14. jūnija deportāciju īstenotājiem arī ir vārdi un uzvārdi

Raitis Ābelnieks, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

2021. gada 11. jūnijs 00:00

778

14. jūnija deportāciju īstenotājiem arī ir vārdi un uzvārdi

No toreizējā Bauskas apriņķa izsūtīja 544 iedzīvotājus; pavēle nāca no Maskavas, bet vietējās varas iestādes akciju īstenoja

Šogad vienai traģiskai gadadienai Latvijas un abu Baltijas kaimiņvalstu vēsturē aprit 80 gadi. Joprojām 1941. gada 14. jūnijs ir nedzīstoša brūce latviešu tautas un citu Latvijā dzīvojošo tautu organismā. Tās dienas šausmas piedzīvojušo un no sekojošiem pazemojumiem cietušo vairs nav daudz mūsu vidū, lielākoties tie tolaik bija pavisam mazi bērni. Pavisam maza iespēja, ka starp dzīvajiem ir palicis kāds, kurš piedalījās izsūtāmo sarakstu sastādīšanā un deportāciju īstenošanā, jo pagājuši jau tik daudzi gadu desmiti...

Lopu vagonos Iecavā un Vecumniekos
Tajā datumā no Latvijas izsūtīja vairāk nekā 15 400 iedzīvotājus, no Lietuvas – vairāk nekā 17 500, bet no Igaunijas – vairāk nekā 10 000. Tā bija pirmā lielā masveida deportācija okupētajās Baltijas valstīs. Protams, ka pavēle par šādu akciju nāca no Maskavas, bet vietējās okupācijas varas iestādes ar armijas un citu represīvo iestāžu palīdzību to izpildīja.

No toreizējā Bauskas apriņķa deportēja 544 iedzīvotājus. Nelaimīgos nakts laikā brutāli pamodināja, viņiem nesniedza nekādu informāciju ne par turpmāko likteni, ne par viņu nodarījumu pret okupētājvalsti. Pretošanās bija neiespējama, jo izsūtītāji bija bruņoti. Apjukušajiem un izmisušajiem iedzīvotājiem deva īsu brīdi kaut kādu mantu paņemšanai, pēc tam tos ar smagajām automašīnām un zirgu pajūgiem nogādāja uz tuvāko dzelzceļa staciju, kur bija novietoti lopu pārvadājamie vagoni. Baušķeniekus un apkārtējo pagastu iedzīvotājus veda uz Iecavas staciju, citus lopu vagoni gaidīja Vecumnieku stacijā. Līdz dzelzceļa stacijai ģimenes bija kopā, bet tur pieaugušie vīrieši no ģimenēm tika atdalīti un ievietoti citā vagonā. Pirms tam gan melīgi tika apgalvots, ka galapunktā visi atkal būs kopā. Galamērķis joprojām nevienam netika paziņots. Pieaugušie vīrieši tika nosūtīti uz Krievijas Kirovas apgabala Vjatlaga ieslodzījuma vietām, bet pārējo ģimenes locekļu ceļš noslēdzās vēl krietni tālāk Sibīrijā – Krasnojarskas apgabalā. Ceļā un ieslodzījuma vietās necilvēciskos apstākļos gāja bojā aptuveni trešdaļa no visiem izsūtītajiem...

Operatīvās grupas
Šī gada piemiņas pasākumos visā Latvijā lasīs izsūtīto vārdus, arī mūsu novados. Tā ir apsveicama iecere, lai ikgadējais piemiņas brīdis būtu citādāks un ar papildu emocionalitāti. Šie vārdi ir zināmi, tie ir publicēti nu jau daudzās grāmatās un cita veida izdevumos.

Bet ir arī otra, šīs lietas tumšākā puse – tie ir cilvēki, kas piedalījās deportāciju plānošanā un īstenošanā. Un tie nav tikai Staļins un Berija. Izsūtāmo sarakstus sagatavoja Valsts drošības tautas komisariāta darbinieki jeb čekisti, bet tie par pamatu izmantoja dažādus informācijas avotus, tostarp «ekspluatatoru un sociāli bīstamo elementu» sarakstus, kādus kopš okupācijas sākuma sastādīja Komunistu partijas komitejās apriņķu centros, kā arī pilsētu un pagastu izpildkomitejās.

Tā notika arī Bauskas apriņķī. Tad vēl Komunistu partijas biedru skaits bija neliels, un var pieņemt, ka viņi visi lielākā vai mazākā mērā bija saistīti ar šīm deportācijām. Uz izsūtāmo mājām devās operatīvās grupas četru vai piecu vīru sastāvā, kam pievienojās atbalsta grupas no vietējiem aktīvistiem divu līdz četru cilvēku sastāvā. Vietējie aktīvisti bija vajadzīgi, lai ātri varētu atrast vajadzīgo dzīvesvietu, aprakstīt mantu izsūtīto mājās un tamlīdzīgi. Tādējādi šajās operatīvajās grupās kopā darbojās čekisti, miliči, iekšlietu karaspēka kareivji, strādnieku gvardi, komunisti un arī pa kādam komjaunietim.

Okupantu no austrumiem sāktās represijas turpina okupanti no rietumiem
Nedēļu pēc tam, kad izsūtāmo lopu vagoni bija atstājuši Latvijas teritoriju, sākās karš starp Padomju Savienību un Vāciju. Vēl pēc nedēļas vācu karaspēks jau bija Bauskā. Lielākā daļa deportāciju plānotāju un īstenotāju bija paspējuši aizlaisties kopā ar sakautās Sarkanās armijas atliekām uz Krieviju. Tiem, kas nepaspēja to izdarīt, klājās plāni. Pirmie okupanti no austrumiem bija iekustinājuši represiju un atriebību ratu, un nākamie okupanti no rietumiem to turpināja. Tad nu represēti tika iepriekšējo okupantu atbalstītāji, tostarp arī ar deportācijām saistītie. Daži Bauskas apriņķa iedzīvotāju izsūtīšanas līdzdalībnieki tika nošauti Likvertenu silā, piemēram, Iecavas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs Jānis Āberbergs un tā paša pagasta čekists Zaščerinskis.

Vācu okupācijas laikā laikrakstā «Bauskas Vēstnesis» tika pirmo reizi publicēti 14. jūnija deportācijas upuru vārdi, pieminēti arī tie Bauskas apriņķa iedzīvotāji, kurus noslepkavojuši iepriekšējie okupanti un kuru mirstīgās atliekas uzietas vairākos masu kapos. Rakstā par izvešanām no Jaunsaules pagasta pieminēti arī vairāki to īstenotāji: Komunistu partijas Bauskas apriņķa komitejas biroja loceklis Novickis, vietējais (Jaunsaules) komjauniešu vadītājs Strazdiņš, vietējās izpildkomitejas priekšsēdētājs Tomass, vietējais Strādnieku gvardes komandieris Kozlovskis un citi «gvardi». No Jaunsaules pagasta bija deportēti 23 iedzīvotāji. No vārdos nosauktajiem izsūtīšanas īstenotājiem Zignots Strazdiņš vēlāk tika nošauts Likvertenu silā.

Viens no deportāciju atbalstītājiem – Broņislavs Novickis
No pārējiem augstākais amats bija 1908. gadā dzimušajam Broņislavam Novickim, tāpēc nedaudz plašāk aprakstīšu viņa dzīves gājumu. 1940./41. gadā B. Novickis strādāja Komunistu partijas Bauskas apriņķa komitejā par instruktoru, bija apriņķa partijas komitejas biroja loceklis un vienlaicīgi arī Strādnieku gvardes brigādes komandieris. Strādnieku gvarde tajā laikā bija tāda pati padomju okupācijas varas izveidota pusmilitāra organizācija kā iznīcinātāju bataljoni pēc Otrā pasaules kara, kas tika izmantoti cīņā pret latviešu nacionālajiem partizāniem.

B. Novickis kara sākumā aizbēga uz Krieviju, tur kādu laiku karoja Sarkanās armijas rindās, bet 1944. gadā atkal atgriezās Latvijā un veica dažādus Komunistu partijas uzdevumus visai augstos amatos Bauskas rajonā gan kā partijas komitejas instruktors, gan kā Bauskas pagastā izveidotā kolhoza «Pionieris» priekšsēdētājs, gan kā Bauskas rajona padomes deputāts vairākos sasaukumos.

1982. gada februārī laikrakstā «Komunisma Ceļš» ievietots B. Novickim veltīts nekrologs, kur viņš nosaukts par republikas nozīmes personālo pensionāru. Rakstā uzskaitīti viņa nopelni padomju okupācijas varas labā, bet par piedalīšanos iedzīvotāju izsūtīšanā tur nav ne vārda. Tostarp rakstīts, ka viņa dzīve ar Bauskas rajonu saistīta kopš 1930. gada, kad viņš bijis laukstrādnieks Mežotnes pagastā, tad izmācījies par atslēdznieku, drīz esot iesaistījies pagrīdes darbā un par to apcietināts, un uz pieciem gadiem ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā. Latvijas Republikā par niekiem tik garu cietumsodu nepiesprieda.

Tad ko īsti viņš bija nodarījis neatkarīgā Latvijā? 1934. gada janvārī visos lielākajos Latvijas laikrakstos bija ievietoti raksti ar visai kliedzošiem virsrakstiem, piemēram, – ««Elles mašīna» zem skatuves Bauskā», «Bauskā ar «elles mašīnu» mēģināts nogalināt profesoru Plāķi» un tamlīdzīgi. Šķetinot šo notikumu, var uzzināt, ka 1933. gada 30. decembrī skatuves strādnieki tagadējā Bauskas kultūras centra zālē zem orķestrim paredzētā paaugstinājuma skatuves priekšā atrada sagatavotu spridzekli, kas bija savienots ar modinātājpulksteni. Izmeklēšanu veica Politiskā pārvalde, jo šeit bija skaidri redzams terora akta motīvs. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka sprādzienam bija jānotiek plkst. 14, bet spridzeklis nebija līdz galam nostrādājis. Re-spektīvi, bija sprāgusi detonatora kapsula, bet brīnumainā kārtā tā nebija aizdedzinājusi pārējās sprāgstvielas, kuras bija ievietotas metāla caurulē un tur vēl pievienoti dzelzs gabali, lai metāla šķembas nodarītu lielāku postu.

Izmeklētājiem kļuva skaidrs, ka sprādziens bija paredzēts «pērkoņkrustiešu» sapulces laikā vairākas nedēļas iepriekš. Ja tas būtu noticis, tad, visticamāk, ciestu filoloģijas profesors Juris Plāķis (bijušais izglītības ministrs, arī viņš 1941. gada 14. jūnijā tika deportēts), kurš tobrīd uzstājās uz skatuves, tāpat cietušie būtu starp aptuveni 400 pasākuma apmeklētājiem.

J. Plāķa runas laikā vairāki klausītāji sadzirdējuši nelielu sprādzienu, bet nav tam pievērsuši uzmanību. Tika noskaidroti vainīgie, tie bija B. Novickis, kurš bija izgatavojis spridzekli, un Dāvids Peisaks Lapa. Šiem teroristiem pēc tā laika likumiem varēja piespriest pat astoņus gadus spaidu darbos. Protams, ka PSRS okupācijas gados šāds noziegums skaitījās teju varoņdarbs.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

14. jūnija deportāciju īstenotājiem arī ir vārdi un uzvārdi

Kategorijas