Iet un palikt gaismas pusē

2021. gada 11. maijs 00:00

279

Spilgts debijas romāns par «mazo cilvēku»

Andra Kalnozola romāns «Kalendārs mani sauc» ir gluži neticams atklājums. Tik spožu debiju latviešu literatūrā pat neatceros. Grāmata mani iespaidoja tik ļoti, ka bija žēl aizvērt pēdējo lappusi. Rakstniece Nora Ikstena savas izjūtas ir formulējusi īsā, precīzā teikumā: «Lasot un jūtoties kā vienīgajam skatītājam, gribas pierauties kājās un saukt – bravo!»

Gluži kā filma
Romānu «Kalendārs mani sauc» nesen uzdāvināja draudzene. Vāks šķita redzēts, to vairākās interneta vietnēs biju manījusi, taču atsauksmes par grāmatu neizlasīju. Tāpēc, ka autora uzvārds neradīja it nekādas asociācijas un romāna nosaukums šķita tāds jocīgs.

Daudzas labas grāmatas bieži vien izvēlos intuitīvi, bet šoreiz bija citādi. Taču pietika izlasīt vien pāris lappuses, kad nokļuvu romāna maģiskajā varā. Stāsts, kas veidots galvenā varoņa dienasgrāmatas formā, sākumā mani nedaudz maldināja. Iedomājos, ka autors varētu būt sociālais pedagogs, kurš strādājis kādā speciālajā skolā, bet pavisam drīz sapratu – tas ir neparasts, ļoti spēcīgs, ārkārtīgi emocionāls literārs darbs. Mani apbūra arī romāna askētiskais izteiksmes stils – neviena lieka vārda, nekā aprakstoša vai paskaidrojoša. Teksts ir dzidrs, ar kristālisku mirdzumu.

Ar to mani pārsteigumi nebeidzās, jo pavisam drīz pazinu savu vismīļāko Kurzemes mazpilsētu, kurā romāna darbība risinās. Tālāk jau viss bija kā filmā – kopā ar stāsta varoni staigāju pa saviem sen zināmajiem, iemīļotajiem maršrutiem, kļuvu par viņa neredzamo pavadoni. Šo personāžu es vizualizēju gluži tāpat kā ielas, namus, kafejnīcas, pilsētas tālākos nostūrus.

Mazais, vientuļais cilvēks
Grāmatas «Kalendārs mani sauc» galvenais personāžs Oskars ir jauns puisis ar acīmredzamiem mentāliem traucējumiem. Viņš ir citāds, dzīvo tikai savā izolētajā pasaulītē. Oskaru pilsētā visi pazīst tāpēc, ka viņš no galvas ir iemācījies gada kalendāra visus datumus un vārdadienas. Galvenajam varonim ir reāls prototips. Vēl joprojām daudzi mazpilsētas iedzīvotāji atceras dīvainu vīru, kurš bija iegaumējis kalendāru.

Oskara pasaules uztvere ir ļoti īpatnēja. Būdams vientiesīgs dīvainis, viņš reizēm pārsteidz ar mācīta filozofa domu dziļumu, tomēr nespēj uztvert pasauli kā vienotu telpu, veidot sociālus kontaktus. Saskarsmē ar citiem viņš klusē. Dienas vada, staigājot pa pilsētu. Sarunājas tikai ar mammu un vietējo mācītāju, kuri citādību neuztver kā postu vai nelaimi, bet cenšas palīdzēt Oskaram sadraudzēties ar salto, vienaldzīgo pasauli.

Mācītājs mudina Oskaru domāt par katras nedēļas kādu svarīgāko vārdu (to, kas nav kalendārā) un ierakstīt plānotājā. Sākumā Oskaram šķiet, ka «.. svarīgi ir atbildēt datumu un vārdadienu, ja kāds to prasa, bet neko citu neteikt un iet prom. Svarīgi ir neatskatīties. Svarīgi ir neļaut par sevi ņirgāties, bet, ja tā notiek, iet prom. Svarīgi ir nenonākt klīnikā. Svarīgi ir iet mājās...»

Pastaigu maršrutu paplašināšana Oskaru saved kopā ar cilvēkiem, kuri ir tikpat citādi kā viņš – tikai katrs atšķirīgā veidā. Un tad viņa pasaulīte iegūst brīnumainu paplašinājumu. Sižeta pavērsienus vairāk neatklāšu.

Empātijas skola
Autora trausli niansētā intonācija, iejūtība un simpātijas pret sava romāna «mazo cilvēku» ļauj man apgalvot, ka līdzīga vēstījuma mūsdienu latviešu literatūrā vēl nav bijis. Tas gan nenozīmē, ka citādības problemātika grāmatās un teātrī netiktu skarta. Jāatceras Rasas Bugavičutes-Pēces lielisko grāmatu un režisora Valtera Sīļa iestudējumu Latvijas Nacionālajā teātrī «Puika, kurš redzēja tumsā». Pērn tā kļuva par «Spēlmaņu nakts» labāko izrādi. Protams, jāmin arī britu rakstnieka Marka Hedona izcilais stāsts «Savādais atgadījums ar suni naktī», kuru Valters Sīlis 2017. gadā iestudēja Latvijas Nacionālajā teātrī. Arī tā bija nominēta «Spēlmaņu naktij». Skatītāju lielā atsaucība un kritiķu augstais vērtējums liecina par sabiedrības attieksmes maiņu, kad empātija sāk izteikti dominēt pār vienaldzību un nicinājumu.

Tulkotāja Inga Mežaraupe par Andra Kalnozola debijas grāmatu ir teikusi: «Lūdzu, iekļaujiet šo romānu skolu programmā!» Savukārt dzejnieks Kārlis Vērdiņš grāmatu «Kalendārs mani sauc» ir nodēvējis par Kalnozola himnu cilvēcībai. Man vēl gribas piemetināt, ka šis darbs būtu jāiekļauj arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas koordinētās programmas «Bērnu un vecāku žūrija» grāmatu sarakstā.

Aktiermeistarības instrumenti
Talseniekam Andrim Kalnozolam ir 38 gadi. Viņš 2005. gadā beidzis Latvijas Kultūras akadēmijas dramatiskā aktiera bakalaura programmu ar specializāciju leļļu teātrī, kā arī ieguvis maģistra grādu teātra režijas pro-grammā. Kopā ar režisoru Ģirtu Šoli un citiem domubiedriem savulaik nodibinājis leļļu un objektu teātra trupu «Umka.lv». Veidojis iestudējumus Ģetrūdes ielas teātrī un citur, rakstījis dzeju.

Latvijas Radio 1 raidījumā «Kultūras Rondo» Andris Kalnozols atzīst: «Literatūrā esmu ienācis no teātra aizkulisēm. Esmu profesionāls aktieris. Arī grāmatu rakstīju, izmantojot visus nepieciešamos aktiermeistarības instrumentus. Romānu var uztvert kā manu monoizrādi.»

UZZIŅAI

2021. gada Latvijas literatūras gada balvas laureāti
- Kategorijā «Labākais dzejas darbs» – Amanda Aizpuriete – dzejas krājums
«Pirms izvākšanās».

- «Labākais prozas darbs» – Jānis Joņevs – stāstu krājums «Tīģeris».

- Labākais ārvalstu literatūras tulkojums – Jānis Elsbergs – Čārlza Bukovska dzejas izlase «Kodiens».

- Labākais oriģinālliteratūras darbs bērniem – Marts Pujāts – dzejas krājums
«Ej un ej».

- Spilgtākā debija – Andris Kalnozols – romāns «Kalendārs mani sauc». Grāmatai piešķirta arī portāla «Delfi» lasītāju balva.

- Mūža balvas laureāti – valodniece un rakstniece Lalita Muižniece un literatūrzinātnieks Gunārs Bībers.

Avots: www.laligaba.lv.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Iet un palikt gaismas pusē

Kategorijas