Vakara sarunas Rundālē par mākslu un mūziku

2021. gada 15. jūnijs 00:00

762

Vakara sarunas Rundālē par mākslu un mūziku

Tiekas grāmatā «Mākslinieki. Bauska. Iecava. Rundāle. Vecumnieki» minētie gleznotāji, grafiķi, tēlnieki un viņu radi

Rundāles pagasta «Baltās mājas» kafejnīcas āra terasē pie galdiņiem piektdienas, 11. jūnija, vakars bija piepildīts ar mākslu un mūziku. Notikums, kas pulcēja vakaram, – sarunas ar un par Bauskas novada biedrības «Meistars Gothards» izdotajā grāmatā «Mākslinieki. Bauska. Iecava. Rundāle. Vecumnieki» minētajiem no Rundāles novada nākušajiem gleznotājiem un grafiķiem, kā arī grāmatā minēto mākslinieku darbu brīvdabas galerijas apskate.

Notikuma idejas autore un vakara vadītāja – Rundāles novada kultūras darba organizatore Lilita Lauskiniece – bija aicinājusi uz sarunām gan grāmatas veidotājas – Ingu Krolli, Indru Liepu, Ilgu Balodi un Ainu Ušču – gan pašus māksliniekus, gan viņu radus. Kā atzina grāmatas izdevējas un autores, pērn pa kovidlaiku paveikušas ko jēdzīgu un derīgu citu labā.

Ekslibru meistars
Grafiķis Vilnis Resnis savulaik beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un Mākslas akadēmijas mākslinieciskās konstruēšanas (dizaina) vakara kursus, taču viņa talanta atklāšanā liela nozīme bijusi tieši Rundāles pamatskolai. Grafiķis miris 2002. gadā, apglabāts Važītes kapos.

V. Rešņa meita Dina Bauze bija atbraukusi no Valdlaučiem Ķekavas novadā. Viņa pastāstīja, ka tēva tēvs bijis plostnieks un mākslas pasauli viņam atklājusi tieši Rundāles skola, kurā mācījies. Pēc skološanās vidusskolā un akadēmijā strādājis konstruktoru birojā, tad radusies interese zīmēt ekslibrus – smalki izstrādātus, ar sižetiem un daudzām detaļām. «Atceros, ka padomju laikā pareizticīgo katedrālē Rīgā bija Planetārijs un tur izstāžu zālē skatījām tēva ekslibru izstādi. Bija viņa darbi arī ārzemēs eksponēti, tikai pats uz turieni gan netika. Viņu tolaik nelaida uz ārzemēm, nebija varai «drošs». Tēvs tikai deviņdesmito gadu beigās, jau brīvvalsts laikā, pirmo reizi izbrauca uz Rietumiem – ar prāmi uz Zviedriju.»

Dina jaunībā nav izvēlējusies studēt mākslu, lai gan tēvs, iespējams, to būtu vēlējies. Viņa nosliekusies par labu medicīnai, mamma bijusi ārste. Tagad gan zīmēšana sākot interesēt, esot apņemšanās doties uz kādu studiju to apgūt profesionāļa vadībā.

Zīmē gan leģionā, gan Sibīrijā
Rundālieši joprojām atceras talantīgo gleznotāju un skolotāju Birutu Gustiņu. Viņai par iespēju studēt glezniecību pateicīgi daudzi. Par viņas dzīvesbiedru grafiķi un gleznotāju Zigurdu Gustiņu zināms mazāk.

Pensionētā skolotāja Rudīte Gustiņa ļoti spridzīgā valodā, ar humora pieskaņu atklāja sava vīratēva Zigurda, kurš nomira jaunos gados, kad «manam vīram bija vien astoņi gadi», dzīves gājumu. Z. Gustiņš 1943. gadā iesaukts latviešu leģionā, bija vācu armijā kara korespondents, kur viņš zīmēja. «Tad vīratēvu izsūta uz Sibīriju cirst taigu, tur viņš zīmē. To pamana oficieru sievas, kuras stāv rindā pie mākslinieka, lai tik viņas uzzīmētu. Arī «Bauskas Dzīves» priekšgājējas avīzes «Bauskas Darbs» tā sauktā «galviņa» ir Zigurda Gustiņa zīmēta,» klātesošajiem stāstīja R. Gustiņa.

Brīvība un Zemgales augstās debesis
Imants Lancmanis notikumā piedalījās kā gleznotājs. 13 gadus mācījies glezniecību – septiņus gadus Rozentāla mākslas vidusskolā, sešus gadus – Mākslas akadēmijā, un tad, kā viņš stāsta: «Nāca Rundāles pils, kam upurēju glezniecību. Piecdesmit gadus manā dzīvē bija apsēstība ar pili, tagad apsēstība ar gleznošanu. Kad atstāju pils muzeja direktora amatu, man pavērās mirdzošā brīvības aina, kas ir glezniecība, audekli – brīvības iemiesojums. Mana vēlme glezniecībā ne tikai pašizpausties, bet arī kaut ko pateikt citiem.»

I. Lancmanis teic, ka mūžīgs avots māksliniekam ir daba, viņu aicinot mēģinājumi tajā ielauzties un to «pārcelt» uz audekla. Ir tāds uzskats, ka Zemgales ainavu it kā neesot ko gleznot, tā neesot interesanta, taču I. Lancmanis domā citādi: «Šeit ir iespēja redzēt tālu, tālu, un pāri tam visam augstas debesis. Zemgales specifisko burvību un šarmu ar to tālo horizontu gribu parādīt. Ir iecere gleznot Zemgales dabu dažādos gadalaikos.»

Biedrības «Meistars Gothards» veikumu grāmatas izdošanā I. Lancmanis vērtē kā skaistu un cildenu darbu, ar ko parādīti vietējo novadu mākslinieki, kas dažkārt paliek nepamanīti.

Bauska un Jānis Kalniņš deva ceļa sākumu
Rundālē piektdienas vakarā klāt bija kinorežisore Laima Žurgina. Viņa uzņēmusi dokumentālo filmu «Kaza kāpa debesīs», kas iznāca 2019. gada aprīlī un kurā apkopotas atmiņas un unikāli materiāli par 20. gadsimta 60. gadiem, leģendāro Rīgas kafejnīcu «Kaza» un kultūras personībām, kas bijušas «Kazas» apmeklētāju lokā. Viens no filmas varoņiem arī Imants Lancmanis.

Laima Žurgina, uzrunājot klātesošos tūlīt pēc I. Lancmaņa, sacīja: «Tā kā filmas tiek montētas, es sākšu ar to, ar ko Imants beidza. Viņš ilgojās pēc gleznošanas, es beidzot esmu tikusi pie rakstīšanas, jo manas asinis nāk arī no Grīnu dzimtas.» L. Žurginas vecmāmiņa Elizabete un mamma tēlniece Lūcija Žurgina ir no Bauskas. Režisore uzsver to, ka cilvēka dzīvē liela loma ir satiktiem pedagogiem, un viņas mamma Bauskas ģimnāzijā mācījusies mākslas pulciņā pie Jāņa Kalniņa, kurš bija no «Zaļās vārnas» grupas. «Mamma iestājās Māk-slas akadēmijā. Viņa izvēlējās tēlniecību, jo tā bija pieejamāka, krāsas bija dārgas. Bauska un Jānis Kalniņš deva ceļa sākumu mammai tēlniecībā. Čaka piemineklis Ziedoņdārzā Rīgā ir viens no zināmākajiem mammas darbiem,» teic L. Žurgina.

Dilemma starp baudīt un radīt
Sarunās par mākslu piedalījās gleznotāja sviteniece Īra Rozentāle, kura allaž lepojas, ka no viņas dzimtā pagasta Svitenes nākuši daudzi talantīgi un profesionāli mākslinieki, kurus gleznotāja iepriekš minējusi arī savās publikācijās «Bauskas Dzīvē». Ī. Rozentāle vienmēr izcēlusi skolotājas Birutas Gustiņas lomu viņas iespējā studēt un kļūt par gleznotāju.

Rundālē dzimušais un augušais Pēteris Līdaka ir no četrdesmitgadnieku paaudzes – gleznotājs, tēlnieks, grafikas dizainers, ilustrators. Viņš klātesošajiem atklāja, ka, mācoties Lietišķās māk-slas koledžā pēdējos kursos, iededzies uz krāsām, krāsas likušas dvēselei gavilēt. Bet darbs reklāmas aģentūrā un ikdienas rutīna gadiem šo aizrautību slāpējusi. Attapties likušas maģistrantūras studijas Londonā. Viņš neesot mocījies līdz brīvībai 50 gadus kā Imants Lancmanis, bet 15 gadus.

Rundāliete Laura Matilde Ikerte beigusi Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, taču gan glezno, gan apguvusi restauratores profesiju un keramiķes prasmes, pasniedz glezniecību interesentiem Rundālē un Bauskā. Laura atzīstas, ka viņu pavada dilemma mākslā – starp baudīt un radīt.

***
Sarunas un atmiņu plūsma, kuras nemirstību, iespējams, nodrošinās mākonis, tika papildināta ar Rundāles sieviešu vokālās grupas «Naktsvijoles» dziedājumu. Savukārt notikuma vietas – «Baltās mājas» kafejnīcas pagalma gleznaino un burvīgo gaisotni Imants Lancmanis salīdzināja ar Arkādiju – mitoloģisko laimes, mūžīgās vasaras, harmonijas un saskaņas zemi.

Novada mākslinieku «augšāmcelšana»
Dainis Bruģis, Mg. art.

No sirds priecājos par pērn
decembrī izdoto grāmatu «Mākslinieki. Bauska. Iecava. Rundāle. Vecumnieki». Tā jau kļuvusi par spilgtu un savā ziņā unikālu notikumu novada kultūras dzīvē, veltot cieņas un apbrīnas vārdus grāmatas veidotājiem un skumstot, ka pandēmija liedza izdevuma atvēršanas reizē sarīkot tajā pārstāvēto autoru darbu izstādi. Atļaušos izteikt dažas pārdomas.

Korekti un gaumīgi
Pirmo komentāru noteikti pelnījis grāmatas nosaukums, ko sastādītājas atrisinājušas pietiekami korekti, pat nemēģinot savērpt kādu asprātīgu formulu, kurā apvienot izdevumā pārstāvēto autoru kopumu, bet vienkārši uzskaitot visus agrākajā Bauskas rajonā ietilpstošos novadus. Ja grāmata tiktu izdota šovasar, tās nosaukums varētu būt krietni vienkāršāks (piemēram, «Bauskas novada mākslinieki»), taču jauki, ka izdevums ieies vēsturē arī kā savdabīgs Latvijas teritoriālās sadrumstalotības liecinieks.
Pieļauju, kādam var nepatikt šķietami neizteiksmīgais vāka noformējums ar vienkrāsainā plaknē reljefi iedziļinātu tekstu, taču jāatzīst, ka grāmatas no-saukuma pārvēršana tādā kā dizaina elementā, atsakoties no daudzu provinces izdevumu vākiem raksturīgām daudznozīmīgām dekorācijām (fotokolāžām u. tml.), izdevumu arī vizuāli padarījusi nopietnāku un patīkamā veidā apliecinājusi tās sastādītāju gaumi un estētisko briedumu. Jāpiebilst, ka tikpat atturīgi veidota arī grāmatas titullapa, ļaujot lasītājam ievilkt elpu un rāmi noskaņoties uz tikšanos ar aizraujošo mākslas pasauli.

Kā kopumā veiksmīgu gribas vērtēt arī izdevuma uzbūvi, kārtojot autorus ne pa teritorijām, kurām tie piederīgi, vai alfabēta, bet gan viņu dzimšanas gada secībā, kā rezultātā grāmata ierasti sākas ar vecmeistariem un beidzas ar mūsdienu autoriem. Šāds kārtojuma princips nodrošinājis zināmu kārtību – gan līdzās esošo autoru biogrāfiju korelāciju ar aptuveni viena laika notikumiem, gan mākslas darbu savstarpējo saderību, jau saknē novēršot tos asos vizuālos konfliktus, kādi neizbēgami, ja grāmatā juku jukām jaukti atšķirīgu laikmetu autori un viņu darbi.

Tiesa, šāds kārtojuma princips nav ļāvis autorus nošķirt pēc viņu piederības vienam vai citam mazajam novadam, taču jau drīz, novadiem apvienojoties, šī pro-blēma zaudēs savu asumu un atkal ļaus visus grāmatā pārstāvētos autorus uzskatīt par piederīgiem vienai nu jau atkal ievērojami lielākai teritoriālai vienībai.

Tā nu ir iznācis, ka vienīgā vieta, kur minētie autori grāmatā sadalīti pa mazajiem novadiem, ir satura rādītājs, taču vēlme nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu (resp., izveidot satura rādītāju un vienlaikus rādīt autora piederību konkrētai teritorijai) novedusi vienīgi pie krietna sajukuma, jo autoru secība satura rādītājā neatbilst tai, kādā tie prezentēti grāmatā. Jādomā, ka daudz loģiskāk būtu bijis satura rādītājā atspoguļot mākslinieku reālo secību, bet autoru sasaistei ar konkrētu vietu, tāpat kā konkrēta mākslinieka ātrākai atrašanai, varēja kalpot šādos izdevumos ierastie personu rādītāji.

Atgādinājums par atstātajām vērtībām un radošajiem meklējumiem
Šķirot grāmatu tālāk un nonākot pie katram autoram veltītām apcerēm, ātri kļūst skaidrs, ka izdevums nepiedāvā ne mākslinieku biogrāfiju plašu izvērsumu, ne viņu daiļrades padziļinātu analīzi, un tekstos atrodami tikai svarīgākie autora dzīves fakti, lakonisks viņu rokraksta ieskicējums un īsas norādes, kādos muzejos un kolekcijās šī autora darbi meklējami. Izsakot šo atklāsmi skaitļu izteiksmē, katram māksliniekam atvēlētais teksta apjoms svārstās no septiņiem līdz 12 teikumiem un kopā ar tulkojumu angļu valodā aizņem tieši vienu lapaspusi.

Sākotnēji mazliet aizkaitinājies par to, kāpēc tekstā aiz mākslinieka dzimšanas gada neseko dzimšanas datums, bet aiz pagasta, kurā viņš dzimis, – dzimto māju nosaukums, drīz sapratu, ka grāmata nemaz nepretendē uz fundamentālu pētījumu un drīzāk uztverama kā skaisti ilustrēts 50 ar Bauskas dižnovadu saistītu mākslinieku rādītājs. Uzsvars apzināti likts nevis uz informācijas masu, bet gan uz tādu kā katra autora priekšā stādīšanu, lieliskā kvalitātē nofotografētu un ne mazāk izcilā kvalitātē iespiestu mākslas darbu, attēli vairāk vērsti uz līdzcilvēku iedvesmošanu, un izdevums kopumā svarīgs tieši kā novada mākslinieku «augšāmcelšana» – skaļš atgādinājums gan par mirušo mākslinieku atstātajām vērtībām, gan par līdzās esošo autoru radošajiem meklējumiem.

Saprotot ieceres būtību, prasības pret jauno izdevumu atslābst, un mēs ieraugām to tādu, kāds tas ir patiesībā, – pārdomāta, rūpīgi sagatavota un vizuāli pievilcīga grāmata, kurai pēc būtības vajadzētu atrasties katras novada ģimenes grāmatplauktā, izdevums, kuru nekaunoties var izmantot kā lielisku, saturiski bagātu dāvanu novada sadarbības partneriem, grāmata, kuru ik pa laikam gribas paņemt rokās un vēlreiz pārlapot.

Aicinājums aktīvāk iesaistīt Bauskas muzeju
Bet kā tad ar vairāku gadu garumā vākto informāciju, no kuras grāmatā atrodama vien niecīga daļa, varbūt sava veida koncentrāts? Izrādās, ka publikācijas veidotājas padomājušas arī par to, darba procesā savākto materiālu digitalizējot («Word» formātā ierakstot dažādos avotos uzietus tekstus, skenējot vecu publikāciju lapas, apkopojot mākslas darbu fotoattēlu failus u. tml.) un paredzot to nodot publiskai izmantošanai kādā ērti lietojamā interneta platformā (piemēram, Bauskas muzeja mājaslapā). Šāda prakse arvien biežāk vērojama arī citviet pasaulē, kur papīra formātā drukātos izdevumus nereti noslēdz norāde uz daudz apjomīgāku pirmavotu krājumu kāda jaudīga servera gandrīz bezgalīgās atmiņas dzīlēs.

Lai labi iecerētais plāns īstenotos un rosība pie novada mākslas dzīves izpētes neapsīktu, nepieciešami tikai divi «sīkumi» – jārada attiecīgas tehniskās iespējas, un daudz aktīvāk jāiesaista Bauskas muzejs, kam, iekšēji mobilizējoties, noteikti vajadzētu pārņemt stafetes kociņu no grāmatas sastādītāju – visādi jauko un ārkārtīgi pašaizliedzīgo sabiedriskas organizācijas entuziastu – rokām.
Noslēgumā vēl maza piebilde. Tā kā specifiskie izdevuma finansēšanas noteikumi apcerētās grāmatas ieguvi klasiskā veidā (resp., nopērkot to muzejā vai kādā grāmatnīcā) padarījuši gandrīz neiespējamu, būtu jāpadomā, vai, izmantojot tehnoloģijas un kādu labi zināmu vietni (piemēram, to pašu Bauskas muzeja mājaslapu), grāmatu nevarētu piedāvāt arī PDF versijā.

+ 1

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vakara sarunas Rundālē par mākslu un mūziku

Kategorijas