Pa īstam svin tikai dažus gadus

2021. gada 22. jūnijs 00:00

871

Pazīstamais vieglatlēts Jānis Baltušs, kas tagad nodevies riteņbraukšanai, tā pa īstam Jāņus sācis svinēt tikai pirms dažiem gadiem, kad pametis vieglatlētiku, vairāk pievēršoties darbam un jauniem vaļaspriekiem.

Nedēļa Krētā
Profesionāla sportista gaitas nav vieglas – sacensības mēdz rīkot laikā, kad pie mums svin svētkus. Jānim kā sava veida lāsts bija Eiropas komandu čempionāts, kas šogad notiek 19. un 20. jūnijā, bet vismaz četras reizes viņam gadījies sacensībās piedalīties tieši Jāņu laikā.

«Vidusskolā biju vieglatlēts, un Jāņi pagāja sacensībās. Ja nākamajā dienā bija starts – tad atzīmējām tikai tik daudz, cik izlases vadītāji izsauca Jāņus un Līgas un apsveica,» atceras sportists.

Atmiņā palikuši divi brīži – kad braukuši mājās no Serbijas, autobusā uz svētkiem varējuši iedzert alu, protams, ar mēru. Priekšpēdējais komandu čempionāts notika Krētā. Iznāca nedēļu pavadīt Krētā, un Jāņi bija tieši pēc sacensībām. Tad vārdadiena svinēta kopā ar komandu, izbraukāta sala, apskatīti dažādi objekti.

Savs sporta veids
Pēc profesionāla vieglatlēta karjeras beigām pievērsies triatlonam. Tur piedzīvota «gadsimta vilšanās». Mērķis bija startēt Latvijas Olimpiādē, kurai bija jānotiek pērn, bet «Covid-19» visu mainīja, un Olimpiādi atcēla.

Tagad J. Baltušs par savu mīļāko sporta veidu uzskata velobraukšanu. «Tā mani «aizķēra». Trenējos pat vairāk nekā vieglatlētikā. Nedēļas nogalēs braucu trīs četras un vairāk stundu, un nedēļā sanāk vairāk nekā 10 – 16 stundu. Esmu amatieris ar profesionāļa attieksmi, gribu kaut ko sasniegt. Mans mērķis – būt vismaz starp 15 Latvijas labākajiem amatieriem. Tikai žēl, ka savu sporta veidu atradu 28 gadu vecumā,» spriež Jānis.

Šosejas riteņbraukšana daudziem nav pievilcīga. Jāpārvar bailes – nav vienkārši braukt grupā starp vairākiem simtiem dalībnieku. «Tur ir labs adrenalīns. Daudziem tāpēc nepatīk šoseja, jo, ja nemāki braukt grupā, īsti neko nevari izdarīt. Visu laiku esi dažu centimetru attālumā no kritiena. Man tas patīk –, kad brauc grupa, liekas, ka vilciens svilpo. Tiešām patīk,» smaidot apliecina Jānis.

«Pagājušajā gadā pirmie mači bija pa vējam, vidējais ātrums bija virs 50 kilometriem stundā. Ja uz brīdi zūd koncentrācija – seko kritiens. Esmu trīs reizes kritis sacensībās, arī citu braucienu laikā. Ja nebūtu ķiveres, varbūt būtu invalīds. Krītot ķivere pārplīsa uz pusēm, bija neliels smadzeņu satricinājums, jēla roka, kāja un plecs,» atceras sportists.

Pierīgas iemītnieks
Tagad Jānis beidzis nodarboties ar skriešanu un uz Jāņiem dodas ciemos pie māsas uz lauku mājām Usmas ezera krastā. «Tur mani parasti sveic un godina – ir dāvana un vainags. Ierasts pusnaktī peldēt. Beidzot varu izbaudīt Jāņus,» saka gaviļnieks.

Pašlaik Jānis strādā «Latvenergo» koncerna uzņēmumā «Elektrum», atbild par klientu apkalpošanas sistēmas attīstību, mobilajām aplikācijām, interneta veikalu un klientu portālu. Dzīvo Mārupē. Pats atzīst, ka bijusī vidusskolas klase ir dzīvs piemērs tam, kā daudzi pamet Bausku. «Negribu sev laupīt divas stundas dienā, braucot turp un atpakaļ uz darbu. Tomēr, visdrīzāk, tuvāko piecu gadu laikā došos prom no Mārupes uz citu Pierīgas teritoriju,» stāsta Jānis. Viņš saka, ka Bausku reti kurš uzskata kā teritoriju pie Rīgas, – tā līnija tomēr beidzas Iecavā, pat daudzi baušķenieki pārceļas uz Iecavu – gan tāpēc, ka tuvāk Rīgai, gan tādēļ, ka tā liekoties perspektīvāka par Bausku.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pa īstam svin tikai dažus gadus

Kategorijas