Paļaujas uz savu uzņēmību un centieniem

2021. gada 11. jūnijs 00:00

846

Baušķenieks Jolants Markevičs atzīmē 55. dzimšanas dienu

Jolants Markevičs ir dzimis, audzis un joprojām dzīvo Bauskā. Pēc paša teiktā, dzimtas saknes Bauskas novadā tagad iesniedzas jau vairāku paaudžu vēsturē. Tēvam Bauskas apkaime bija dzimtā vieta. Vecāmamma, tēva māte, bija lietuviete, savulaik ienākusi no Brunavas. Jolanta mamma – vid-zemniece no Sāvienas Madonas novadā.

Kādas ir jaukākās bērnības atmiņas?
– Biju vienīgā atvase ģimenē. Jau agrā bērnībā svētdienās kopā ar vecākiem gājām uz restorānu «Pilskalns» pusdienot. Tas bija kas īpašs, vēl tagad pārņem nostalģija par to laiku. Vecākiem piederēja automašīna «Moskvich», braucām ceļojumos pa Padomju Savienību. Biju Lāčplēša ielas zēns, tuvējā apkārtnē arī risinājās puiku izklaides. Tagad aizbērtais vecais dīķis pie Uzvaras ielas bija iecienīta slidošanas vieta, slidoju arī tur, kur tagad atrodas autoosta. Toreiz «Rimi» veikala vietā bija pļava, vasarā tur spēlējām futbolu, bet ziemā zēni paši izveidoja laukumu hokejam.

Piedzīvojumu bagātas bija dauzīšanās daudzdzīvokļu māju jaunbūvēs, tagad neko tādu nepieļautu! Vasaras brīvlaikos bieži braucu ar riteni pie tēva uz darbu meliorācijas uzņēmumā, pie viena apciemoju netālu dzīvojošo vecomammu.

Kāds bija tavs skolas laiks?
– No pirmās klases līdz vidusskolas izlaidumam Bauskas 1. vidusskola bija mana skola. Pirmajās klasēs obligātas bija deju nodarbības un dziedāšana korī. Tik ļoti tas nepatika, ka «bastoju» un korī speciāli dziedāju greizi, lai tiktu no tā vaļā. Kad man vecākajās klasēs jautāja: «Kā iet pa skolu?», atbildēju: «Es skolā «karājos» divās vietās.» Mans foto bija gan uz sekmīgāko skolēnu, gan labāko sportistu goda plāksnēm. Nodarbojos ar vieglatlētiku, ar vidējo distanču skriešanu. Esmu pateicīgs trenerim Ivaram Prīsim, liels bija viņa ieguldījums. Mans skolas laika rekords 5000 metru distancē, domāju, nav pārspēts joprojām. Dzinulis sportā un arī vēlāk dzīvē bijusi ambīcija, ka varu sasniegt labāko arī tad, ja neesmu spēcīgākais tajā jomā. Man jau pusaudža vecumā nebija autoritātes, izņemot tēvu, paļāvos uz savu uzņēmību un centieniem.

Vidusskolā mūsu klase bija nolasījusies ļoti spēcīga, ņēmām pirmās vietas neskaitāmās mācību olimpiādēs rajonā, guvām godalgotas vietas arī Latvijas mērogā. Mums bija labi un atsaucīgi skolotāji, jo īpaši jāpiemin Mirdza Purva un Līvija Hammere. Klasei bija labas attiecības ar militārās apmācības skolotāju Egonu Valteru, ar viņu kopā gājām pārgājienos.

Kādas bija pieaugušā vidusskolas absolventa izvēles?
– Izvēlējos pretendēt ekonomikas studijām Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, toreiz tur bija lielākais konkurss uz studiju vietām specialitātē. Konkursu izturēju, bet studēt tajā gadā īsti nesanāca. 1984. gads bija pirmais, kad arī studējošos sāka iesaukt obligātajā karadienestā. Dienēju Koļčuginā, pilsētā 200 kilometru aiz Maskavas. Divi gadi «strojbatā» (celtniecības bataljons PSRS armijā – red.) pagāja, kraujot vilcienu vagonu kravas, daudz izkrāvām. Tas laiks bija gana skarbs, kara daļā valdīja «zemļačestvo», kas nozīmēja «tauta pret tautu». Mēs daži latvieši kopā ar krieviem bijām tikai desmit, bet Aizkaukāza grupējumā, kuru pārsvarā veidoja azerbaidžāni, bija ap 80. Vienu no latviešu puišiem sadūra jau pirmajā dienā. Tur attiecībās respektēja tikai spēku. Arī mūs sāka cienīt, kad parādījām gan fizisko, gan gara spēku. Arī attieksme no vietējiem bija dažāda. Kad mēs, trīs gara auguma latvieši, padomju karavīru formastērpos staigājām pa pilsētu, dzirdējām sakām: «Smotri, fašisti idut!» (krievu val. – ‘Skat, kur fašisti iet!’). Armija bija «labs» pārbaudījums.

Vai ceļš uz ekonomista karjeru turpinājās?
– Jā, bet bezrūpīga klātienes studenta dzīve neturpinājās piecu gadu garumā. Nebiju pasargāts no mīlestības, studiju puslaikā iepazinos ar Daci. Apprecējāmies, drīz pieteicās pirmais dēls Mikus, bija jāsāk strādāt un rūpēties par ģimeni. Jau prakses laikā strādāju Codes kolhozā. Pieteicos lauku brigādē, kur varēja labāk nopelnīt, paralēli apgūstot prakses uzdevumu. Paveicās ar to, ka jau studiju laikā sastapos ar speciālistēm, kuras joprojām uzskatu par savām skolotājām profesionālajā jomā, – toreizējās rajona Lauksaimniecības pārvaldes vadošo ekonomisti Dagniju Ludriku un Viju Jēgeri kolhozā. 1989. gadā sāku strādāt Codes kolhozā par galveno ekonomistu. Tas laiks sakrita ar kolhozu sabrukšanas perioda sākumu. Savam diplomdarbam izvēlējos tēmu «Par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju», izstrādāju paju aprēķināšanas metodiku. Tā kā Lauksaimniecības akadēmija tolaik piedalījās likuma par privatizāciju lauksaimniecībā sagatavošanā, daļa no mana diplomdarba nonāca likumprojektā. Kad paju sabiedrības dibināšanas sapulcē biju izklāstījis savu redzējumu, negaidot tiku ievēlēts par tās priekšsēdētāju. Pēdējā kursā uz nodarbībām Jelgavā braucu ar priekšsēdētāja «Volgu».

Domāju, ka tobrīd, būdams 24 gadu vecumā, biju visu laiku jaunākais priekšsēdētājs kolhozu vēsturē. Taču drīz vien ieguvu daudz pretinieku, jo nācās pieņemt skarbus lēmumus, piemēram, samazināt darbinieku skaitu par 30%. Kad sākās privatizācijas process, vairāki bija cerējuši uz «blata» attiecībām un priekšrocībām. Neietekmējos no autoritātēm, rīkojos pēc būtības. Tas daudziem nepatika, saņēmu publisku kritiku, tika iesniegta prasība arī prokuratūrai. Biju sakārtojis saimniecībā lietas tā, ka likvidācijas procesā bija vēl, ko likvidēt, atšķirībā no daudzām citām kopsaimniecībām.

90. gados sākās lielu pārmaiņu un jaunu procesu laiks. Kā iekļāvies jaunajos laikos?
– Rajona pašvaldība nodibināja valūtas maiņas uzņēmumu «Monēta» darbam Grenctāles robežpunktā, konkursā kļuvu par tā vadītāju. Kad uzņēmuma sistēmu biju sakārtojis, sapratu, ka savu esmu paveicis. Vēlāk vadīju bankas filiāles darbu, biju rajona pašvaldības attīstības nodaļas vadītājs, esmu strādājis vairākos lielos celtniecības uzņēmumos mārketinga un attīstības projektu vadītāja amatos. Nedaudz pēc 40 sapratu, ka algota darba karjera beigusies. Mani darbā neviens vairs negrib ņemt – pārāk gudrs un daudz zina, pārāk pārkvalificējies, kāds teica arī: «Pārāk glums tips, bet labi dara savu darbu.»

Kā attīstījās profesionālā un biznesa pieredze?
– Jau 1993. gadā guvu ideju atvērt fotoveikalu Bauskā. Kopā ar Ģirtu Donerblicu atradām telpas vecpilsētā, ziemas salā tās paši izremontējām. Kad bijām izsludinājuši veikala atvēršanu pirms Ziemassvētkiem, dienu iepriekš mūs pievīla preces piegādātājs. Lai līdz atvēršanai sagādātu momentfoto fotoaparātu, naktī devos uz Igauniju, un no rīta ierīce bija veikalā. «Fotomika» ziedu laikos apgrozījums gadā sasniedza vienu miljonu eiro. 2007. gadā nodibināju grāmatvedības pakalpojumu uzņēmumu, kura idejas pamatā bija strādāt no mājām. Tā ir gan biroja uzturēšanas izdevumu ekonomija, gan arī sava laika ietaupījums.

Kas piepilda dzīvi, neskaitot darbu?
– Jau 20 gadus dzīvoju savā ģimenes mājā Bauskā. Abi dēli tagad ir pieauguši, Mikum ir ģimene, un mums ir mazmeita Nora, bet jaunākais dēls Krišjānis drīz beigs studijas Berlīnē.

Ik dienu vismaz vienu stundu veltu pastaigām, citādi esmu diskomfortā. Divas reizes gadā kopā ar Daci mēdzam doties atpūtas ceļojumā uz siltajām zemēm, vēl pāris reižu gadā aizbraucam īsākos ceļojumos, reizēm ar savu auto. Vēlamies panākt tādu ienākumu stabilitāti, lai nākotnē varētu kā vācu un zviedru pensionāri apmesties uz dzīvi Spānijā vai Portugālē. Bet jādomā arī par to, ko mēs tur darīsim. Ar kaut ko jānodarbojas, lai nezustu interese par dzīvi. Cilvēks var sabrukt jebkurā vecumā, ja viņam nekas neinteresē, bet var būt aktīvs arī 80 gados.

Ko dari citādāk nekā vairums pārējo?
– Ja vajag, varu strādāt teju 24/7 režīmā, bet varu arī nedarīt neko. Mani vienmēr izaicina, ja kāds saka «to nevar izdarīt», tad jo vairāk gribas pierādīt, ka var.

Vai uzskati sevi par veiksmīgu cilvēku?
– Zinu, ka neesmu neveiksminieks.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Paļaujas uz savu uzņēmību un centieniem

Kategorijas