Lielākā vērtība – bērni un draugi

2021. gada 9. jūlijs 00:00

Baušķeniece Inta Paškone atzīmējusi 60. dzimšanas dienu

Jubilārei Bauskas novads ir dzimtā vieta. Bērnība pagājusi laukos Brunavas ciemā, ģimenē uzaugusi kopā ar vecāko brāli Ivaru. Līdzīgi kā vairums tā laika lauku bērnu, Inta kopš mazām dienām atceras darbu – ogu lasīšanu, ravēšanu un siena vākšanu.

Dejošana ir sirdslieta
Vecāki bijuši stingri, ja runa bija par darbu. Bet baudīti arī brīvie brīži, kad netraucēti varēja nodoties rotaļām un spēlēm ar kaimiņu bērniem, līdz vakarā mamma sauca mājup. «Ja varēja izlūgties palikt ārā vēl dažas minūtes, tas likās liels ieguvums. Toreiz piecas minūtes šķita ilgs laiks,» atklāj Inta.

Tolaik Brunavas bērniem vistuvāk pieejamā skola bija Jaunsaulē, otrpus Mēmelei, kur Inta sāka mācīties 1. klasē. Tā kā upei toreiz nebija pastāvīga tilta, kuru var izmantot augu gadu, rudenī un pavasarī bija grūtības ar nokļūšanu mācību iestādē. Tāpēc kopš otrās klases meitene skolojusies Bauskas 1. vidusskolā. Ar pateicību jubilāre piemin tolaik pavisam jauniņo klases audzinātāju Aiju Slavīti un saka: «Skolotāja bija savā īstajā vietā.» Taču autobusu satiksme uz Bausku bijusi tāda, ka vecākajās klasēs nācies kavēt daļu pirmās mācību stundas. Tāpēc pēdējās divas pamatskolas klases Inta mācījusies Rīgā, kur skolā varēja palikt visu nedēļu.

Būdama skolniece, Inta aizrāvusies ar dejošanu, ar patiku piedalījusies gan tautas dejās, gan modernajās dejās. Dejošana jo-projām ir jubilāres sirdslieta.

Izlaidumā – balta blūzīte
Inta vēlējusies apgūt šuvējas prasmes. Mamma pratusi šūt, lai gan nebija to speciāli mācījusies, darināja apģērbus sev un bērniem. «Mums tādu veikalā iegādātu, gatavu drēbju tikpat kā nebija. Mamma pirka audumus, darināja jaunus apģērbus un pāršuva vecos. Skolas izlaidumam man uzšuva baltu blūzīti un zilus krimplēna auduma svārciņus. Toreiz nekādas balles kleitas izlaidumā vilkt nedrīkstēja,» atceras Inta.

Meitenes sapnis par šuvējas profesiju tomēr nepiepildījās. Sagadījās, ka slimības dēļ bija nokavēta pieteikšanās iecerētajā mācību iestādē. Inta iestājās Jelgavas linu kombināta profesionālajā skolā apgūt tinējas un audējas arodu. Trīs gadus mācību laikā un vēl gadu pēc tam strādājusi linu fabrikā. «Dzīve Jelgavā tomēr nesaistīja, kaut kas vilka uz mājām,» atklāj jubilāre.

Patīk būt pie omes
Pēc atgriešanās Bauskas pusē Inta strādāja autoostā par kasieri. Tur liktenis bija lēmis satikt autobusu šoferi Jāni. Abu ģimenē uzaudzināti divi bērni – Vita un Artūrs. Inta ir vecmāmiņa Keitijai un Tomasam, arī audžumazmeitiņu Odriju viņa sauc par savējo. «Esmu diezgan bagāta vecmāmiņa un zinu, ka drīz būšu vēl bagātāka,» ar prieku atzīst Inta.

Mazbērniem patīk būt pie omes. Vecmāmiņa iedibinājusi tradīciju vasarā rīkot atpūtas izbraukumu tikai kopā ar mazbērniem. Jubilāre ir priecīga, ka abi bērni ar ģimenēm ir tuvu līdzās. «Vienmēr uz viņiem varu paļauties. Bērni man ir liels atbalsts, īpaši to izjutu, kad vīrs pēkšņi aizgāja no dzīves. Esmu pateicīga bērniem un mazbērniem, viņi par mani ir nomodā. Esmu gandarīta par bērnu audzināšanu. Arī znots Edgars un vedekla Olga man ir ļoti tuvi, pieņemu viņus kā savējos un saņemu to pašu pretī,» pauž Inta.

Darbs ar cilvēkiem
Jubilārei patīk darbs ar cilvēkiem, un šajā jomā viņa guvusi pieredzi dažādās nozarēs. 15 gadi nostrādāti sanitāres darbā Bauskas slimnīcas ķirurģijas nodaļā līdz pat slimnīcas reorganizācijai un nodaļas likvidēšanai. «Es ar darbu nemētājos. Ja vien nav nepārvaramu šķēršļu, palieku savā darba vietā uz ilgu laiku,» stāsta Inta. Izmēģinājusi arī apdrošinātājas darbu, bet ar tur nopelnīto iztikt nevarēja.

Tagad Intas darba vieta jau 15 gadus ir bārā – spēļu zālē «Joker» Bauskā, kur strādā par bārmeni. Viņa atceras: «Kad man piedāvāja to darbu, nebija nekādas pieredzes ne strādāt pie bāra, ne spēļu automātiem. Nekad pirms tam nebiju bijusi spēļu zālē. Darbu vajadzēja, un es esmu uzņēmīga, trīs maiņās apguvu nepieciešamo, lai varētu strādāt patstāvīgi.»

Maiņu darba režīms spēļu zālē dod lielas brīvā laika iespējas. Pie nakts darba bija rūdījusies jau iepriekš, strādājot slimnīcā. Pēc diennakts darbā trīs brīvās dienas ļauj gan atpūsties un izklaidēties, gan paveikt darbus mājās.

«Bārs ir atvērts visu diennakti, un cilvēki to arī apmeklē dažādos laikos, arī dziļā naktī. Publika ir dažāda. Ir gan pastāvīgie apmeklētāji, gan tādi, kas iegriežas dažkārt izklaidēties, izmēģināt veiksmi par mazu naudu, nevis apmierināt atkarību. Nāk dažādu paaudžu cilvēki, arī pensionāri – gan vīrieši, gan sievietes. Nevienu aiz rokas iekšā nevelk. Pirms ielaišanas spēļu zālē pārbaudām personas dokumentus, salīdzinām ar datu bāzi, lai pārliecinātos, vai cilvēkam nav lieguma izmantot spēļu zāli. Bārmene neslēpj, ka piedzīvotas arī konfliktu situācijas, visvairāk pašu klientu starpā.

Brīvbrīžos – ceļojumi un koncerti
Brīvajā laikā vasarās Inta labprāt dodas ceļojumos pa Latviju gan kopā ar meitas ģimeni, gan ar draugiem. Patīk pie jūras, ik gadus mēdz apmeklēt Jūras svētkus Rojā.
Jubilāre atzīst, ka draudzības saites dzīvē ir ļoti svarīgas. «Tuvumā ir draudzenes, kurām var uzticēt gan prieku, gan sāpi. Un ir draugi, kurus satieku varbūt tikai reizi gadā, bet ir patīkami apzināties, ka vienmēr esmu gaidīta un viņi – gaidīti pie manis,» pauž Inta.

Jubilāre labprāt apmeklē dažādus koncertus, bet tīkamākā izklaide ir šlāgera maratoni vasarās, kad var izdejoties, cik sirds kāro un ir spēka. Pandēmijas raisīto ierobežojumu laikā šo pasākumu trūcis visvairāk. Bet, lai īsinātu ziemas drūmos vakarus, Inta labprāt nododas rokdarbiem – ada zeķītes un čībiņas.

Jubilārei vienmēr bijuši mājdzīvnieki – suns vai kaķis. Tagad sabiedrotais un draugs ir Tito, gadu vecs Jorkšīras terjeru suņu puisis. Suns vienmēr sagaidot ar neviltotu mīlestību.

Ar lilijziediem pilnu vāzi
Pie mājas ir mazdārziņš, kur var sirdi priecēt un arī izaudzēt dārzeņus veselīgam galdam. Aug daudz puķu, īpaši mīļas ir rozes un lilijas. Ja daudzi vairās no liliju spēcīgās smaržas, tad Inta pilnu vāzi ar lilijziediem noliek sev pie galvas. Šos ziedus savam priekam mēdz sagādāt mājās arī ziemā.

Pirms daudz gadiem ģimenei bijis arī lieldārzs, kur audzēti kāposti un gurķi. Jubilāre atceras, kā savu gurķu biznesu reiz izbeigusi. Raža bijusi varena, aizvedusi uz Rīgas tirgu pilnu piekabi un auto salonu ar gurķiem, bet pārdot izdevies pavisam maz. Sākusi ļaudīm piedāvāt dārza veltes bez maksas. Kāda sieviete viņai atbildējusi: «Iģi ti so svoimi ogurcami…» (krievu val. – ‘ej tu ar tiem saviem gurķiem…’). Braucot pa Rīgu, pamanījusi kādu pansionātu, iegriezusies un tur izdevies gurķu kravu uzdāvināt. Pansionāta darbinieki bijuši ļoti pateicīgi, un Inta pēc neveiksmīgas tirgus dienas tomēr jutusies gandarīta.

Pie mums ir daudz skaista
Par globālām lietām jubilāre teic: «Es vēlētos, lai nekur nekarotu un lai visi būtu veseli. Vēl joprojām pasaulē notiek briesmīgas lietas. Kad domāju par mazbērniem, gribētos, lai viņiem nekad nebūtu tas jāpieredz.»

Inta priecājas par to, ka pilsēta kļūst arvien sakoptāka, daudzas ielas ir sakārtotas, arvien vairāk jauku vietu – Bauskas pils un apkārtne, atpūtas laukums pie Mūsas tilta. «Pie mums ir daudz skaista, taču apstādījumu un svētku rotājumu veidošana vēl aizvien nepadodas. Šķiet, ka speciālisti, kas to dara, neprogresē. Svētku rotājumi veidoti pavirši, izskatās prasti. Tomēr ikdienā vairs nav jākaunas par pilsētas sakoptību,» pauž baušķeniece.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Lielākā vērtība – bērni un draugi

Kategorijas