Dzīves pamatā – atbildības uzņemšanās

2021. gada 2. jūlijs 00:00

501

Baušķeniece Sintija Kalēja atzīmējusi 50. dzimšanas dienu

Jubilārei Bauskas novads ir dzimtā vieta, viņa uzaugusi Īslīces pagastā, taču strādā Iecavā – bijusi projektu vadītāja, no 30. jūnija ir Iecavas pilsētas un pagasta dzimtsarakstu nodaļas vadītāja.

Kad atskatāties uz bērnību, ko tur redzat?
– Esmu nākusi no senas zemnieku dzimtas, cik zināms – vismaz četrās paaudzēs senči bijuši zemes kopēji. Padomju laikos mani vecāki strādāja sovhozā – mamma bija grāmatvede, tēvs – mehanizators. Jā, tēvu redzēju tikai naktīs, viņš strādāja garas stundas kopsaimniecībā. Bija arī piemājas saimniecība, kur dārzs un lopi – cūkas, govis, mājputni. Bērnībā ikdienas dzīves saturā neatņemams bija darbs – kaplēšana, ogu lasīšana, siena vākšana. Toreiz pat prātā nenāca, ka varētu nestrādāt un nedarīt, ko vecāki liek. Ja uzdots salasīt spaini ogu, tad tas nebija apspriežams. Lai gan tagad dzīvoju pilsētā, savā būtībā esmu lauciniece joprojām, arī tagad prastu izslaukt govi. Vecāki manī ielika pamatus darba mīlestībai, par to esmu pateicīga. Paldies mammai, viņas ieguldījums bērnu audzināšanā bija milzīgs. Apbrīnoju mammas gara spēku un izturību, spējot tik daudz strādāt un vienlaikus rūpēties par bērniem.

Ģimenē uzaugu kopā ar divām māsām un vecvecākiem. Ar vecāko māsu Ivetu, iespējams, lielākas gadu starpības dēļ, domas ne vienmēr saskanēja. Taču ar jaunāko Eviju bijām īsts tandēms gan uz darbiem, gan nedarbiem, un es biju ideju ģeneratore. Laukos bērniem bija savas nodarbes, intereses bija pagalmā un dabā, kur visa kā daudz – koki, krūmi, pļavas, putni, vardes, suns un bariņš kaķu.

Vecāki gāja darbā, galvenokārt mūs pieskatīja vecāmamma un vecaistēvs. Vecvecākiem ir neaizstājama loma bērnam mazotnē. Viņi dod tādu savdabīgu skatījumu uz dzīvi un viedumu, kas vēlāk pieaugušā dzīvē nāk līdzi. Kad vecaistēvs man lasīja pasakas, mēdzu izlikties aizmigusi, jo gribēju izjust, kā viņš mani aiznes uz gultu. Kā īpašus atceros brīžus, kad vecaistēvs ar savu nazīti lobīja ābolu, un mēs kopīgi to ēdām. Tas ābols bija tik garšīgs! Vecmāmiņai bija tikai četru klašu izglītība, bet viņas inteliģence – nenovērtējama.

Kāds bija skolas laiks?
– Ir ļoti svarīgi, lai pirmais skolotājs būtu pats labākais. Tas atstāj ietekmi uz visu bērna turpmāko dzīvi. Īslīces skolā skolotāja Lūcija Zvejniece bija man ļoti nozīmīga. Toreiz skolēnu vispusīgā attīstībā daudz bija atkarīgs no klases audzinātājas. Nebija iespējas no laukiem izbraukāt uz māk-slas, mūzikas skolām un interešu pulciņiem Bauskā. Skolotāja prata iesaistīt dažādās nodarbēs skolā ārpus stundām. Vajadzēja dziedāt, dejot, deklamēt dzejoļus un teātri spēlēt, man patika. Vasarās vācām ārstniecības augus, visu laiku bija, ko darīt. Vecākajās klasēs noformēju skolas notikumu hroniku. Zinu, ka tā vēl tagad glabājas arhīvā skolas bēniņos. Vēlāk biju izvirzīta arī komjaunatnes sekretāres amatā, bet tas jau bija laiks, kad komjaunatne vairs nebija populāra.

Jūsu izvēles pēc skolas beigšanas?
– Kad beidzu Bauskas vakara vidusskolu un pienāca 90. gadi, bija doma palikt laukos un saimniekot. Taču tajā brīdī mans un vecāku viedoklis par saimniekošanu krasi atšķīrās. Jā, kaut kas no Rūdolfa Blaumaņa lugas «Indrāni» tēmas. Nolēmu, ka jāmācās. Devos studēt ekonomiku uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā. Kad studiju darbos biju aprēķinājusi viena piena litra pašizmaksu, sapratu, ka pie tā brīža iespējām īpašu peļņu piena ražošanā iegūt nevar. Nāca atklāsme, ka lauksaimniecība kā nozare tomēr nav mans aicinājums. Tomēr joprojām saista dzīve laukos. Mammas mājās, ģimenes īpašumā, man ir 40 šķirnes peoniju. Esmu pārliecināta, ja vajadzētu, arī tagad varētu dzīvot un saimniekot laukos.

Pēdējos septiņus gadus strādājat projektu vadītājas darbu Iecavas pašvaldībā. Pa kādu karjeras ceļu tur nonācāt?
– Pēc akadēmijas beigšanas darīju darbu, kas nepavisam nebija saistīts ar iegūto specialitāti, strādāju par notāra sekretāri. Rokrakstā veicu ierakstus notāra grāmatā, kur svarīga bija glīta rak-stīšana. Drīz vien sapratu, ka man nepieciešama arī juridiskā izglītība. Augstskolā «Turība» studēju tiesību zinātnes, kur ieguvu profesionālās izglītības maģistra grādu. Šī izglītība man noder pašreizējā darbā. Esmu bijusi arī lektore valsts nodarbinātības aģentūras auditorijās, lasīju lekcijas gan par ekonomiku, gan tiesību jautājumiem. Tas mani ļoti aizrāva, patīk darbs ar cilvēkiem. 2014. gadā biju iesaistīta arī kādā Izglītības ministrijas projektā par konsultanti pieaugušo izglītībā. Tā bija laba pieredze, pirms uzsāku strādāt Iecavas pašvaldībā.

Kādas atziņas uzkrājušās par nu jau ierasto projektu kultūru pašvaldību attīstībā?
– Ja runājam par projektiem, kuru saturā ir pasākumi un aktivitātes sabiedrības iesaistei, tad ir svarīgi saprast, ko cilvēkiem patiešām vajag un netērēt naudu tikai tērēšanas dēļ. Jāspēj labi komunicēt ar sabiedrību, laiks un termiņi parasti ir ierobežoti, tāpēc svarīgi ātri pieņemt lēmumus.

Līdz šim dzīvojāt vienā novadā, bet strādājāt kaimiņu pašvaldības darbā. Tas bija traucēklis vai priekšrocība?
– Vairāk gan priekšrocība, jo Iecavā man nebija personiskas piesaistes vietai kā pašvaldības iedzīvotājai. Tas palīdz projektu vadībā būt neitrālai pret visiem cilvēkiem, vienlaikus ir interesanti iepazīt novadu un ļaudis. Šis darbs lielā mērā ir paplašinājis manu redzesloku.

Apvienojot darbu jaunizveidotajā novadā, jāsaglabā viss pozitīvais, kas iestrādāts katrā no četrām pašvaldībām līdz šim, jo cilvēku vajadzības taču paliek tās pašas. Iecavā ir tapuši labi stratēģiski dokumenti ilgtermiņa attīstībai, kurus būtu noderīgi ieviest visā jaunajā novadā. Domāju, ka, veidojot jauno projektu vadības sistēmu novadā, būtu vērtīgi, lai projektu vadītāji specializētos arī reģionāli, atbilstoši līdzšinējam administratīvajam iedalījumam. Tas ļautu vairāk un tuvāk izprast cilvēku vajadzības.

Zināms, ka gleznojat. 2015. gadā Iecavā ir bijusi jūsu personālizstāde.
– Pašlaik daudz enerģijas atdodu ģimenei un darbam. Trūkst laika, lai varētu gleznot ar prieku, bet bez prieka es to nedaru. Ar gleznošanu 2006. gadā viss sākās ļoti nejauši. Reiz publiski biju atklājusi savu sapni – kad būšu pensijā, gribu stāvēt pie jūras un gleznot. Drīz pēc tam mani uzrunāja mākslas salona «Meistars Gothards» īpašniece Indra Liepa un sacīja, ka nav jāgaida pensija, lai gleznotu. Gleznošanas prasmes esmu apguvusi mākslinieču Īras Rozentāles, Lauras Ikertes un Elgas Grīnvaldes vadībā.

Kāpēc sapnī par gleznošanu bija arī jūra?
– Domāju, tas nācis no bērnības. Kad bērna gados lielākā daļa vasaras bija aizvadīta lauku darbos, vecāki mūs apbalvoja ar pāris nedēļām pie jūras. Visjaukākās, priecīgākās bērnības atmiņas man saistās tieši ar jūru un sauli. Jūra ir gan brīvība un enerģija, gan miers. Sapnis ir piepildījies – mākslas plenērā esmu gleznojusi jūras krastā. Tad varēja pārliecināties, cik jūra ir dažāda un ļoti mainīga. Jāglezno ātri, jo pēc pāris stundām jūra jau ir citāda. Bet, ja runājam par sapni, tad svarīgi to izteikt vārdos un tajā pat brīdī palaist vaļā – aizmirst. Un tad pēkšņi sapnis piepildās.

Kas ir jūsu ģimene?
– Agri kļuvu mamma, man ir pieaudzis dēls Elvijs, kuram 33 gadi. Viņš dzīvo laukos Īslīces pagastā, tur arī mana mammīte. Esmu vecmāmiņa, Elvijam ir meitiņa Emīlija. Jaunākais dēls, divpadsmitgadīgais Kārlis, šogad pabeidza 5. klasi. Jā, un vēl tikpat kā ģimenes locekļi un mīluļi mājās ir divu jūras akvāriju iemītnieki.

Nesen aizvadītajās vēlēšanās priekšvēlēšanu aģitācijas rakstā sacījāt: «Ja man būtu burvja nūjiņa, visi būtu laimīgi.» Kas būtu pirmais, ko lūgtu burvja nūjiņai?
– Lai nebūtu jācieš bērniem – no vardarbības, nevērības, atkarībām un visa ļaunā.

Daudz esat strādājusi ar jauno paaudzi. Kāds būtu viens padoms katram jaunietim?
– Nebaidīties no izaicinājumiem un izpaust sevi. Ieklausīties sevī, pašam saprast – ko vēlies. Tad arī būs atbildība par savu izvēli, atbildības uzņemšanās ir dzīves pamatā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīves pamatā – atbildības uzņemšanās

Kategorijas