Prioritāte – glābt, jo kāds gaida

2021. gada 18. maijs 00:00

559

Ugunsdzēsējs glābējs: ikdienā ir gan stingrs reglaments, ko ievēro, gan nestandarta situācijās palīdz radošums

Vakar, 17. maijā, valstī atzīmēja Ugunsdzēsēju un glābēju dienu, kā arī 156. gadadienu ugunsdzēsībai Latvijā. Šajā dienā vairāki ugunsdzēsēji glābēji saņēma apbalvojumus, arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Zemgales reģiona brigādes Iecavas posteņa vada komandiera vietnieks ANDRIS PURVIŅŠ. Viņš saņēma VUGD Goda rakstu.

Atvērto durvju diena svētkos šoreiz nav iespējama, tāpēc piedāvājam «Bauskas Dzīves» sarunu ar A. Purviņu.

Kā nonācāt līdz šai profesijai? Cik ilgi strādājat?
– Ugunsdzēsējs glābējs esmu jau divdesmit divus gadus. Līdz tam strādāju lauksaimniecībā, bet 90. gadu beigās sāku darbu Rīgas 1. daļā. Pirmais vada komandieris bija leģendārais Ēriks Jaškuļs, kas par varonību, cilvēku glābšanu apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Jau toreiz, pārvarot sabiedrībā valdošos stereotipus, sapratu, ka darbā prioritāte ir glābt – vai no uguns, vai autoavārijā, vai sagruvumā, vai mežā, vai citādi.

Nāku no Grenctāles. Mācījos Mežgaļu astoņgadīgajā skolā, paveicās ar klases kolektīvu, joprojām satiekamies. Audzinātāja bija Jaņina Kursiša, viņa prata disciplinēt. Man bija viegla galva, tādējādi ar mācībām nenopūlējos, bet tas tomēr cilvēku pazudina. Vienmēr gribējies redzēt mērķi, kur tās vai citas zināšanas var pielietot. Sports ne pārāk padevās, bet cīnījos, cik spēju, tomēr tāpat no pieciem komandā parasti biju piektajā vietā... Bērnībā gan vēlējos kļūt par robežsargu, jo... gribēju suni, bet man neļāva to turēt.

Katram, kas vēlas kļūt par ugunsdzēsēju glābēju, jāapzinās reālā situācija, pasaule, kurā dzīvojam. Citādi domā – tikai uguns un skaistu sieviešu glābšana! Tomēr gluži tā nav, tas ir arī netīrs, nogurdinošs darbs, karstums, psiholoģiska slodze, piemēram, avārijās, kad cilvēks jau miris. Lai apskatās, cik maksā dzīvoklis, skola bērniem, jo alga par darbu nav liela.

Tomēr jūs neesat pametis šo darbu. Kas jūs tajā notur? Vai pēc smagas dežūras naktī nerādās murgi?
– Iespēja un vēlme palīdzēt notur. Naktī murgi nerādās, domāju par otru pusi – cilvēkiem, kas cietuši. Ir prieks par tiem, kas izveseļojas, un satiec viņus uz ielas. Pa šiem gadiem ir uzlabojies tehniskais nodrošinājums. Mūsu depo ir vecs, grūti izbraukt un iebraukt auto, bet citur ir vēl trakāk. Tomēr mēs darām savu darbu tādos apstākļos, kādi ir. Infrastruktūra domāta vecajām mašīnām, manevriem traucē arī koki. Kādreiz paši kaut ko paremontējām, kosmētisko remontu veicām. Arī tagad publisko konkursu nerīkojam, ja durvīm skrūve izkritusi. (smaida)

Kurš no operatīvajiem dienestiem pirmais ierodas notikuma vietā, tam arī pirmā atbildība, pēc tam katrs dara savu darbu. Ir stingrs reglaments, ko ievēro, kas kuram jādara. Tomēr situācijas ne vienmēr ir standarta, tamdēļ vajadzētu vairāk radošuma. Tāpat vajadzīga ļoti precīza informācija, zvanot uz 112, par to jādomā, tikai tad palīdzība būs ātrāk. Braucam ar navigāciju, bet ne visur ir labs interneta pārklājums. Tāpēc ir vēl iespēja sazināties ar pieteicēju. Glābšanas darbi mums ir prioritāte, ja cilvēks iekritis bedrē, mums jāizceļ un jānodod mediķiem, tāpat arī avārijā. Protams, mēs konsultējamies ar mediķiem, lai tiešām palīdzētu un neko nepasliktinātu.

Jūsu postenim ir visvairāk izsaukumu Zemgales reģiona brigādē. Kādi tie ir visbiežāk?
– Mūs piesaista arī Rīgas reģionam. Savukārt tur ir daudzi dārzkopības kooperatīvi, kuros sacēluši visu, ko pratuši, elektrība aiziet «uz īso», notiek viss kaut kas. Braucam arī uz Vecumniekiem. Vēl ir autoavārijas uz A7. Pavasaros kūla nekoptu teritoriju dēļ, kādreiz rudeņos daudz dega salmi, pašlaik daudziem ir tehnika to sasmalcināšanai, tāpēc mazāk deg. Reģionālās pašvaldības policijas Iecavas nodaļas darbinieki devuši lielu artavu kūlas ugunsgrēku samazināšanā. Noformējam aktu par kūlas degšanu, tā netiek pie platībmaksājumiem un... labojas.

Cik liela daļa pienākumos ir glābēja darbam? Vai iedzīvotāji tomēr nereti nesauc jūs gadījumos, kad itin labi paši varētu izvilkt, piemēram, ezīti no seklas bedres vai kaķis pats varētu no koka nokāpt? Aprīļa beigās Iecavas posteņa vīri cēla kaķi no koka. Kāda ir kaķu glābšana?
– Jā, tas bija Olainē. Pieaudzis kaķis diennakti bija pavadījis kokā mežā. Tur piebraukt nevar. Liekam kāpnes, minka nobīstas un parasti kāpj... augstāk. Turklāt man kā amatpersonai jākāpj kokā visā ekipējumā – ar ķiveri, zābakiem. Tikai privātpersona var plikām kājām, kā grib. Ja neizdodas kaķi saņemt ar rokām, tad atliek koku kratīt un ar segu lejā minku ķert. Vēl ir arī variants mēģināt to dabūt lejā ar ūdens strūklu, ja saimnieks ar mieru. Ja negrib, tad braucam prom. Citreiz kāpjam pēc kaķa, un tantīte no apakšas sauc: «Vai jums to desu padot līdzi?» (smaida) Tad kolēģis smejoties atbildēja: «Paskatieties, viņam taču ar šķēli nepietiks!» Vienreiz gribēja dabūt minku lejā, bet zem koka gaidīja kopā ar suni... Vairāk jau tas ir saistīts ar pašu saimnieku emocijām – uztraucas par mīluli vai jādodas uz darbu un negrib atstāt kokā. Bet mēs neprātojam, mēs tikai glābjam.

Citkārt saņemts zvans, ka «gulbji iesaluši ūdenī». Neviens neklausa ornitologu teiktajam, un mēs braucam, ugunsdzēsējs glābējs ar «Hansa» glābšanas dēli pietuvojas putnam, un gulbis aizpeld...

Jābūt radošam, šļūteni var izmantot ne tikai dzēšanai, bet arī, piemēram, dzīvnieka izcelšanai no dubļiem. Esam aitu no akas cēluši. Parasti ar pirmo reizi neizdodas, jo dzīvnieks, arī cilvēks glābšanas darbos reaģē dažādi. Nereti gan zvērs ir padevīgāks.

Traģiskākais gadījums un priecīgākais šajos darba gados. Kā lai pasargā sevi, vai ir tāda ugunsdzēsēja intuīcija?
– Lai arī es tur nebiju, bet traģiskākais ir Zolitūtes gadījums – ar trīs ugunsdzēsēju glābēju zaudējumu, daudziem upuriem. Es arī esmu bijis sagruvumos, gāzes izraisītos sprādzienos. Nav ugunsdzēsēja intuīcijas, jāizvērtē risks un... jāglābj, jo cilvēks gaida palīdzību.

Smieklīgākā ir bijusi kolēģu savstarpēja izjokošana, kad viens vārīja ierasto pelmeņu skaitu, cik var apēst, mēs viņam salikām visu paciņu. Un viņš apēda visu, bet pēc tam brīnījās, ka pārēdies. Galvenais, lai nav ļauni. Glābšana jau ir būtībā, grūti mums kādam nodarīt ļaunu.

Kādas problēmas apgrūtina jūsu darbu? Detektoru trūkums? Kūla? Kas vēl?
– Jāatgādina, ka ugunsdzēsēju palīdzība ir bez maksas. Mums ir bijuši gadījumi, kad uzņēmējs ir mēģinājis liesmas slāpēt paša spēkiem un tikai tad saucis mūs. Pēc tam jautāja: «Vai jums jāmaksā skaidrā naudā vai ar pārskaitījumu?» Citreiz garāžas sargs sacījis: «Neiešu jau maksāt par izsaukumu.» Bet – palīdzība ir bez maksas! Un vēl – nevajag zvanīt draugiem ar vārdiem «man deg māja», bet uz 112, kas strādā diennakts režīmā.

Arī par dūmu detektoriem – tie nav, lai sodītu, ja nav, bet drošībai. Nevajadzētu aizbildināties, ka pīkst, kad vāru ēst, bet padomāt par pareizu tā novietošanu. Ražotāji sadarbībā ar ugunsdzēsējiem glābējiem varētu, piemēram, gadatirgū rīkot akcijas un pārdot detektorus, tas netiek darīts. Mēbeļu ķīmiskie savienojumi degot noindē cilvēku, bet detektors pamodinātu pat miegā.

Problēma ir arī dūmvadu netīrīšana un nelabošana. Skumji, jo bieži vien cilvēkiem nav naudas. Globālajai ekonomikai neinteresē cilvēks, bet tikai peļņa. Paliek tikai institūciju secinājumi, dokumenti bez risinājuma un palīdzības. Pompozām lietām nauda atrodas, bet visi resursi nav vērsti uz to, lai palīdzētu tam cilvēkam, kas pats sev nespēj palīdzēt.

Pēc katra darba vajadzīga arī atpūta. Vai jums ir kādas aizraušanās, kas ikdienā priecē? Kāds ir jūsu dzīves moto?
– Man ir ģimene – sieva Gita, meita Kristiāna (16 gadu) un runcis Rūdis. Ziemā, kad var, spēlēju hokeju. Man patīk lēkšana ūdenī, kas vispār gan ir slikta un bīstama lieta. Cenšos to darīt zināmās vietās. Kad vajag, rakstu dzejoļus. Pirmo uzrakstīju meitai skolā, pēc tam skolā vēl prasīja. To daru, piemēram, apsveikumu reizēs.

Mans moto varētu būt šāds – nebeigt sapņot. Ja cilvēks nesapņo, kā sapņi piepildīsies?!

Vai ir dzejolis par ugunsdzēsēju darbu?
– Nē, vēl nav. Kad beigšu darbu, tad gan sarakstīšu. (smaida)

A. Purviņa dzejolis
Mazliet nerātns dzejolis par draudzību un ne visai
likumīgām darbībām

Mēs ar savu draugu runci
bodē gājām nočiept tunci.
Nauda tikai maizei ķešā,
Man būs maize, runcis – bešā!?

Rādu pārdevējai runci.
Rādu viņa tukšo punci.
Kamēr runcis mīļš «un tā»…
hop, man tuncis kabatā!

Tālāk ceļš mums ved uz
durvīm,
garām sargam, papīrkurvim,
tad nāk āra brīvā smarža,
maizītes un tunča garša!

Stāsta morāle… nu tāda,
Lācis dzīvs, un dzīva āda!

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Prioritāte – glābt, jo kāds gaida

Kategorijas