Ciparu var pārvērst bezgalības zīmē

2021. gada 18. jūnijs 00:00

Iecavniece Zaiga Zveja atzīmējusi 80. dzimšanas dienu
Jubilāre vairāk nekā 40 gadus dzīvo Iecavā, bet dzimtā vieta ir Vecumnieki, tur ritējusi bērnība, skolas laiks un jaunības gadi. Bijusi vecākā trīs bērnu ģimenē, uzaugusi kopā ar brāli un māsu.

Pateicīga vecmāmiņai
Zaiga dzimusi tikai pāris nedēļas pirms tam, kad Latviju skāra Otrais pasaules karš. Lai gan bija pavisam maza, trauksmes pilnas izjūtas kara beigās iespiedušās meitenes atmiņā. Bijusi tēvam līdzās, kad viņš būvējis bunkuru glābiņam no bombardēšanas. «Atceros uzlidojumus, tad bija lielas bailes. Kad par to padomāju, mani neatstāj izjūta, ka esmu dzimusi šausmu laikā,» atklāj jubilāre.

Kopš dzimšanas bērna gados Zaiga visvairāk bijusi kopā ar vecmāmiņu. Būdama viņas aizsegā un audzināšanā, piedzīvojusi gaišu bērnību. «Man netika nekas liegts, netiku ierobežota. Vecmāmiņa deva labus padomus mazotnē un arī vēlāk, esmu viņai pateicīga,» stāsta Zaiga.
Kad bijusi vēl maza skolniece, gājusi mammai līdzi uz kolhoza govju fermu. Tur meitenei bijušas «savas» govis, kuras drīkstējusi slaukt. Pusaudzes gados pratusi arī ar zirgu apieties, pati iejūgusi, vedusi piena kannas uz dzesēšanu. Paticis jāt, nācies arī daudzkārt krist no zirga muguras. Tolaik kolhozniekiem reizi gadā bijis jāved savas privātās govis uz organizētu potēšanu, šie lopu un cilvēku saieti meitenes acīs un izjūtās izvērtušies kā svētki. Tajās reizēs rīkotas arī zirgu jāšanas sacensības.

Agri, vēl būdama skolniece, sākusi patstāvīgas darba gaitas, vasarā strādājusi kolhoza siltumnīcās. Bērnībā un jaunībā paticis lasīt grāmatas. «Bibliotēku biju visu izlasījusi, un grāmatnīca man bija mīļa vieta,» stāstīja jubilāre.

Apveltīta ar enerģiju
Zaiga aktīvi nodarbojusies ar sportošanu gan skolā, gan arī pie mājām ierīkotajā sporta laukumā. Visvairāk aizrāvis volejbols, arī tagad ar interesi seko volejbola sacensībām. «Esmu laimīga, ka dzīvē vienmēr esmu bijusi apveltīta ar ļoti lielu enerģiju. Tās ir bijis tik daudz, ka, domāju, man dots izdzīvot vēl kāda cita cilvēka dzīvi,» pauž jubilāre. Bijuši arī nepārvarami šķēršļi, vidusskolas pēdējo klasi neizdevies pabeigt, jo nekādi nepadevusies krievu valoda. To mācījis skolotājs, kas ieradies no Krievijas un neviena vārda nav runājis latviski, tas par labu nav nācis.

Pēc 10. klases vecmāmiņa mudinājusi mācīties friziera profesijā, lai nebūtu jāpaliek uz mūžu kolhozā. Zaiga frizieru skolā Rīgā apguvusi gan vīriešu un sieviešu friziera arodu, gan manikīra prasmes. Pēc atgriešanās no skolas strādājusi par frizieri Vecumniekos. «Frizēju kolhozniekus, bet pirmais mans kli-ents bija tēvs. Viņam griezu matus centīgi un ilgi. Viņš sacīja, ka, tā strādājot, neko nenopelnīšu,» ar smaidu atceras Zaiga. Frizēt devusies arī izbraukumos uz citiem apkārtējiem ciemiem – Misu, Bārbeli un Skaistkalni.

Pie jaunā kultūras nama tapšanas
Zaiga aktīvi iesaistījās arī pašdarbības (tagad – amatiermākslas – red.) kolektīvos. Viņa stāstīja, ka 60. gadu sākumā vecā koka ēka, kurā atradās Vecumnieku kultūras nams, bija ļoti sliktā stāvoklī, vajadzēja jaunu. Kultūras ministrs uz to atbildējis, ka jaunu namu būvēs, ja Vecumniekos darbosies dažādi un plaši pārstāvēti pašdarbības kolektīvi. Kad tika dibināta deju kopa, Zaiga bijusi starp pirmajiem tās dalībniekiem. Noskatījies īsā laikā sagatavoto koncertprogrammu, ministrs sacījis: «Būs jums jauns kultūras nams.»

1964. gadā Vecumniekos jaunais kultūras nams bija tapis.

«Toreiz ieiešana deju kolektīvā bija kā «āķis lūpā» uz dejošanu. 1965. gadā bija mani pirmie Latvijas lielie Dziesmu un deju svētki, tie bija neaizmirstami. Deju skatēs bija liels cīniņš par pirmajām vietām, visi bija enerģiski, ar lielu sparu. Es biju pārņemta ar kultūras dzīvi,» pauda Zaiga. Arī tolaik liels atbalsts dzīvē bijusi vecmāmiņa. Varējusi strādāt un nodoties dejošanai un dziedāšanai, kas bija saistīts ar braukāšanu apkārt. Mājās vienmēr vecmāmiņa sagaidījusi ar siltu ēdienu.

Caur dziedāšanu korī – uz dzīvokli
Dejas gan tika noliktas malā uz gadiem desmit, kad pēc apprecēšanās nāca pasaulē un bija jāaudzina bērni Juta un Uģis. Rūpes par bērniem vairāk bijušas uz Zaigas pleciem. Pirmo laulību pamazām uzveicis «zaļais pūķis». Viņa stāsta: «70. gados laukos ļoti daudzi vīrieši nodzērās. Tolaik par jebkādu izpalīdzēšanu vai pakalpojumu savā starpā vienīgais samaksas veids bija šņabis.»

Pēc šķiršanās Zaiga meklējusi darbu, kur būtu laba alga, lai ar bērniem varētu iztikt. 1978. gadā pārcēlusies uz Iecavu, sākusi strādāt par putnkopi Iecavas putnu fabrikā. Bet tikt pie dzīvokļa bijis teju neiespējami, ar grūtībām atradusi mitekli privātmājā. «Tas bija ļoti grūts laiks dzīvē. Darbs bija fiziski smags. Biju sīka sieviete, bet enerģijas un spēka bija daudz. Reizēm smīdināju bērnus, rādot viņiem savus rūdītos roku muskuļus. Kamēr biju fabrikā, bērni visu dienu bija savā vaļā. Par dažiem notikumiem mājās no viņiem uzzināju tikai desmit gadus vēlāk,» atklāj mamma. Putnu fabrika tolaik būvējusi daudzdzīvokļu mājas, bet dzīvokļi visbiežāk piešķirti strādniekiem, kas iebrau-
ca no citām PSRS republikām.

Tomēr toreizējais direktors Augusts Pommers bijis ļoti ieinteresēts, lai strādnieki brīvajā laikā iesaistītos pašdarbības kolektīvos vai nodarbotos ar sportu. Arī Zaigai viņš sacījis: «Ja nāksi korī, būs tev dzīvoklis.» Viņa ar prieku iesaistījusies korī un deju kolektīvā. Pēc četriem gadiem piešķirts arī solītais dzīvoklis. Zaiga piedalījās fabrikas rīkotajās sporta sacensībās, lika lietā jaunībā gūto pieredzi šaušanā mērķī. Vēlāk desmit gadus dejojusi arī Iecavas senioru deju kopā. «Dalība pašdarbības kolektīvos bijis mans logs uz pasauli vienmēr,» pauž jubilāre.

Bagātība – bērni
«Vienmēr dzīvē esmu jutusies brīva sieviete, ātri atrodu kopīgu valodu un saprotos ar cilvēkiem. Lai gan reizēm izskatos liderīga, tomēr visam pieeju nopietni,» atklāj jubilāre. Zaiga apprecējās otrreiz, laulībā dzima jaunākais dēls Oskars. Lai dienā varētu rūpēties par bērnu, strādājusi nakts dežuranta darbu fabrikā. «Bērni ir mana vienīgā lielā bagātība,» pauž jubil

āre. Tagad viņas bagātību kuplina arī pieci mazbērni Kaspars, Lāsma, Rihards, Ralfs un Matīss, mazmazbērni Kristofers, Elīza un Rainers.
Kad pēc 20 darba gadiem Iecavas putnu fabrikā bijis jādodas pensijā, enerģijas vēl bija gana un vēlējusies strādāt. Sagadījies, ka jau nākamajā dienā tikusi pie sētnieces darba. «Kā man patika tā «izvingrošanās» no rītiem!» jo-projām priecājas Zaiga.

Laiks dvēselei
Jubilāre arī tagad ir aktīva sabiedriskajā dzīvē. Viņa ir dāmu senioru grupas «Kamenes» dalībniece, danco deju kopā «Kamenes». Zaiga atklāj: ««Kameņu» laiks man pavēris pavisam citu skatu uz dzīvi. Dienas centrā «Iecavnīca» mums organizētas daudzas interesantas tikšanās, lekcijas un nodarbības. Te iepazinos ar daudziem cilvēkiem. Tikšanās reizēs dalībnieces izrāda savus rokdarbus, atklāj talantus un sasniegumus. Šis man ir laiks dvēselei.»

Viņas aktivitāšu laukums ir arī dārziņš, kas lolots jau ceturto gadu desmitu. «Kā nu bez dārziņa! Kad bērni bija mazi, bija vieta, kur pastaigāt pa zaļu zālīti un iemācīties atšķirt kartupeli no kāposta,» pauž jubilāre. Dārzs pandēmijas ierobežojumu laikā bijis liels glābiņš, uz turieni aizstaigājusi pat ziemas laikā.

Jubilāre ir pārliecināta, ka cilvēkam dzīvot un izdzīvot palīdz spēja mainīties un pielāgoties; ja nevar izmainīt sev apkārtējo, pats vienmēr var mainīties.

«Kad biju nopūtusi sveci uz savas 80. jubilejas tortes, pagriezu astoņnieku horizontāli, un tas kļuva par bezgalības zīmi,» ar optimistisku smaidu sacīja jubilāre.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ciparu var pārvērst bezgalības zīmē

Kategorijas