Medicīnas tūrismā uz Latgali

2021. gada 14. maijs 00:00

193

Dosimies dabā! Kā miera ostā – klusas pilsētiņas, mežu un parku ieskautas

Jēdzienu «medicīnas tūrisms» parasti raksturo ar tādu vai līdzīgu skaidrojumu: «Medicīnas tūristi ir ārvalstu pacienti, kuri ierodas Latvijā, lai saņemtu medicīnas pakalpojumus, veiktu rehabilitāciju, medicīniskās manipulācijas, operācijas vai profilaktisku veselības uzlabošanu.»

Divas baušķenieces, balstoties uz personīgo pieredzi, šo definīciju papildinātu: «Iekšējais medicīnas tūrisms – iedzīvotāji ceļo uz attālām vietām savā valstī, lai izvairītos no mēnešiem garas gaidīšanas rindā uz izmeklējumiem un nesalīdzināmi augstas samaksas par pakalpojumu.» Tā arī bija nesen, aprīļa sākumā, mēģinot atrast pakalpojuma piedāvājumu Rīgas un Jelgavas ārstniecības iestādēs. Izrādījies, ka tobrīd piedāvāts zvanīt maija beigās, varbūt izdosies pierakstīt uz gada otro pusi, turklāt piedāvājot tikai maksas pakalpojumu – 30 vai 40 eiro.

Tā kā bijusi jau pieredze ar veiksmīgu veselības tūrisma ceļojumu uz Daugavpils slimnīcu pirms dažiem gadiem, iespējas atkal tika meklētas Latgalē. Rēzeknes slimnīcā uz vajadzīgo izmeklējumu varēja tikt jau pēc septiņām dienām, maksājot vien pacienta līdzmaksājumu – četrus eiro.

Lietainā pastaigā jaunajā promenādē
Braucienam līdz Rēzeknei ieplānojušas četras stundas ar domu, ka pietiks laika arī pauzei, lai pa ceļam izkāptu no auto «izstaipīt» kājas. Lai gan ceļš bija labā kvalitātē un satiksme gana brīva, visas četras stundas tā arī aizgāja braucienam.

Pēc ērtās apkalpošanas Rēzeknes slimnīcas poliklīnikā lietainās un drēgnās dienas otru pusi ceļotājas tomēr nolēma veltīt pastaigai pilsētā jaunizbūvētajā promenādē gar Rēzeknes upi. Tur ielas seguma bruģis veidots ar dažādu krāsu bruģakmeņiem, to radītais ornaments piešķir izklaidējošu raksturu pastaigu vietai. Veidojot gājēju ielu, rasts risinājums, kā estētiski glīti promenādi norobežot no privātajiem apbūves gabaliem ar vienota stila nožogojumu. Piekļaujošais upes krasts piedzīvojis vērienīgu labiekārtošanu, diemžēl skats uz otru krastu pāri upei vietām bija visai nepievilcīgs – redzams, ka tur gadiem ļaudis visu nederīgo atvēlējuši krasta nogāzei. Tajā bija pamanāmas līdzības ar skatu no topošās promenādes Mēmeles krastā Bauskā.

Redzēt sila purenes
Pēc ērtas nakšņošanas viesnīcā «Latgale» nākamais rīts priecēja ar saules pielietu debesjumu pār pilsētu. Maršruts aizsākās ar pilsētai līdzās esošo meža pastaigu vietu Ančupānos. Spirdzinošais rīta gaiss un meža aizvējš gājienu līdz skatu tornim vērta īpaši baudāmu. Meža takā bija arī kāds necerēts pārsteigums – pirmo reizi mūžā iespēja dabā redzēt sila purenes, tās pašlaik zied. Sākumā šķita, ka sastapts viens vienīgs ziedu pudurītis, bet, ejot tālāk, atstatu citu no cita varēja pamanīt vēl un vēl. Kad bija sasniegta meža paugura virsotne, vilināja uzkāpt teju trīsdesmit metrus augstajā skatu tornī, lai pavērtos uz saulaino Latgales ainavu no augšas. Bija vērts – skaidrās debesis ļāva baudīt dabas panorāmu tālu jo tālu.

Ančupānu kalnos ir izveidots memoriāls vietā, kur norisinājušās ebreju un citu tautību cilvēku nogalināšanas akcijas 1941. gadā un arī vēlāk Otrā pasaules kara laikā. 1973. gadā radītais memoriāla komplekss pārsteidz ar majestātiskumu un varenību, bet vienlaikus no betona blāķiem veidotā uzeja līdz «Mātes ābeles» piemineklim rada asociācijas ar kādu dzelzceļa stacijas tuneļa būvi. Radās pārdomas – kas te ir vairāk – vai piemiņa un cieņa noslepkavotajiem, vai apliecinājums padomju valsts varenībai. Uz aplupušā informācijas stenda var lasīt, ka tur nošauti ap 8000 Latvijas iedzīvotāju. Vai tiešām nebija iespējams uzzināt šo cilvēku vārdus, lai tos kapa vietā pieminētu?

Iespaidīgi dievnami un pilsdrupas
Esot vien 29 kilometrus attālu no Ludzas, būtu zaudējums to neapmeklēt, turklāt, ja tur nekad nav būts. Pilsētas dižākās rotas ir iespaidīgie un krāšņas arhitektūras dievnami. Iebraucot no Rīgas puses, pretī kā dominante skatam paveras pareizticīgo baznīca, kas ar savām balti zilajām fasādēm todien saplūda ar dzidri zilajām debesīm un baltajiem mākoņiem kā pasakainā kopbildē.

Paejoties līdz tuvējai blakusielai, kura ved uzkalnā, tikpat iespaidīga nācējam atklājas katoļu baznīcas fasāde. Tajā vietā dievnams vēsturiski vienmēr bijis līdzās 14. gs. būvētajai Livonijas ordeņa pilij. Tagad senā, apjomīgā cietokšņa pils drupas fascinē ar savu iespaidīgumu un novietojumu ainavā. No divām pusēm drupas pilskalna ielejā ieskauj ezeri – Ludzas lielais un Ludzas mazais.

Uz pilsētas pusi pilskalna pakājē vērojama panorāma ar vēsturisko pilsētas centru ar senām koka un vienstāva mūra celtnēm un šaurajām ieliņām. Tur nesen restaurēta savā sākotnējā izskatā 1800. gadā celtā Ludzas lielā sinagoga.

Saistoši vides objekti
Ludza pārsteidza ar tīrību un lielo mieru. Iespējams, tāpēc, ka bija svētku diena, kura svinama citādi, nekā ierasts, pilsētas ielas bija teju tukšas no cilvēkiem. Lai gan svinētājus manīja maz, bija padomāts par svētku noskaņojumu. Nelielais skvērs centrā bija izrotāts jo spilgti un krāšņi. Koku stumbri, kuri savu zaļo lapu rotu vēl tikai gaidīja, bija izpušķoti ar krāsainu tekstila materiāla joslām, kas skvēram piešķīra jautru pavasara noskaņu.

Pilsētas parks ir plaša pastaigu vieta, kas papildināta ar dažādiem vides objektu akcentiem. Parkā ir soliņš, uz kura var baudīt arī lietainu dienu, to romantiski pārklāj liela lietussarga formas skulpturāls veidojums. Parkam līdzās pie novada domes ēkas varēja piestāt un uz lielā ekrāna vērot Latvijas mūzikas mākslinieku priekšnesumu ierakstus.

Pretim domes nama fasādei uzmanību saista neparasts vides un mākslas objekts – saules pulkstenis. Tas ir bagāts ar simbolismu un arī informāciju par dažādiem periodiem pilsētas vēsturē. Gnomons jeb pulksteņa rādītājs ir kā liela atslēga, tā ir arī zīme Ludzas pilsētas un novada ģerbonī. Uzraksti uz lieliem laukakmeņiem, izvietotiem ap pulksteņa ciparnīcu, ļauj uzzināt, kādus laikus un varas Ludzas pilsēta piedzīvojusi dažādos vēsturiskos periodos un kā līdz ar to mainījies pilsētas nosaukums. No «Lučina» 12. gs., vēlāk sauktas «Ludsen», «Lucin» un «Ļucin», pie tagadējā nosaukuma tikusi vien 20. gadsimtā.

Dzeltenie vizbuļi Varakļānos
Atceļā uz mājām nevarēja neiegriezties tuvu šosejai esošajā Varakļānu pils kompleksā. Priecēja, ka pils ēka nesen ieguvusi jaunu jumta segumu. Tur izvietotajā novada muzejā ielūkoties nevarēja, bet pāris desmitu hektāru lielo muižas parku izstaigāt nevienam neliedz arī pašreizējie ierobežojumi.

Ierasts, ka šajā laikā muižu parkos zemsedzē dominē ziedoši baltie vizbuļi, bet tur virsroku bija ņēmuši dzeltenie. Šķita, ka vakara slīpie saules stari, sasnieguši zemi, pārvēršas saules ziediņos. Varēja redzēt, ka lielais parks tiek kopts tik daudz, lai nekļūtu par aizaugušu, bet tur vēl daudz darāmā, lai tas līdzinātos savam vēsturiskajam romantiskā parka aprakstam.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Medicīnas tūrismā uz Latgali

Kategorijas