Optimistiski un strādīgi cilvēki

2021. gada 4. jūnijs 00:00

804

Dimanta kāzas svin baušķenieku Miglānu pāris

Baušķenieki Velta un Alfons Miglāni atzīmē laulības 60. gadadienu.

Zemgaliete un latgalietis satiekas Bauskā
Par pāra satikšanos un kopdzīves ritējumu «Bauskas Dzīvei» pastāstīja Velta. Viņa nākusi no Vecumnieku novada Kurmenes, kur dzimusi un uzaugusi trīs bērnu ģimenē. Pēc pamatskolas beigšanas devusies strādāt uz Bausku par pavāra mācekli sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma ēdnīcā un kafejnīcā «Zilā bumba». Darba devēji pamanījuši Veltas ķērienu uz pavāra profesiju un nosūtījuši mācīties uz tirdzniecības un pavāru skolu Rīgā. Pēc diviem gadiem atgriezusies pavāra darbā Bauskā, bijusi arī ēdnīcas šefpavāre. Vēlākos gados strādājusi meliorācijas uzņēmumā un pēc tam arī Bauskas 11. ceļu pārvaldē, kur gādājusi par pusdienām strādniekiem. Viņa sarūpējusi neskaitāmus mielastus kāzām, bērēm un dažādu kolektīvu pasākumiem. Pavāra profesijā ieguldījusi visu darba mūžu.

Alfona dzimtā vieta ir Višķu pagasts Latgalē, uzaudzis sešu bērnu ģimenē. Vēlāk kopā ar vecākiem pārcēlušies uz Bauskas rajonu. Lai lielā saime varētu izdzīvot, jauneklis agri sācis darba gaitas mežrūpniecības uzņēmumā. Vēlāk strādājis ceļu pārvaldē, kur stūrējis greideru. Bet lielu darba dzīves posmu bijis smagā auto šoferis transporta uzņēmumā «ATU-28», pārvadājis gan baļķu kravas, gan degvielas cisternas. 1983. gadā «ATU-28» piešķīra ģimenei dzīvokli jaunā, labiekārtotā daudzdzīvokļu namā. «Vīrs to dzīvokli nopelnīja ar savu darbu,» pauž dzīvesbiedre. Alfona veikumu 25 gados uzņēmums bija novērtējis ar īpašu apbalvojumu. Uzņēmumā viņš nostrādājis līdz pat aiziešanai pensijā 90. gadu vidū. Kolēģi Alfonu bija iesaukuši par Foniņu.

Jāvārdu dod Kurmenes baznīcā
Velta atklāja, ka ar Alfonu satikušies kādā ballē Bauskas kultūras namā. Pēc tam Alfons nereti mēdzis pusdienot ēstuvē, kur strādāja Velta. Tad kolēģes viņai vēstījušas: «Atkal tavējais atnācis!» Pēc gadu ilgas draudzības pavasara ziedonī Alfons sacījis: «Iesim uz zaksu (dzimtsarakstu nodaļa – red.)!» Dzimtsarakstu nodaļā, kas tolaik atradusies Rīgas ielā, reģistrējuši laulību bez ceremonijas un viesiem, bez baltas kleitas un ziediem. Taču mamma sacījusi, ka bez laulāšanas baznīcā nevar. Paklausījuši, un īsi pirms Jāņiem jaunlaulātie devuši viens otram jāvārdu Kurmenes baznīcā. «Tai reizē bija gan baltā kleita, gan ziedi. Kāzu vedēji Albīna un Andris mūs lepni aizvizināja uz baznīcu ar savu «Pobedu»,» atklāj Velta.

Ģimene sākumā mitinājusies nelielā dzīvoklītī vecpilsētā. «Kad bērni bija mazi, nebija viegli – ūdeni nesām no pumpja, mazmājiņa arī bija ārā. Ik dienu mazuļu drēbītes bija jāmazgā ar rokām,» atceras Velta. Ģimenē izaudzināti trīs bērni – Aivars, Sandra un Dainis. Kad sākās rūpes par ģimeni, uz ballēm iet vairs daudz nav sanācis. Dzīvi aizņēma darbs, gādāšana par bērniem un brīvajās dienās lauku darbi Veltas mammas mājās. Kad zēni bija mazi, bērnudārza vēl nebijis. Tad Velta strādājusi maiņu darbu, un uz maiņām arī vedusi bērnus pieskatīšanai pie savas mammas uz Kurmeni.

Izkustēšanās un pašu izaudzētais
Kad darba gados bija jāstrādā garas stundas ēdnīcā, nereti Veltai mājās ēdienu gatavot nav bijis laika. Tad ģimene mielota ar ēdnīcā tapušām maltītēm. Tagad gan Velta gatavo mājās, Miglāniem ir savi īpaši iecienīti ēdieni. «Gatavoju «krievu laiku» ēdienus – rasolu, vinegretu, siļķi «kažokā», skābeņu zupu un dažādas pankūkas, vīram reizēm kārojas speķītis. Katru rītu zāļu tiesai apēdam pa ķiploka daiviņai. Kad dārzā izauguši kabači, tad cepu kabaču pankūkas. Pēc modernajām receptēm netaisu,» stāstīja Velta.

Visu, ko pārtikai var izaudzēt dārzā, Velta un Jānis tur arī sarūpē. Dārzs kalpo arī kā izkustēšanās vieta un pastāvīga nodarbošanās. «Jākustas, nevar sēdēt tikai pie televizora,» pauž Velta. Uz kopjamo zemesgabalu Mēmeles krastā Velta parasti dodas kājām, bet Alfons dod priekšroku braucienam ar velosipēdu, kopš vairs nestūrē auto.

Pirmais transportlīdzeklis, ko savulaik iegādājuši Maskavā, bijis motocikls «Jawa» ar blakusvāģi. Pēc tam tikuši arī pie automašīnas «Žiguļi», kas ģimenei kalpojusi 30 gadus. Ar to devušies arī visai tālā ceļojumā – apciemojuši dēlu kara dienesta vietā Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburga – red.).

Dzīve laukos – ļoti ģimeniska
Veltas un Alfona meita Sandra «Bauskas Dzīvei» pauda, ka savus vecākus, gan bērnības atmiņās raugoties, gan arī tagad raksturo kā optimistiskus un strādīgus cilvēkus. Arī dzīves grūtos brīžus viņi pārcietuši pragmatiski. Spēka gados abi bija pamatdarbos, bet nedēļas nogalēs vēl strādāja mammas mājās Kurmenē.

«Dzīve laukos bija ļoti ģimeniska, kas visus vienoja. Tur bija kārtīga saimniecība ar daudz mājlopiem – kazas, aitas, cūkas, govis, vistas. Visi bijām iesaistīti darbos gan lopu un dārza kopšanā, gan siena vākšanā. Tur paši gatavoja arī žāvētas desas un gaļu. Mammai patika daudz konservēt. Atceros, ka sākumā braucām uz laukiem ar autobusu, no pieturas kājām bija jāmēro trīs kilometri. Vēlāk turp devāmies ar savu mašīnu, un ceļš bija tik dažāds – reizēm aizputināts, reizēm dubļains un neizbraucams,» atceras Sandra.

Kā īpaši notikumi bērnības atmiņās iespiedušies ģimenes nakšņošana teltī, kopīgas sēņošanas mežā un braucieni uz Mēmeli peldēties. Sandrai paticis braukt mammai līdzi, kad viņa gatavoja mielastu kāzās un jubilejās dažādās vietās. Tad varējis redzēt ko jaunu un vērot svinību norisi. Radu kāzās un jubilejās nevajadzējis meklēt citu saimnieci. Arī bērni bijuši iesaistīti un daudz palīdzējuši svētku mielastu gatavošanas aktivitātēs. Tēvs Sandru ņēmis līdzi savos šofera darba maršrutos pa Latviju; katrs brauciens meitenei bijis kā ceļojums. Brāļi kopā ar tēvu bieži nodarbojušies ar tehniskām lietām garāžā.

«Vecāki zināja darbu darīt un prata arī atpūsties, ciemojāmies pie radiem un draugiem jubilejās un svētku reizēs. Laukos pie tēva vecākiem Skaistkalnē plašā radu lokā katru gadu tika atzīmēta Jaunā gada sagaidīšana ar rotaļām un dzejolīšu skaitīšanu. Tur svinēti arī Līgosvētki ar vainagu pīšanu, pūdeles un ugunskura gatavošanu un dziesmām,» atklāja meita.

Paši izvēlējušies savu ceļu
60 gados Veltas un Alfona dzimta sakuplojusi, viņiem ir astoņi mazbērni – Keita, Katrīna, Renārs, Mārtiņš, Kristaps, Līga, Anete, Inita un mazmazbērni – Raiens Markuss, Megija un Vendija. Vecvecāki priecājas, ka vairums mazbērnu ar ģimenēm dzīvo Latvijā; vien Renārs pašlaik mīt Vācijā. «Kad visi sabrauc ciemos, ir pilna māja,» noteic Velta.

Abi ar vīru piedzīvojuši gan kopīgu prieku, gan bēdas – daudz sērots par aizgājušajiem tuviniekiem, jo īpaši par zaudēto dēlu Aivaru. Ir gandarīti, ka bērni dzīvē paši izvēlējās savu ceļu, mācījās. «Neklejo apkārt, un katram ir savs darbs un pienākumi, darba tikumu ieaudzinājuši arī saviem bērniem. Mazbērni ir sirsnīgi un iepriecina, atceras un apsveic mūs jubilejās,» pauž Velta.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Optimistiski un strādīgi cilvēki

Kategorijas