Latvijas-Lietuvas robežas pārbīdīšana 1921. gadā

RAITIS ĀBELNIEKS, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

2021. gada 15. jūnijs 00:00

Latvijas-Lietuvas robežas pārbīdīšana 1921. gadā

Bauskas apriņķim no kaimiņvalsts teritorijas pievieno Budbergas (tagad – Brunavas) pagastu un palielu zemes strēmeli no Žeimes un Ķiburu pagasta

Šopavasar apritēja 100 gadu, kopš mums tik tuvā Lietuvas robeža atrodas pašreizējā vietā. Tieši pirms apaļa gadsimta Bauskas apriņķim tika pievienotas visai plašas teritorijas, kas pirms tam piederēja Lietuvai. Tālab šogad arī novadu apceļošanas akcija «Iepazīsti kaimiņus Zemgalē!» ir veltīta šim abu valstu notikumam.

Teritoriālās pretenzijas
Sākotnēji abu jauno valstu – Latvijas un Lietuvas – robeža sakrita ar kādreizējo Krievijas impērijas Kurzemes un Kauņas guberņu robežu, bet tā ne visur sakrita ar latviešu un lietuviešu apdzīvotajām zemēm. Abās pusēs robežai bija etniski jaukta teritorija. Saprotams, ka abu valstu pārstāvjiem bija vēlme «pārbīdīt» robežas sev par labu. Katrai pusei bija savi politiski, vēsturiski, ekonomiski, reliģiski un etniski argumenti. Loģiski, ka vienas valsts argumentus otra kaimiņvalsts noraidīja un tos dēvēja par nepamatotām teritoriālām pretenzijām. Jāpiebilst, ka robežjautājums abās kaimiņvalstīs 1919. un 1920. gadā tika uztverts saasināti un nebija tālu līdz militāram konfliktam.
Brīvības cīņu laikā lietuviešu vienības bija patriekušas Sarkano armiju no vienas Sēlijas daļas, ko tolaik dēvēja par Augškurzemi, bet no turienes vēl pēc gada negrasījās doties prom. Latvijas armijas virsnieks un rakstnieks Aleksandrs Grīns 1920. gada 21. augustā laikrakstā «Latvijas Kareivis» rakstīja: «..Lietuvai mēs esam labprātīgi atdevuši Žeimi un Biržus, tagad tie iet bez mūsu pretošanās Augškurzemē. Varbūt lietuviešiem labpatiksies ieņemt arī Daugavpili, Bausku un Liepāju?»

Krietni uzkurināto sabiedrisko domu centās nomierināt mūsu novadnieks, Ceraukstes pagastā dzimušais Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba Operatīvās daļas priekšnieks Jānis Ceplītis, kurš «Latvijas Kareivja» 24. augusta numurā bija ievietojis paziņojumu, ka «Latvijas un Lietuvas robežjautājumā nav nekādu sarežģījumu, kurus nebūtu iespējams atrisināt miera ceļā», neraugoties uz to, ka «leiši ir ieņēmuši dažus jaunus punktus strīdīgajā Ilūkstes apriņķa daļā, tomēr runāt par kādu plašāku operāciju no leišu puses vēl, liekas, būtu par agru». Tomēr bez asinīm tolaik gluži neiztika, 3. septembrī pie Su-bates starp Latvijas armijas 12. Bauskas kājnieku pulku un lietuviešu vienībām izraisījās apšaude, kurā krita viens Lietuvas kareivis un vairāki tika ievainoti, latviešiem zaudējumu nebija. Šis bija smagākais incidents abu kaimiņvalstu starpā, kas vēl ilgi maitāja savstarpējo uzticēšanos.

Atrisinājumu rod šķīrējtiesa
Robežas jautājums starp abām valstīm tika atrisināts 1921. gada martā, kad darbu pabeidza skota Džeimsa Janga Simpsona vadītā Latvijas un Lietuvas šķīrējtiesa. Vadoties pēc etniskā principa, šī šķīrējtiesa 20. martā atzina kādreizējo Kauņas guberņas teritoriju – Aknīstes, Budbergas (tagad – Brunavas) un Ukru pagastu, kā arī dažu sīkāku teritoriju piederību Latvijai, bet ar 30. marta robežlīgumu Palangas pagasts nonāca Lietuvas sastāvā. Interesanti, ka iepriekšējā robeža veidoja taisnu līniju starp diviem senajiem zemgaļu pilskalniem tagadējā Bauskas novada teritorijā – no Aužeļu pilskalna pie Mēmeles līdz Kamardes pilskalnam pie Mūsas.

Latvijai tika pievienota arī paliela zemes strēmele no Žeimes un Ķiburu pagasta, kas laikrakstā «Latvijas Sargs» nosaukta par aptuveni «25 verstis garu un divas trīs verstis platu sloksni». Tā mūsdienās atrodas tagadējā Gailīšu un Īslīces pagasta dienvidu daļā. Tajā bija Pograničas muiža un vairākas pusmuižas: Kamārdes, Brunavišķu, Podžūnu (Pāčūnu), Gedeikanu, Parīzes (Pareizu) un Viteiku. Šajās teritorijās zemnieki nedzīvoja viensētās kā citviet Zemgalē, Kurzemē un Vidzemē, bet gan sādžās, kā tas bija Latgalē, Lietuvā un Krievijā.
Budbergas pagastā atradās daudzas muižas – Brunava, Sarkan-Paņemūne, Mūra-Paņemūne, Grenctāle, Žluktene, Stiļķene un vēl vairākas pusmuižas – Virbaļi, Aleksandrīne, Kareivišķi, Lunkeči, Bērzi, Montegailišķe, Kalniņi, Lopgale, Aužeļi, Muižeļi, Birzgale un Strautnieki. Vēl vairāk bija sādžu, lielākā no tām bija Tervidāni ar 36 mājām. Citas sādžas, kurās bija vairāk par 15 mājām, – Šķirēni, Grenctāle, Jodava, Kukuči, Žluktene un Tunkūni. Kopumā Bauskas apriņķis paplašinājās par 14 048 desetīnām (15 347 hektāriem).
Budbergas pagasta teritorija gandrīz pilnā sastāvā tika iekļauta Latvijā un turpmāk veidoja vienu veselu pašvaldību, savukārt par pārējām Bauskas apriņķim piedalītām zemēm vēl vajadzēja diskutēt.

Iedzīvotāju kopsapulces
Aprīlī daudzās pievienotajās sādžās notika pirmās iedzīvotāju kopsapulces, kurās sprieda par jaunas pašvaldības izveidi vai arī pievienošanos jau esošajiem Bauskas apriņķa pagastiem. Lielākoties izvēle krita par labu pievienošanās scenārijiem Ceraukstes, Bornsmindes (tagad – Īslīces) un Rundāles pagastam, bet bija arī atšķirīgi viedokļi. Tā, piemēram, 17. aprīlī sapulcējās Birzgaļu, Ratenieku un Krievgaļu sādžu, kā arī Brunavišķes pusmuižas 48 iedzīvotāji un nolēma, ka visā Latvijai pievienotajā teritorijā starp Gļebovas un Kamārdes muižām ir jānodibina «atsevišķs pagasts ar visām vajadzīgām iestādēm: pagasta namu, skolām utt.».
Iedzīvotāju sanāksmes par teritoriālās piederības jautājumiem notika visu 1921. gada pavasari un vasaru. Par šo teritoriju tālāko likteni bija jālemj Bauskas apriņķa valdei, bet galavārds piederēja Iekšlietu ministrijai. 6. septembrī Bauskas apriņķa valde nosprieda, ka no Lietuvas pievienotā teritorija pēc lieluma un iedzīvotāju skaita atbilstu jauna pagasta izveidei, bet tā ir šaura «lentveidīga zemes strēmele», kurā nav piemērotas vietas un ēkas pagasta valdei. Tādēļ nolēma atbalstīt iedzīvotāju vairākuma viedokli un pievienot: Rundāles pagastam – Ādžūnu, Juknišķu, Jodišķu sādžu, Parīzes pusmuižu un Lejas mājas; Bornsmindes pagastam – Viteiku, Pastališķu, Miknuņu, Rudeņu, Lībiešu, Stāģeļu (Stogališķu) un Šķibeļu sādžu; Ceraukstes pagastam – Krievgaļu, Birzgaļu, Ratenieku, Milšūnu, Bebru un Brūklāju sādžu.

Kara stāvoklis pierobežā
līdz pat 1922. gadam
Ar to iepriekšējās kaislības vēl nebeidzās, daudzi Ādžūnu un Jodišķu sādžas iedzīvotāji gribēja pievienoties Bornsmindes, nevis Rundāles pagastam. To pamatoja ar daudz sliktākiem ceļiem uz Rundāles pagasta namu un skolu, īpaši pavasara un rudens plūdu periodos. Savukārt uz Bornsmindes pagasta iestādēm varēja nokļūt pa Bauskas–Žeimes lielceļu. Pārsūdzības nokļuva līdz pat Iekšlietu ministrijai. Bauskas apriņķa valde savu lēmumu nemainīja, pamatojot, ka šo sādžu pievienošana Bornsmindes pagastam izveidotu ķīli starp Rundāles pagastu un Lietuvu, kā arī piesauca lielo iedzīvotāju skaitu, kas jau tā ir pievienoti Bornsmindes pagastam. Šajā jautājumā galavārds piederēja Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departamentam, kas 1921. gada novembrī Bauskas apriņķa valdes lēmumu atzina par pareizu un spēkā esošu.
Kara stāvoklis Latvijā tika atcelts 1921. gada augustā, bet pierobežas joslā tas palika spēkā vēl vairāk nekā gadu. Tas nozīmēja daudzus ierobežojumus vietējiem iedzīvotājiem, ne velti Bauskas apriņķa padome 1921. gada 14. oktobrī nolēma lūgt Iekšlietu ministriju atcelt kara stāvokli Bauskas apriņķa pierobežas joslā, jo «citkārt diezgan ievērojamais tirdzniecības centrs Šēnberga (tagad – Skaistkalne), kur notika vesela rinda plašu gadatirgu un nedēļas tirdziņu, tagad pēc veikalu slēgšanas un katras sapulces un kustības noliegšanas ir padots pilnīgai iznīcībai, ka tas nevar neatsaukties slikti uz vietējo saimniecisko dzīvi». Tikai 1922. gadā dzīve visā Bauskas apriņķa teritorijā iegāja miera laika sliedēs.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Latvijas-Lietuvas robežas pārbīdīšana 1921. gadā

Kategorijas