Jāizmanto katrs dzīves mirklis

Gita Rimševica Ceraukstes pagastā atzīmējusi 55. dzimšanas dienu
Bauskas novada iedzīvotāja Gita Rimševica dzimusi, uzaugusi un skolā gājusi Iecavā. Daudz dzīves laika aizritējis Ozolainē, taču nu jau pāris gadu viņa par mājām sauc Ceraukstes pagastu.
Zemei pieķērusies kopš mazotnes
Gita bija vecākiem vienīgais bērns. Jaunībā viņas studiju līdzbiedre, to uzzinājusi, bijusi izbrīnīta un sacījusi: «Tie, kas vieni auguši, parasti ir tādi iedomīgi, bet tu tāda neesi.» Mācoties mazākajās klasēs, meitenes dienas maršruts parasti vedis uz netālo vidusskolu, bet pēc tam pie mammas uz darbu. Tētis strādājis ceļu būvē, bet mamma – slimnīcā, tur Gita pēc mācībām skolā pavadījusi daudz laika. Atceras, ka ārstu istabā gatavojusi uzdotos mājas darbus, bet pie blakusgalda sēdējis dakteris. Lai gan bērnības mājas bijušas ciema centrā, jubilāre par sevi saka: «Esmu lauku bērns, zemei pieķērusies kopš mazotnes. Mums bija izkopts dārzs, arī tagad gribu dzīvot prom no burzmas. Pilsētā labprāt uzturos īslaicīgi, tikai lai apmeklētu kādus pasākumus.»
Skolas laikā Gita aizrāvusies ar rokdarbiem, īpaši ar šūšanu. Jau pusaudzes gados apmeklējusi šūšanas kursus, pati darinājusi tērpus – kleitas, blūzes un kostīmus. Tas ietekmējis izvēli – turpināt mācības vidusskolā vai apgūt profesiju. Pēc astoņu klašu beigšanas Iecavas vidusskolā izglītības turpināšanai izvēlējusies Rīgas 34.
profesionāli tehnisko vidusskolu, kur ieguvusi sieviešu virsdrēbju drēbnieka profesiju. Pēc skolas beigšanas tomēr vēlējusies izglītoties tālāk, nevis sēsties pie šūšanas konveijera. «Man vajag dažādību, nevaru nodoties vienveidībai, pie konveijera nevaru,» atklāj Gita. Meklējusi studijas, lai pilnveidotu prasmes un patiku uz rokdarbiem. Kā atbilstīgāko tobrīd atradusi iespēju studēt Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, tur ieguvusi pedagoģisko izglītību un kvalifikāciju – sākumskolas skolotāja ar specializāciju mājturībā. «Tas arī kļuva par darba dzīves pamatu, pedagoģiskajā darbā esmu jau 33 gadus,» atzīst skolotāja. 2005. gadā ieguvusi maģistra grādu skolvadībā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā. 2011. gadā nominēta konkursam «Bauskas novada Gada skolotājs». Gita pārliecinājusies, ka teiciens «Nekad nesaki – nekad!» patiešām var būt tik patiess. Viņa atceras, ka bērnībā vecāki mēdza jautāt par vairākām profesijām, kas meitenei varētu interesēt. Kad pieminēts skolotājas amats, viņa sacījusi: «Nekad!»
Bērniem vēlē mīlestību
Pedagoģes stāža prāvākā daļa veidojusies Vecsaules pagastā. Pašlaik Gita ir sociālo un dabas zinību skolotāja Vecsaules pamatskolā, māca bērnus Ozolainē. Tur ir arī audzinātāja divām klasēm – 1.b un 9.b. Par saviem devītajiem pedagoģe teic: «Šī man ir īpaša klase – tā ir man pirmā 9. – izlaiduma klase, kopā esam kopš ceturtās.» Pirmajā klasītē ir maz bērnu – tikai pieci. Pandēmijas laikā, kad mācības norit attālināti, tam ir liela priekšrocība – uzmanību var veltīt katram individuāli. Tiek izmantota iespēja reizi nedēļā organizēt āra nodarbības, ja vien ļauj laikapstākļi.
Gita pedagoģisko pieredzi guvusi, strādājot Iecavā un Vecsaules pagastā. Viņa atklāj: «Lauku skolā bērni ir bērnišķīgāki un biklāki. Te ir viegli strādāt un saprasties. Klasē reizēm gan darbojas bara instinkts, bet katrs atsevišķi savu rīcību tomēr apdomā.» Jau studiju laikā viņai ieteikts izvērtēt, vai varēs strādāt skolotājas darbu, jo nav apveltīta ar stiprām balss saitēm. Kolēģes reizēm mēdzot sacīt: «Mēs tevi nedzirdam.» «Reizēm jāpasaka arī bargāk, bet es parasti izmantoju citu metodi – uzlieku roku uz pleca vai dziļi ieskatos acīs. Tagad skolā mācās manu bijušo skolēnu bērni, reizēm gadās kādu nosaukt mammas vārdā. Tad saprotu, cik ilgs laiks pagājis skolotājas darbā,» pauž pedagoģe. Viņa ir gandarīta, ka gadiem ilgi varējusi skolā strādāt kopā ar jaukiem kolēģiem, īpaši – Valentīnu, Lailu un Diānu. Katram bērnam kā ceļamaizi dzīvei skolotāja vēl mīlestību uz darbu, dabu, vecākiem un pašam pret sevi.
Draudzībai ir liela vērtība
Jubilāre lepojas ar savām atvasēm: «Esmu laimīga, ka man ir divi brīnišķīgi bērni – Sibilla un Mārtiņš – un mazbērni Elīza, Gustavs un Melisa. Priecājos, ka meita tagad dzīvo un kopj ģimenes māju un dārzu Ozolainē. Bet Mārtiņš ir iecavnieks mūsu dzimtas devītajā paaudzē un Iecavas patriots.»
Īpaša loma jubilāres dzīvē bijusi un ir dejošanai, kas aizsākusies studiju laikā deju kolektīvā «Sudmaliņas» Grobiņā. Taču, kad sākās darba gaitas un izveidojās ģimene, dejošana «nolikta» malā. Kad bērni pieauguši, varējusi vairāk laika veltīt sev. Pirms vairākiem gadiem Gita, draudzenes Tamāras iedvesmota un iedrošināta, atgriezās pie amatiermākslas deju kopā «Biguļi», vēlāk dejojusi «Senbiguļos».
Gita atklāj, ka liela vērtība viņas dzīvē ir draudzībai, kas ilgst kopš augstskolas beigšanas, – ar Tamāru un Līgu. «Kad kāds īstajā brīdī ir līdzās un piepalīdz spert soli uz priekšu, tad kaut kas mainās,» atklāj jubilāre. Atgriešanās pie dejas izrādījusies liktenīga– «Senbiguļu» deju rakstos satikšanās ar Andri pārtapusi laulībā un saskanīgā kopdzīvē. Vēlāk abi kļuvuši par deju kolektīva «Dzirnavnieki» dalībniekiem, diemžēl pagaidām kopā dejošana nesanāk pandēmijas dēļ.
Jubilāre ir piedalījusies lielajos Dziesmu un deju svētkos gan kā deju kolektīvu dalībniece, gan kopā ar bērniem Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Šie notikumi kļuvuši par neaizmirstamiem brīžiem ar neatkārtojamām izjūtām.
Laiks darbam un atpūtai
Gita allaž centusies veidot patīkamu vidi, kurā dzīvo. Jau bērnībā kopā ar mammu veidojušas savu daiļdārzu Iecavā, vēlāk to darījusi mājās Ozolainē, kur viņas iesākto turpina meita. Kopā ar Andri tagad rosās un atpūšas dārzā vīra mammas mājās. Jubilāre par sevi teic: «Esmu praktiķe. Ja skatos televīziju, tad vienlaikus arī adu. Skaistas runas arī man nepadodas, tās atstāju sacīt kolēģiem. Priecājos, ka dzīvoju laukos, tur ir daudz brīvības.» Arī pandēmijas laiku mājās izmantojuši pavisam praktiskām nodarbēm – izremontējuši dzīvokli, sakārtojuši savu dzīves vidi.
Jubilāre neslēpj – lai gan ilgstošais pandēmijas laiks bijis aizņemts gan ar darbu skolā, gan iespējām darboties laukos, ir daudz kā pietrūcis. «Pašlaik ir tāda sirreālistiska izjūta – ir dzīvā daba, bet ar cilvēkiem satikties nevar. Ļoti pietrūkst deju kolektīva, teātra izrāžu un koncertu apmeklējumu, ceļojumu un ekskursijas pa Latviju kopā ar skolēniem,» viņa teic.
Abiem ar vīru ļoti patīk suņi, pašlaik mājas mīlule ir lielā Bordo doga šķirnes sunīte vārdā Blonda. Gitai vienmēr bijuši suņi, kas parasti paglābti no pamestības, arī Blonda bija palikusi bez mājām. «Suns ir liela vērtība – viņš neļauj cilvēkam justies vientuļam,» pauž jubilāre.
Sasniedzot 50 gadu vecumu, bijis apjukums – bērni lieli, bet no mammas lomas vēl nespējusi iziet, vēl gribējies dot savus padomus. «Tagad esmu nomierinājusies, noņēmusi roku no bērnu dzīves pulsa. Viņi zina, kur mani atrast, ja esmu vajadzīga. Tagad varu laiku veltīt sev. Priecājos, ka daudz varu būt kopā ar vīru, kopīgi darot darbus un atpūšoties. Jāizmanto katrs dzīves mirklis, jārod laiks gan darbam, gan atpūtai,» ir pārliecināta Gita.
Jubilāre uzskata, ka pasaule kļūtu labāka, ja cilvēki būtu cilvēcīgāki, ja nebijis skaudības, varaskāres un ja ļaudis būtu pielaidīgāki cits pret citu. Viņu sāpina pastāvīgas ziņas par to, ka cilvēki cits citam nodara pāri. «Pie vainas ir varaskāre. Mūsu sabiedrībai pietrūkst smaida, netrūkst nīgro. Veltīsim cits citam vairāk labus vārdus un smaidīsim!» aicina Gita.
Kategorijas
- Vietējās ziņas
- Sports
- Tautsaimniecība
- Izglītība
- Kultūra un izklaide
- Kriminālziņas
- Vēlēšanas
- Latvijā un pasaulē
- Lietotāju raksti
- Sēru vēstis
- Foto un video
- Blogi
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Sports
- Kultūra un izklaide
- Dažādi
- Reklāmraksti
- Citas ziņas
- Projekts «Saimnieko gudri»
- Projekts «Kultūrvide novados»
- Projekts «Iesaukums politikā»
- Dzīvesstils
- Projekts «Mediju kritika»
- Projekts «Dzīves kvalitāte novados»
- Projekts «Dzīve pierobežā»
- Projekts «Vide un mēs»
- Projekts mediju profesionāļiem par trešo valstu pilsoņu sociālo iekļaušanos un migrāciju
- Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»
- Projekts «Kultūrvide novados-2020»
- Projekts «Vide»-2021
- Projekts «Iesaukums politikā»-2021
- Podkāsts «ViedDoma»