Skops, skopāks un visskopākais

2021. gada 29. jūnijs 00:00

445

Vēstules no Holandes. Kurš kuru pārspēs taupīgumā – skoti vai holandieši?

Lētāk, izdevīgāk, vairāk par mazākām naudiņām, par velti – vārdi, kas, dzīvojot Nīderlandē, ir iesakņojušies nu arī manā sarunvalodas leksikā. Man ir jāievēro nopietna mentālā pašdisciplīna, lai neiegrimtu skopuma plūstošajās smiltīs. Pazust tur var viens un divi, jo īpaši ņemot vērā morālo spiedienu, kam nacionāls mērogs.

Nīderlande nav trūcīgākā Eiropas valsts. Vidējie (atskaitot īpaši bagātos un ļoti trūcīgos) mājsaimniecības ienākumi te ir gandrīz 50 tūkstoši eiro gadā (bet, ja ņem vērā arī šos ekstrēmus, tad vidējie ienākumi ir 196 500 eiro) un vidējie iekrājumi – 13,9 tūkstoši (un jau atkal, ja liek klāt bagātos un nabagos, tad iekrājumi palielinās līdz 40,8 tūkstošiem). Kā redzams, tā nav absolūti vienlīdzīga valsts ienākumu ziņā, bet likteņa pabērniem te ir gana blīvi saausts drošības tīkls, kas noķers, ja kritīsi, lai gan no dažiem sociālajiem darbiniekiem ir dzirdēti ne tie glaimojošākie vārdi attiecībā uz sociālo nodrošinājumu.

Ar savu pārtiku Francijā
Tomēr, kad holandietis teiks, ka viņam nav naudas, tas, visdrīzāk, nenozīmēs to, ka makā un kontā (vai vēl precīzāk – kontos) ir apaļa nulle, bet ka naudas nav tikai attiecīgajam tēriņam. Un tas ir jāiemācās pareizi interpretēt. Citādi iznāks kā man Holandes dzīves pirmsākumos, kad, uzklausot kādu radinieku ģimenes nepārtraukto sūkstīšanos par dzīves dārdzību un restorāniem, kas iet gar degunu, jo jāaudzina divi bērni, aiz līdzcietības izmaksāju kafijas tases, lai pēc nedēļas noklausītos, kā viņi tikko iepirkuši dārgu servīzi un pie reizes arī attiecīgu skapi, kur to turēt.

Tomēr pēc visiem šiem gadiem man vēl joprojām jātur mute, lai nepateiktu ko sarkastisku pavecākam un ļoti turīgam pārim, kas, dodoties uz savu franču Alpu māju, lai tur paslēpotu, sapērk pārtiku holandiešu lielveikalā. Francijā taču viss ir tik dārgs!
Man jātur mute arī, kad paziņu pāris paziņo, ka iegādājušies vasaras māju Normandijā ne tai smukākajā pilsētā, ne tai smukākajā ielā, toties pa lēto. Vispār jau viņiem naudas kā tādas nav, ja kas. Un smīnu, kad kādā divdienu dzimšanas dienas ballītē, ko organizējis neholandietis, visi holandieši pēdējā maltītē jautā, cik tad jāmaksā par apēsto un «nogulēto», kamēr tāds jautājums nerodas nevienai citai pie galda sēdošajai tautībai. Jā, šeit var gadīties, ka tevi ielūdz uz dzimšanas dienas vakariņām restorānā, kur pēc tam pašam jāsedz rēķina daļa, dāvana gan arī jānes.

Iekrāsojies ūdens
Angliski runājošajā pasaules daļā ir tāds termins «dutch way» (latviski (slengā) visprecīzāk to tulkot kā – ‘pa holandiski’), ar ko parasti apzīmē randiņus, kur kafejnīcas vai restorāna rēķinu atmaksā «uz pusēm». Kāda mana latviešu paziņa te ir uzņēmusies smago pārmācīšanas darbu, un reiz, kad kāds holandiešu džentlmenis pamanījās randiņā ieminēties par dalīto rēķinu, dabūja pretim viņas bankas karti ar visu pinkodu un piebildi, ka tu vari arī kaut ko pa kluso sev nopirkt. Savukārt es «bārdā» smēju, kad vietējā avīzē lasīju kāda kopā dzīvojoša pāra finansiālo pieredzi, kur šie katru rēķinu dala, un ne tikai uz pusēm, bet skaitot pat baltmaizes rikas un maksājot precīzi pēc tā, kas apēsts. Kāda diez ir reālā ikdiena šādā mājsaimniecībā? «Vai iemetīsi arī manas apakšbikses mazgāties?» «Pag, palūkošu... Nē, tu sava apmaksātā pulvera limitu jau esi izsmēlis!»

Savukārt manā šejienes ģimenē kā leģenda regulāri tiek atstāstīts gadījums par vecvecākiem, kas bijuši tik nabadzīgi, tik ļoti nabadzīgi, ka ziemās ar autobusiem braukuši uz Spāniju, lai ietaupītu uz apkures rēķiniem un tējas maisiņu tik daudzas reizes mērkuši tējkannā, kamēr vien ūdens kādu krāsu pieņēmis, tomēr pēc viņu nāves aiz ledusskapja nejauši atrasti tur noglabāti 80 tūkstoši guldeņu (pārvērsti eiro, tie būtu ap 40 tūkstošiem).

Iespējams, visprecīzākais holandiešu raksturojums meklējams viņu Kuģniecības muzejā, kur kāda vaļu medītāja sieva (un holandieši kādreiz bija naski vaļu mednieki) atmiņās stāsta, ka mājās nekad neesot izmantojuši ne vaska un pat ne cūku tauku sveces, tikai vaļu taukus. Smirdējušas bez gala, toties lētas.

Askētiska lielīšanās
Kaut pēc holandiešu mērauklas, mana dzīve Latvijā ir bijusi nabadzīga (kaut pati to tā neatceros), tomēr es nekad iepriekš tik daudz runu par «tas tik dārgs un šis tik dārgs» nekad neesmu dzirdējusi.

Manā daudznacionālajā paziņu lokā mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka šim skopumam ir sakars ar kalvinismu, vienu no protestantisma paveidiem, kas liek būt askētiskam un liedz dīžāties ar bagātību, un tad nu lai kaut kā palielītos, viss tiek pārvērsts šausminošos stāstos ar slēpto ideju: re, cik daudz es iztērēju! Tas ir gandrīz tāds kā «nacionālais sports», kurš izteiksmīgāk un labāk paīdēs, cik kaut kas ir bijis dārgs. «Bijām Itālijā, bet nu tie restorāni, kuros katru dienu ēdām, tur tādu naudu atstājām!» Pamanījāt, cik eleganti tas tiek pateikts?

Šādus un līdzīgus stāstus nākas uzklausīt ne reizi vien, pie kafijas tases ar tikai vienu cepumu. Jo, ja gribi otru cepumu, tad jāgrib arī otra kafija, bet dzert divas nav diez ko pieklājīgi. Tāpēc metāla kārbai vāks virsū un skapī iekšā. Nākamajiem ciemiņiem. Šī ir tradīcija, kas aprakstīta vai visos nacionālajos aprakstos, bet ko es neatceros nekad piedzīvojusi. Toties esmu piedzīvojusi mirkli, kad kā negaidītie ciemiņi sēdējām pie vakariņu galda un gaidījām, kad ģimene paēdīs. Mums netika, jo nebijām plānoti. Neizskatījās, ka ģimene justos neērti.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Skops, skopāks un visskopākais

Kategorijas