«Pagātne mums visiem iet līdzi…» tāda ir Zentas Mauriņas atziņa

VIJA CERUSA, konkursa «Skolas stāsts» žūrijas komisijas priekšsēdētāja

2021. gada 4. jūnijs 00:00

«Pagātne mums visiem iet līdzi…» tāda ir Zentas Mauriņas atziņa

Mācību gads noslēdzies, publicējam audzēkņu radošos darbus – skolas stāstus

Noslēdzies mācību gads skolās, kura laikā tika rīkots arī gadskārtējais Bauskas novada skolēnu radošo darbu konkurss. Šajā mācību gadā audzēkņi tika rosināti rakstīt skolas stāstus. Rakstītājiem bija jāparāda sava prasme iegūt informāciju, mērķtiecīgi to izmantot, uzrakstot radošu darbu, kurā atklātos vēsturiskais un kultūrvēsturiskais mantojums, darba autora personiskais skatījums un viedoklis. Tika vērtēta arī valodas bagātība un radošā darba stils.

Skolas stāstos par informācijas avotu tika izvēlēti gan atmiņu stāsti, visbiežāk vecāku vai vecvecāku, gan informācija, kas atrasta laikrakstos un atmiņu grāmatās. Arī skolas akmens, miezeris, skolas karogs, skolas senās klavieres, vecāku mācību grāmatas, burtnīcas un liecības kļuva par lieliskiem un zinošiem stāstu varoņiem.

Iepriecināja skolēnu ieinteresētība, izziņas kāre, pozitīvā un emocionālā attieksme pret uzzināto un novēroto. Lepnumu par savu skolu pauda skolotājas Ināras Graudiņas 7. klases skolēni, kuri ļoti nopietni bija iepazinuši savas skolas vēsturi. Jā, bijuši visādi laiki, bijuši citādi laiki, bet vērtīgākais paliek. Iepriecināja arī tas, ka ikkatra darba autors atzīst sava veikuma vērtību: uzzināts tik daudz interesanta.
Izsaku sirsnīgu pateicību Īslīces pamatskolas, Bauskas 2. vidusskolas un Bauskas Valsts ģimnāzijas 7., 8. klašu skolēniem par vēlmi ieguldīt savu darbu un laiku skolas vēstures pētīšanā un saglabāšanā un skolotājām Inārai Graudiņai, Sandrai Auzānei, Vairai Dundurei un Dainai Burcevai par prasmi motivēt skolēnus attīstīt radošās un pētnieciskās prasmes.

«Atmiņas ir patiesa dāvana. Mums, nezinātājiem, reizēm var likties mazsvarīgs, piemēram, kāds līks koks skolas parkā, soliņš pie šī koka, bet cik gan tas ir svarīgs un īpašs kādam atmiņu glabātājam! Cik spētu mums stāstīt šādi klusie atmiņu sargi, ja vien spētu runāt. Sargāsim šādas atmiņu pērles un lolosim tās kā īpašu dārgumu!» tā sava darba noslēgumā raksta Bauskas Valsts ģimnāzijas 8. klases skolnieks Dions Dorči.

Piedāvāju fragmentus no skolēnu darbiem.

Simtgades akmens stāsts

Dārta Esīte,
Īslīces pamatskola

Gadsimtiem ilgi par savām mājām es saucu Lielupes labo krastu, kur niedrāju pavēnī gulēju miklā dūksnājā. Jutos tik vientuļš un nesvarīgs, ka aiz bēdām pamazām nosūnoju. Kādu dienu, man par lielu brīnumu, notika kas neparasts. Ar dārdošu troksni no lielceļa puses manā virzienā tuvojās smagā tehnika. Iztālēm saklausīju rupjas vīru balsis, kas nāca arvien tuvāk un tuvāk. Satrūkos, piepeši atskāršot, ka uz mani lūkojas domīgs acu pāris. Šī bārdainā vīra skatienam garām nepaslīdēja neviena mana krunciņa. Pēc saudzīgā un mīlestības pilnā pieskāriena, kurš notrausa vējā lauztos niedru kātus no maniem pleciem, sekoja tēlnieka Mārtiņa Zaura galīgais spriedums: «Būs īstais! Ceļam iekšā!»

Kas ar mani notika tālāk? Ne uz pusēm tiku rauts, ne ar vārdiem galināts. Mārtiņš izrādījās lāga cilvēks, kurš manu dzīvi apgrieza kājām gaisā. Ar īpašām rūpēm viņš novilka manu zaļpelēko sūnu kažoku un pie krūtīm piesprauda kādas skolas jubilejas emblēmu. Neilgi pēc tam kā paša miesīgu dēlu viņš mani ieveda Īslīces skolas pagalmā, kur simtiem skolas ļaužu ar nepacietību gaidīja ierodamies skolas simtgades simbolu – mani. Nekad vēl savā akmens mūžā nebiju sajuties tik laimīgs. Nebija nekādu šaubu – šeit būs mana īstā vieta.

Jau trešdaļgadsimtu man ir dota iespēja vērot, kā mainās gadalaiki, paaudzes un skolas ikdiena. Neaprakstāms un neaizmirstams vienmēr ir Zinību dienas rīts, kad skolas zvans sasauc atpakaļ visus manus mazos un lielos gudriniekus. Svinīgā gaitā ar rudens smaržu rokās tie cits pēc cita pazib man gar acīm kā krāsaini taureņi. Zinu, ka mazliet vēlāk viņi pienāks pie manis uz kopīgu bildi. Uzposies un patīkami satraukts, es nevaru vien sagaidīt šos tuvības brīžus. Viens mirklis, un viss var sākties! Kāds vēlas šo dienu iemūžināt ģimenes lokā, kāds – labāko draugu pulkā. Pat veselas klases sanāk un aplīp ap mani kā dadži. Atnāk un aiziet, bet paliek atmiņas, kurās allaž varu pakavēties. Kā senā pastkartē es raugos pērnā skolas salidojuma ainā, kad pretimnākošo trīsdesmitgadnieku vaibstos es saskatu savus kautros un nedrošos pirmklasniekus. Nu tie visi atgriežas, lai teiktu paldies savai skolai un skolotājiem, kuri ceļamaizē līdzi reiz devuši zināšanas, sirsnību un mīlestību. Domās iegrimis, pat nepamanu, kā man no mugurpuses pietuvojusies sirma māmuļa, viņa pieglaužas cieši jo cieši klāt. Mana cietā akmens sirds sažņaudzas, kaut arī viņu savā atmiņu albumā neatrodu. Lūk, šādi ir mani rudeņi – sapņaini un apcerīgi! Esmu tā aizsapņojies, ka pat neievēroju, pa kuru laiku bērzi uzvilkuši dzeltenās uniformas un nobēruši mani ar saviem zelta dālderiem kā tādu karali.

Skolas stāsts – Nisseloviča dīķis

Kristīne Ella Slaidiņa,
Bauskas Valsts ģimnāzija

Vēl nesenā pagātnē pavisam netālu no manas skolas – Bauskas Valsts ģimnāzijas – atradās dīķis. Ceļš uz skolu katru darbdienu jau septiņus gadus mani ved garām šai vietai. Dīķis atradās pretī lielveikalam «Rimi» un «Maxima». Pašlaik šajā vietā dīķa vairs nav, tas ir aizbērts, tur atrodas zāliens, un nekas neliecina, ka šeit kādreiz būtu bijusi lielu un mazu, jaunu un vecu baušķenieku iecienīta atpūtas vieta visos gadalaikos.

20. gadsimta 20., 30. gados šo dīķi sauca par Nisseloviča dīķi, jo tas piederēja baušķenieku Nisseloviču ģimenei. Šajā vietā agrāk pletās pilsētnieku dārziņi un ganības. 20. gadsimta 20. gados šo vietu sauca par «Jauno Bausku».

Kāpēc es izvēlējos rakstīt par dīķi? Tāpēc, ka tā bija vieta, kur no seniem laikiem ziemā pulcējās lieli un mazi baušķenieki, skanēja smiekli un uzsaucieni, tā bija vieta gan sporta sacensībām, gan vienkārši brīvā laika pavadīšanai. Par to arī liecina izraksts no grāmatas «Bauska – pilsēta, kurā satiekas…», kurā minēts, ka «1935. gadā līdz ar aizsargu Sporta kluba izveidošanu daudz tika darīts sporta infrastruktūras radīšanā Bauskā. Ziemas laikā pilsētā, piemēram, katru gadu uz tā sauktā Nisseloviča dīķa Uzvaras ielas malā tika ierīkota apgaismota slidotava».

Dīķis bija vieta, kur, nākot no skolas ziemā, dīķa malā tika nomestas skolas somas, un uz aizsalušā dīķa skolēni slidoja, spēlēja hokeju vai vienkārši slidinājās pa ledu. Tur vienmēr skanēja smiekli, sajūsmas pilni saucieni, ja izdevās izslidot vajadzīgo pirueti. Varēja redzēt arī asaras, dzirdēt asas vārdu pārmaiņas, ja komanda zaudēja hokeja spēlē. Iespējams, bija arī kritienu traumas un sasitumi. Tā bija vieta, kur bērni un ne tikai bērni pavadīja savu brīvo laiku un noguruši, ar sarkaniem vaigiem devās mājās.

Laiku, kad Bauskā bija dīķis, es nepiedzīvoju. Es piedzimu tad, kad tas jau bija aizbērts. Bija jau uzcelti lielveikali. Tikai skatoties grāmatā un tajā ievietotajās fotogrāfijās, klausoties vecāku un vecvecāku stāstos, es iztēlojos, kā tas varētu izskatīties. Es eju uz skolu garām zālienam, kur nekā nav. Uzzinot stāstus par šo vietu, es labprāt ietu uz skolu gar dīķi un izbaudītu to, kādas izjūtas bija maniem vecākiem. Iespējams, man tās būtu citādākas, bet tās būtu manas izjūtas pie dīķa. Lasot informāciju par Nisseloviča dīķi un tā izmaiņām laika gaitā, man rodas jautājums: «Vai vajadzēja aizbērt šo dīķi?» Protams, tas nebija kultūrvēsturisks objekts, kuru obligāti jāsaglabā nākamajām paaudzēm, bet, iespējams, vēl šodien tur skanētu bērnu un pieaugušo smiekli. Iespējams, ka arī es, nākot no skolas mājās, ietu pāri aizsalušajam dīķim vai slidotu tur. Iespējams…

Katram savs stāsts

Annija Dzene,
Bauskas Valsts ģimnāzija

Ikkatram cilvēkam par skolu ir atmiņas. Citam tie ir skolotāji, citam tā ir skolas vēsture vai vide, citam mācību stundas, citam ārpusstundu darbs un skolas tradīcijas. Man mana skola ir arī manas ģimenes skola, jo mana vecvecmāmiņa Bauskas 1. vidusskolā ir strādājusi par apkopēju, šajā skolā mācījies mans vectētiņš un vectētiņa radiņi, mācījusies arī mana mamma, jau 40 gadus par matemātikas skolotāju strādā mana vecmāmiņa. Arī man ir gods Bauskas Valsts ģimnāzijā mācīties jau septīto gadu, un tā es turpinu savas ģimenes tradīcijas.

Klausoties manas ģimenes stāstos par skolu, bieži vien nespēju noticēt, ka šajā laikā, kurā es mācos skolā, ir noticis tik daudz pārmaiņu: nosaukumu maiņas, dažādu projektu laiks, telpu maiņas, taču tas, kas noticis 101 gada laikā kopš skolas dibināšanas, ir vēl lielāks, īpašāks stāsts.

Es uzticos savas ģimenes atmiņu stāstiem. Izrādās, agrāk skola nemaz neizskatījās tāda, kāda tā ir tagad. Pēc kara tai nebija piebūves un ekskluzīvā skatu tornīša. Kara laikā no lepnās skolas ēkas palika tikai drupas. Pirms 70 gadiem mācības sākās atjaunotajā, sākumā trīsstāvu ēkā. Tad tika uzcelts ceturtais stāvs. Galvenā ieeja neatradās pa vidu piebūvei un vecajam skolas korpusam, bet gan vietā, kur skolā tagad ir mazā zāle, kas tiek izmantota kā telpa, kurā notiek dažādi pasākumi. Bet es saviem bērniem varēšu stāstīt par jauninājumiem 2021. gadā. Arī par šo seno skolas ieeju, atrastajiem pakāpieniem un jauno lasītavas telpu mazās zāles vietā.

Viens atmiņu stāsts. Tas bija apmēram 60. gados, kad skolu apmeklēja mans vectētiņš. Toreiz skolā nebija centrālapkures, bet bija sava apkures telpa un apkures katls, kas atradās vietā, kur tagad ir skolas ēdnīca. Skolas saimnieks pats kurināja un no tuvā šķūnīša pa sliedēm piegādāja akmeņogles un malku ar stumjamiem lielajiem ratiem. Šķūnītis atradās vietā aiz Plūdoņa namiņa.

Arī teritorijā ap skolu notikušas lielas pārmaiņas. Vietā, kur tagad atrodas sporta nams «Mēmele», reiz bija skolēnu izmēģinājuma lauciņi un skolotāju dārziņi. Tur skolēni audzēja dažādus zaļumus un puķes. Vasarā bija jānāk uz skolu ravēt, vākt ārstniecības augus.

Senāk skolā esot bijusi automācība. Tas nu gan bija lieliski! Vidusskolu beidzot, varēja iegūt B un C kategorijas autovadītāja tiesības. Skolas direktors Laimonis Rācenājs sākumskolas klasēs mācījis satiksmes noteikumus, bet vidusskolas klasēs psiholoģiju. Skolā bijusi vērtēšana piecu ballu sistēmā.

Manai mammai vissiltākās atmiņas ir par viņas klases audzinātāju un fizikas skolotāju Andi Jauntēvu. «Nebija labāka skolotāja par Andi!» tā saka mana mamma. Skolotājam klase bijusi ļoti mīļa, un viņš to allaž aizstāvēja un rūpējās kā tēvs par saviem bērniem. 2004. gadā, kad mamma beidza vidusskolu, skolotājam palika 70 gadu, bet viņš joprojām bija atraktīvs un dzīvespriecīgs. Skolas laikā skolēni kopā ar audzinātāju brauca ar velosipēdiem uz Liepāju, veidoja filmas un darīja daudz ko interesantu. Pēc skolas beigšanas devušies ciemos pie skolotāja.

Man ir liels prieks, ka toreiz bija tik daudz iespēju jautri un interesanti pavadīt laiku ar skolotājiem, taču tagad dažādu ierobežojumu dēļ to diemžēl nevar darīt. Skumt gan nav vērts, jo tas, kas jau ir sasniegts un izdarīts, atmiņās paliks vienmēr. Tas taču ir izcili, ka mūsu atmiņas ir kā neizdzēšama vērtība un ka tās tiek nodotas nākamajām paaudzēm.

Miezeris – «palaidnis»

Keitija Kuzma,
Bauskas 2. vidusskola

Miezeris, miezis, miezājs, miezene, mieziķis, miezelene, miezītis. Tā ir ierīce, kas paredzēta dažādu cietu, bet trauslu materiālu sasmalcināšanai. Mana vecmāmiņa šo ierīci sauca arī par «palaidni». Kāpēc? Par to stāstīs skolas stāsts, kuru savā atmiņu kamolā bija satinusi mana vecmāmiņa Lūcija Paulēna.

Mazā Lūcija skolas gaitas sāka 1960. gada 1. septembrī Bauskas rajona Lambārtes pamatskolā. Skola atradās gandrīz piecus kilometrus no meitenes mājām, kurus mazā Lūcija mēroja katru rītu un vakaru. Nekādu skolēnu autobusu, nekādu sabiedrisko transporta līdzekļu, nekādu vecāku privāto automašīnu tolaik nokļūšanai skolā nebija. Mazajai pirmklasniecei bija divas kājas, ieautas pasmagos šņorzābakos, bija viņai vien zināmas un labi iestaigātas taciņas cauri mežam, gar purva malu, pāri nedrošajai laipai, kas savienoja Iecavas upes abus krastus, lai skolā nokļūtu pa taisno. Pa taisno iet uz skolu meitenei vecāki bija stingri nolieguši, jo sazin kas varēja notikt mežā, purva malā vai šķērsojot šauro un ļodzīgo upes laipu. Protams, ka Lūcija, tieši tāpat kā mūsdienu bērni, vecāku aizliegumus neņēma vērā un devās uz skolu pati pa saviem ceļiem un neceļiem.

Mācības Lūcijai padevās. Visu viņa saprata un ātri iegaumēja gan lasīšanā, gan latviešu valodā, gan rēķināšanā – tā tolaik sauca matemātikas nodarbības. Nelaimes un neveiksmes sākās tad, kad saprasto un izprasto vajadzēja rakstīt burtnīcā. Skolēna rakstīšanas rīks tolaik bija spalvaskāts, kuru laiku pa laikam vajadzēja iemērkt tintes traukā. Pirmklasniecei Lūcijai tā mērcēšana galīgi nepadevās. Ja spalvaskātu iemērca par maz, neko prātīgu uzrakstīt nevarēja, jo tas tikai skrāpēja burtnīcas lapu. Bet, ja iemērca par daudz, uz burtnīcas no tā uzpilēja tintes traips jeb «kleksis». Lūcijas burtnīcās «klekšu» bija ļoti daudz. Lai kā viņa centās, uzrakstīt tīru darbu neizdevās gandrīz nekad. Un tāpēc meitene skolā bieži saņēma sodus par nekārtīgiem rakstu darbiem.

Vecmāmiņas skolas gados nebija aktuālas skolēnu tiesības. Aktuāli bija skolēnu pienākumi. Un viens no pienākumiem bija rakstīt ar spalvaskātu tā, lai burtnīcās nebūtu «klekšu». Tolaik par pienākumu nepildīšanu skolēnus drīkstēja sodīt. Soda veidu izvēle bija atstāta skolotāju ziņā. Vecmāmiņas skolā viens no soda veidiem bija piparu malšana skolas virtuvē. Tolaik laukos nevarēja iegādāties maltus piparus. Bet skolas saimniecītei tie bija nepieciešami pusdienu gatavošanai. Piparus viņa nežēloja ne pie kotletēm, ne zupām, sakot, ka pipari veselīgi gan vēderiem, gan kakliem. Tāpēc smalko piparu vajadzēja daudz, un kādam piparu graudi bija jāsaberž. Lambārtes skolā šo darbu pēc stundām vajadzēja veikt tiem bērniem, kuru burtnīcās bieži iekrita tintes traipi. Skolotāja, lūk, uzskatīja, ka «klekši» krīt tāpēc, ka nav stipras rokas un pirksti! Tāpēc šīs ķermeņa daļas vajadzēja pamatīgi vingrināt. Un piparu malšana ar miezeri tādam nolūkam viņai šķita ļoti piemērota.

Mazajai Lūcijai tādas pēcstundas bija vai katru dienu. Bet bija jau arī citi neveiksminieki ar «švakām rokām un pirkstiem», kurus vajadzēja vingrināt. Tāpēc uz piparu smalcināšanu vajadzēja stāvēt rindā. Pirmie ar miezeri darbojās tie, kam «klekšu» mazāk, šmuļi, pie kuriem bija pieskaitīta arī Lūcija, pie miezera tika pēdējie. Tāda gaidīšana, bez šaubām, bija garlaicīga. Tāpēc vajadzēja izdomāt, kā to padarīt interesantāku. Ko tik visu aiz gara laika nevar sadomāt! Un palīgs te bija miezeris, kas, kāda pēcstundnieka roku darbināts, jau bija sasmalcinājis piparu porciju. Rindā stāvētāji cits pēc cita sāka saimniecītei prasīt atļauju doties uz sirsniņmājiņu jeb ateju. Ārā ejot, katrs paķēra saujā samaltos piparus un devās it kā tur, kur pat «ķeizars kājām iet». Taču ne jau sirsniņmājiņa bija resgaļu interešu objekts. Viņus interesēja skolotājas trušu būri ar tajos mītošajiem pūkaiņiem. Būri veikli tika atvērti, un trušiem domātā barība «uzlabota» ar saujās paslēptajiem smalkajiem pipariem. Garauši, ziņkārības pārņemti, ieošņāja piparus. Oho! Tad tik sākās jautrība! Truši šķaudīja, dīvaini lēkāja, ar ķepiņām braucīja ausis un kažokus. Bērniem par tādām dzīvnieku izdarībām bija lielie smiekli. Vecmāmiņa teica, ka nudien neviens nav vēlējies nodarīt pāri trušiem. Bijis vienkārši jautri un smieklīgi.

Protams, ilgi tādi nedarbi nepamanīti nevarēja palikt. Kādā no jautrības reizēm mazā Lūcija tika pieķerta «nozieguma vietā». Kad skolotāja, Lūciju aiz garās bizes cieši turēdama, prasīja viņai paskaidrot savu rīcību, meitene atbildēja, ka pie visa vainīgs miezeris. Nebūtu miezera, nebūtu smalko piparu, ko kaisīt trušu būros. Pēc tāda skaidrojuma skolotāja atlaida meitenes bizi un teica: «Īsts palaidnis tas miezeris!» Lūcija bija ļoti nobijusies, ka skaidrojumu par nedarbu nāksies sniegt arī vecākiem. Tomēr tā nenotika. Vienīgais vainīgais palika palaidnis – miezeris.

Manas skolas stāsts, ievītais karogā

Dions Dorči,
Bauskas Valsts ģimnāzija

Skola – cik gan daudz šis vārds sevī slēpj! Skola ir «gaismas un zinību pils», kurā reiz ikkatrs spers savu pirmklasnieka nedrošo un bailīgo soli. Skola – tās ir durvis uz nākotni. Bet, kad tu būsi tajā nākotnē, skola būs tā vieta, kur tevi sauks atmiņas. Cik gan daudz atmiņu glabā skolas sienas!

Manai skolai ir vairāk nekā simt gadu. Noteikti ir tādi stāsti un atmiņas, kas tā arī paliks neatklātas, kuras skolas sienas paturēs kā noslēpumu. Vienīgi šo atmiņu siltums vienmēr spēcinās manas skolas sienas, un to neredzamais spēks un mirdzums atstarosies skolēnos.

Kāds ļoti īpašs karogs ir manai skolai. Karogs ar īpašu stāstu. Tā vien šķiet, ka tā sarkanrubīna krāsa teju, teju sāks kliegt, pat raudāt no tā, cik tai nācies izciest, bet tā noturas, jo zina, ka tai jābūt stiprai.

Karogu manai skolai dāvināja Ērika Peniķis, kas mācījusies manā skolā Latvijas pirmās neatkarības laikā. Ērika Peniķis dzimusi 1917. gadā, varētu teikt, ka viņa bija Latvijas vienaudze, vecākā māsa, kura gatava rūpēties par savu «mazo māsiņu». Taču nāca kara gadi, un Ērika kopā ar ģimeni bija spiesta doties bēgļu gaitās. Viņai bija jāpamet Latvija, sava «mazā māsiņa», taču viņa, dodoties bēgļu gaitās, paņēma līdzi kādu īpašu svētību, sarkanbaltsarkano karogu, un nekad neaizmirsa par savu Latviju.

Ērikas ģimene patvērumu rada Kanādā. Svešzemē esot, tieši atmiņas par dzimteni, apziņa, ka tur, plašajā pasaulē, ir «mazā māsiņa», kura tevi gaida, bija kā spēka avots, kurā Ērika un vēl tūkstošiem tādu bēgļu smēlās spēku. Spēku un cerību, ka būs reiz diena, kad atkal varēs nonākt savu atmiņu, tik dārgo atmiņu vietās. Ieelpot zaļo mežu, rīta vēso gaisu, ieiet rudzu laukā, pilnā ar magonēm un rudzupuķēm, iekrist tajā un vērot mākoņus, kavējoties savās atmiņās. Tā arī notika ar Ēriku, pēc 56 prombūtnē pavadītiem gadiem viņa varēja atgriezties savās atmiņu vietās. Viena no šādām vietām bija viņas un mana skola.

Ērika Peniķis skolai uzdāvināja, man šķiet, patiesu dārgumu – karogu, ko reiz viņas ģimene ņēma līdzi, dodoties uz svešzemi. Dalījās ar to, kas reiz viņu un ģimeni stiprināja, vienoja ar dzimteni. Viņa dalījās ar savu stāstu, savām bēdām, savu prieku.
Šādi stāsti liek daudz ko pārdomāt un apliecina, ka skola teju pirms simt gadiem bija tās audzēkņiem kas ļoti īpašs un dārgs. Tie bija laiki, kad katrs skolēns kā jauneklis no Viļa Plūdoņa poēmas «Atraitnes dēls» gatavs ieiet šajā «zinību pilī» un ar izsalkumu, ar tādu veselīgu izsalkumu ņemt pretī visu, ko vien skola spēj dot. Mans vecvectēvs man vienmēr teica: «Mācies, dēliņ, tikai mācies, jo to, ko tu iemācies, neviens tev nespēs atņemt!»

Reizēm, kad dzīves steiga ierauj tevi savā virpulī, tu, skrienot pa skolas gaiteņiem, pēkšņi it kā sadzirdi kādu tevi uzrunājam, kādu, kurš vēlas pastāstīt tev īpašu stāstu – tas ir tavs, mans, mūsu skolas karogs. Cik gan lepns es jūtos tādos mirkļos un gandarīts, ka mācos Bauskas Valsts ģimnāzijā. Esmu pateicīgs Ērikai Peniķis, kura arī reiz staigāja starpbrīžos pa šiem gaiteņiem ar prieku un cerību, piepildot manas skolas sienas ar saviem skanīgajiem smiekliem, stāstot skolai savu stāstu, lai tas atbalsotos manī un nākamajos skolēnos, kas ienāks šajā «zinību pilī».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Pagātne mums visiem iet līdzi…» tāda ir Zentas Mauriņas atziņa

Kategorijas