Prieks par iespēju iziet cilvēkos

2021. gada 18. maijs 00:00

Ausekļu dzirnavās Bārbeles pagastā tirgojas mājražotāji un amatnieki

Šis pavasaris Vecumnieku novada Bārbeles pagasta brīvdabas muzejā «Ausekļu dzirnavas» bija citādāks nekā ierasts, jo «Covid-19»
pandēmijas dēļ tradicionālos Sējas svētkus nav atļauts rīkot un tie izpalika.

Lai daudzinātu latviešu darba tikumu un nodotu to nākamajām paaudzēm, lauku sētas saimnieki – Mediņu ģimene – sestdien, 15. maijā, tuvus un tālus ļaudis aicināja uz Latvijas amatnieku un mājražotāju darinājumu tirdziņu.

Tas atklāts ar Latvijas valsts karoga pacelšanu mastā un Ausekļu dzirnavu himnu «Nevis slinkojot un pūstot». Senās tvaika lokomotīves spalgais svilpiens šoreiz bija zīme, ka ikvienam jāievēro striktie epidemioloģiskās drošības noteikumi. «Tiklīdz dampmeistars pamanīs kādu pārkāpjam šīs prasības, atskanēs svilpe,» brīdināja organizatori.

Aicina nemeklēt piedzīvojumus
Pie Trīnes klētiņas bija iekārtojies pastāvīgais Ausekļu dzirnavu viesis, muzikants Albīns Baļčūns no Bauskas puses. Viņš gādāja par organizatoru saikni ar apmeklētājiem un tirgotājiem un, lai būtu jautrāk, uzlaida arī kādu meldiju. Ik pa brīdim mikrofonā atskanēja atgādinājums ievērot distanci, būt piesardzīgiem un ielāgot drošības prasības. Katrā tirdzniecības zonā bija atbildīgais par kārtību. Pirms pusdienlaika ieradās arī policisti, kuri atzinīgi novērtēja pārdomāti un epidemioloģiski droši iekārtoto teritoriju. Kādam aizmāršam gan nācās aizrādīt par nepieciešamību pareizi lietot mutes un deguna aizsargmaskas. «Ievērosim noteikumus, nemeklēsim piedzīvojumus un, ja liktenis būs lēmis, rudenī tiksimies Pļaujas svētkos!» aicināja Ausekļu dzirnavu saimes pārstāvji.

Katrā norobežotajā zonā bija 20 tirdzniecības vietu. Pie mājražotājiem un amatniekiem varēja iegādāties stādus, kūpinājumus, sieru, medu, vīnu, pīrāgus, keramiku, lina, vilnas, metāla izstrādājumus, rotas, klūgu pinumus un citas lietas. Tirgotāji bija saradušies no malu malām – Saldus, Valmieras, Siguldas, Ādažiem, Tērvetes, Rīgas, Aizkraukles – un tuvākas apkaimes – Skaistkalnes, Vecumniekiem, Bauskas u. c.

Vispirms piesakās, tad lūko ceļu
Pirmo reizi Vecumnieku pusē viesojās mājražotāja, z/s «Dzērvenīte A» īpašniece Aina Muša no Saldus. Viņa jau 22 gadus nodarbojas ar dzērveņu audzēšanu un tirdziņā piedāvāja gan svaigas ogas par divi eiro litrā, gan sukādes un izkaltētas izspiedas tējai. Kopā ar dēlu Spundiņpurvā apsaimniekojot sešus hektārus – četros audzē dzērvenes, pārējā platībā – krūmmellenes. «Pamanīju reklāmu, pieteicos braukt tirgoties un tikai tad sāku meklēt ceļu uz Bārbeli,» smej A. Muša, «izbraucām sešos no rīta, bet tas bija to vērts – te ir tik ļoti skaista vieta. Mums patīk!»

Arī piparkūku cepēja no Bauskas Sandra Pabērza atzina, ka «Ausekļu dzirnavās» valda jauka un patīkama noskaņa. «Braucu uz katriem Sējas un Pļaujas svētkiem, tikai pērn nebiju. Nobijos no pandēmijas,» teic baušķeniece.

Tradīcijas kopj trīs paaudzes
Koka lietu darbnīca piesaistīja ar oriģināliem priekšmetiem no Latvijā augušiem materiāliem: ozola, oša, gobas, kadiķa, pīlādža, melnalkšņa, bērza, ievas un augļukokiem: ābeles, plūmes un ķirša. Piedāvājumā bija arī klūgu pinumi.

Apmeklētāji cilāja un pētīja koka karotes, dakšiņas, lāpstiņas, dēlīšus, sviesta traukus, grozus, paplātes un ieklausījās runātīgās Annas Leitānes stāstītajā. «Ieva ir viegls un ciets koks, labi der virtuves piederumu izgatavošanai, bet ēdamkarotei piemērotākā ir ābele un plūme, jo materiāls nespurojas. Koka priekšmetus darinām no visa, kas pašu dārzā novecojis vai nav izturējis spēcīga vēja pārbaudījumus. Esam izmantojuši arī etiķkoku, kam ir koši zaļa nokrāsa, un dzeltenīgi zaļo akāciju. Ļoti ekskluzīvs materiāls ir plūmjkoks. Kaimiņdārzā nolūza aliča, un no tās tapa sārti rozīgi virtuves piederumi, kas lieliski kalpo. Arī paši tos ikdienā lietojam,» atklāj darbnīcas pārstāve. Viņa lepojas, ka amatniecības tradīcijas tur godā ģimenes trīs paaudzes Rīgā, Tukumā un Kuldīgā, un katram ir savs skatījums uz lietām. Annas tētis Roberts Leitāns ir prasmīgs grebējs un koka apstrādes meistars. Mamma Evija Rukmane darina pinumus no gaišajām klūgām, bet vecvecāki – no zaļajām.

Radoši un praktiski
Aizkraukliete Inga Kļava veido dažādu skalu un bērza tāss pinumus: kārbas, grozus, cibas un iepirkumu somas. «Šī somiņa darināta no dūmota ozola skaliem. Ja pārzina koka struktūru, tad ar to var dažādi «spēlēties»,» teic amatniece. Viņas radošums un praktiskā pieeja atklājas arī prasmē izmantot atgriezumus. «Kāpēc mest plītī, ja nelielais koksnes gabaliņš noder vizītkartes darināšanai,» teic I. Kļava.
Vecozolu ceplī Siguldas pusē tapusī keramika nudien attaisno meistares Ingas Britikas pārliecību, ka vietā, kur satiekas cilvēks ar mālu, notiek brīnums. Uzmanību piesaistīja melnā māla trauki, taču vislielāko apbrīnu izpelnījās no šī materiāla darināta izlietne, kas iederas ikvienā interjerā. «Ausekļu dzirnavās esmu pirmoreiz. Pamanīju reklāmu «feisbukā» un pieteicos. Kovida dēļ lielie tirgi nenotiek, tāpēc prieks, ka varu savus darbus piedāvāt mazajos amatnieku tirdziņos. Visu gadu sēdēts mājās un čakli ražots – kaut kur taču tas ir jārealizē,» skaidro keramiķe.

«Bauskas Dzīve» novēroja, ka vairāki meistari tirgošanos apvienoja ar adīšanu, tamborēšanu vai grozu pīšanu. «Nevar velti zaudēt laiku. Darbs pats uz priekšu iet, jo pirksti zina, kas jādara,» sacīja rokdarbniece Ināra Klauģe no Kurmenes.

Novertē sakopto vidi
Pie izejas sastaptā Stelpes pagasta iedzīvotāja Māra Lagzdiņa atklāja, ka pirkumus uz auto dodas novietot jau otro reizi. «Šoreiz, protams, pietrūkst tās noskaņas, kas pārņem Sējas un Pļaujas svētkos, kad te rosās dejotāji un ir plaša kultūras programma, taču jāpieņem, kā ir. Ierobežojumu apstākļos jāpriecājas arī par šādu iespēju iziet cilvēkos. Patīkami, ka pārdomāti organizēta apmeklētāju kustība, brīvi izvietotas tirgotāju teltis,» viņa vērtē.

Vairāki pircēji, arī Rita Zvirbule no Valles, atzina, ka šoreiz amatnieku un mājražotāju produkcija bijusi ļoti daudzveidīga, nav bijis «viens un tas pats», kā novērots citviet, kur organizēta tirgošanās. Savukārt kāda baušķeniece jūsmoja par fantastisko, ievu un upes ieskauto pussalu aiz ūdensdzirnavu ēkas, mīlīgo maizes namiņu un tam līdzās sakuplojušajām dzeltenajām purenēm, ko sen nebija redzējusi ziedam. Arī citi novērtēja latvisko un sakopto vidi, kas kopā ar iepirkšanās prieku bijis īsts baudījums.

Muļķa grāmatnieks?
Grāmatu stendā piesaistīja uz auduma uzrakstīts Rūdolfa Blaumaņa dzejoļa «Tirgs» fragments: «..Te desinieks un resnā bulku bāba/
Ar riekšavām sev naudu kulēs grāba…/ ..Te tirgojās – un likās esam lieks –/ Ar gara mantām muļķa grāmatnieks.» «Vai nav taisnība? Kopš Blaumaņa laika nekas nav mainījies, tāpēc šīs rindas esam izvēlējušies par savu devīzi,» teic grāmatu tirdziņa pārstāve Ženija Aleksandrova. «Daudzus izbrīna mūsu klātbūtne amatnieku tirgos, jo grāmatnieki šajā pasaulē ne pie kā nepieder – nepārstāvam ne pārtikas, ne rūpniecības preču ražotājus. Kas tad mēs esam?

Domāju, esam daudz augstāki par amatniecību, par koka karoti, kas atvesta no Polijas, jo tik daudz piegrebt neviens nevar. Grāmatniecības nozīme latviešu kultūrā nav novērtējama un, ja kāds Imantu Ziedoni (autora daiļradi – red.) noliek blakus gumijas zābakiem kā rūpniecības preci, gribas kauties, nevis tikai kaukt,» situāciju nozarē raksturoja stenda pārstāve.

Tirgus apmeklētāji izrādīja interesi par biogrāfiskiem izdevumiem, enciklopēdijām, vēsturisku un nacionālas ievirzes literatūru, senajām kartēm. Ziņkāri rosināja arī koferītī sarindoti antikvāri izdevumi – recepšu un labas uzvedības grāmatas, daiļliteratūra u. c. –, kas pašiem, radiem un draugiem vairs nav nepieciešami, bet cits, iespējams, «meklē ar uguni».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Prieks par iespēju iziet cilvēkos

Kategorijas