei» parādīja savu 7. klases sekmju izrakstu, kurā teju visos mācību priekšmetos novērtējums bijis «labi», bet algebrā – «teicami». Patika uz matemātiku vēlāk noderējusi darba dzīvē, kas vienmēr bijusi saistīta ar skaitļiem.

Ruta smaidot pastāstīja, kā vienas kļūdas dēļ nav saņēmusi teicamu novērtējumu krievu valodā, jo vārdu «kartupelis» pārtulkojusi krieviski uz «kartoška» nevis «kartofeļ». Kad mācījusies 5. klasē, nomiris PSRS vadonis Staļins. Toreiz, pirms devušies uz skolas zāli, kur bija sarīkots sēru brīdis, skolotāja brīdinājusi: «Lai arī kādi prieki jums šodien būtu prātā, raugiet, lai neviens nesmietos!»

Paši sēja, ravēja un novāca ražu
Tolaik uz skolu bijis jādodas arī vairākas dienas vasarā, kad bērni kopa iestādītos augus tā sauktajos izmēģinājumu lauciņos. «Klasei bija savs lauciņš, kur audzējām puķes un dārzeņus. Paši sējām, ravējām un novācām ražu, ko pēc tam skolas virtuvē izmantoja pusdienu gatavošanai,» stāstīja Ruta. Dārza darbi un augu pētīšana patikusi, viņa vēl šodien atceras, kā jauno naturālistu nodarbībā zīmējusi āboliņa ziedu ar bitīti, kas sūc nektāru.

Septiņgadīgo skolu beidzot 1956. gadā, skolas izdotā raksturojumā par absolventi stāstīts: «Ir biedriska, sirsnīga un labi iekļaujas klases kolektīvā.» Sarunājoties ar Rutu tagad, atklājās smaids, sirsnība un atvērtība pret citiem cilvēkiem, kas, gadiem ejot, nav zudusi.

Vidusskolas gaitas Ruta iesāka Svitenes vidusskolā, bet pabeigusi Bauskas vakarskolā. Svitenē skolēniem bijis jāstrādā arī kolhoza laukos. Bijis tā, ka mācību gada pirmajā ceturksnī stundas nenotika, skolēni tai laikā strādāja dārzeņu novākšanā kopsaimniecībā. Tolaik kolhozam bijuši plaši tomātu lauki. Rutai ļoti paticis strādāt ar zirgiem, tos iemīļojusi. Skolā meitene dejojusi tautas deju kolektīvā, piedalījušies arī rajona Dziesmu un deju svētkos Bauskā.

Amatā apmācīja
strādājot

18 gadu vecumā Ruta sāka patstāvīgas darba gaitas Bauskas rūpkombinātā audējas specialitātē. Tolaik no vilnas auda ne tikai segas, bet arī audumus virsdrēbju šūšanai – kleitām, uzvalkiem un mēteļiem. Šo pienākumu gan veikusi neilgu laiku, jo drīz vien meitenei piedāvāts darbs grāmatvedībā pie algu aprēķiniem.

Vēlāk speciālās zināšanas varējis papildināt arī kursos, taču amatā tolaik visbiežāk apmācījuši pieredzējušie kolēģi. Algu grāmatveža pienākums bija ne vien darboties ar skaitļiem un rēķināšanu, bet arī sadarbība ar cilvēkiem. «Lai gan pati biju ļoti jauna, man visvairāk patika strādāt kopā ar gados vecākiem kolēģiem,» atminas Ruta. Jau pirmajā darbavietā jubilāri novērtēja, 1960. gadā par labiem sasniegumiem apbalvota ar rajona izpildkomitejas Goda rakstu. Pēc dažiem gadiem pārgājusi grāmatvedības darbā uz Bauskas rajona patērētāju biedrību, bijusi sabiedriskās ēdināšanas kalkulatore un kasiere Rundālē.

«Slinkojusi neesmu»

Pēc apprecēšanās 1971. gadā dzīves ceļš jubilāri atveda uz Dāviņu ciemu un darbu padomju saimniecībā «Dāviņi». Te ģimene ātri vien tikusi pie jauna dzīvokļa, kurā Ruta mīt vēl tagad. Viņa atklāja, ka pirmajos gados Dāviņos piedzīvoti arī šausmu brīži – mājā bija izcēlies ugunsgrēks. Sākumā nebijis arī viegli iedzīvoties, jo krievu valodu nav labi pārvaldījusi, bet tā saskarsmē sovhozā bijusi dominējošā. Taču vēlākos gados pie Rutas cilvēki nākuši pēc padoma latviešu valodas apgūšanā.

Sovhozā strādājusi par noliktavas pārzini līdz pat tā likvidēšanai 1993. gadā. Saimniecības noliktavas, kurās glabāja visdažādākos materiālus – sēklu, lopbarību, celtniecības materiālus, spectērpus – nebija vienkopus, bet izmētātas vairākās vietās sovhoza teritorijā. Noliktavas pārzinei ceļš no vienas noliktavas uz otru visbiežāk bija jāmēro kājām. «Slinkojusi neesmu. Mans mūžs ir darbs,» pauž Ruta. To novērtējusi gan saimniecības vadība, gan arodorganizācija. Būtu garš saraksts, ja uzskaitītu dažādos apbalvojumus, kas Rutai Bartašai piešķirti gan par ieguldījumu tiešajā darbā, gan par sabiedrisko pienākumu veikšanu arodorganizācijā. Jubilāre vairākkārt saņēmusi sovhoza un arodbiedrības Pateicības rakstus, apbalvota ar Goda rakstiem un Goda nozīmi, atkārtoti Rutas portrets bijis uz saimniecības Goda plāksnes, viņas vārds ierakstīts Goda grāmatā.

Iepriecina tikšanās ar mazbērniem
Jubilāre uzaudzinājusi trīs bērnus  – Vilni, Jāni un Ingu. Tagad dzimtas koks sazarojis ar kuplu lapotni, ir septiņi mazbērni – Renārs, Madara, Rudiards, Valters, Aiga, Adrians un Armands, seši mazmazbērni – Vanesa, Ralfs, Elza, Matilde, Dominiks un Ernests. Jubilāres istabu rotā daudzas jo daudzas bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu fotogrāfijas. Ruta «Bauskas Dzīvei» izrādīja pāršķiramo kalendāru, kas ilustrēts ar fotogrāfijām no jubilāres atvašu dzīves mirkļiem iepriekšējā gadā. Kalendārs kļuvis par tradicionālu dāvanu no vedeklas Ziemassvētkos.

Lielo jubileju Ruta nosvinējusi bērnu un mazbērnu ģimeņu pulkā, bet ar vecāko dēlu Vilni Vācijā un mazmeitu Madaru Zviedrijā svētku reizē sazinājušies pa telefonu. «Ļoti iepriecina tikšanās ar mazbērniem, tie man ir svētki. Parasti vedekla Egita ir tā, kas mūs visus saved kopā. Esmu viņai pateicīga,» pauda jubilāre.

Šajā pavasarī meita aizvedusi izbraukumā pa bērnības vietām – apskatījusi Rundāles pili un dzimtās mājas, aizbraukušas līdz Mežotnes baznīcai, kur mazotnē ir kristīta. «Vēl gribētos redzēt Sviteni, manu veco, labo Svitenīti, kāda tā tagad izskatās,» noteic Ruta.

Ziņu raidījumi – svarīgi
Pirms dažiem gadiem atteikusies no dārza kopšanas, jo spēki vairs neļauj. Bet rosīgums Rutu nav atstājis joprojām, arī tagad mēdz konservēt dārza veltes. «Darbu atrast var vienmēr,» atzīst jubilāre.

Viņa ir pateicīga bibliotekārei, kas atnes lasīšanai grāmatas un žurnālus uz mājām. Ikdienas sabiedrotais ir televīzija, Ruta pastāvīgi skatās ziņu raidījumus, patīk «Rīta panorāma», bet izklaidei noder TV seriāli. Viņa uzskata, ka cilvēki, nesekojot līdzi valsts ziņām, nokļūst baumu gūstā, jo īpaši saistībā ar vakcinēšanos. «Esmu potējusies, saprotu, ka tā varu pasargāt sevi un citus. Kad mani uzrunāja ģimenes ārste Iveta Grigaļūne, uzreiz piekritu. Ārste parūpējās, lai es varētu tikt uz poti man iespējamā laikā. Bet apkārt vēl ir daudz cilvēku, kas to nedara un tikai runā muļķības par vakcinēšanos,» spriež seniore.

Ruta dzīvē guvusi atziņas, ka naids un nenovīdība ir lietas, kas cilvēku attiecībās noteikti nav vajadzīgas, tās nenes labumu nevienam. Viņa vēlētos, lai beigtos kari un lai visur pasaulē valdītu miers.