BauskasDzive.lv ARHĪVS

Logo

Latvija mūsu novadniekiem svešumā kļūst sirdij tuvāka

Aina Ušča
Vietējās ziņas

2012. gada 18. novembris 11:16

1024
Latvija mūsu novadniekiem svešumā kļūst sirdij tuvāka

Katru gadu apmeklējot valsts svētku dežūrsalūtu, dzimtenē mītošajiem reizumis uznāk apnikums - nu cik tad var... Uzdodot jautājumu par nacionālo svētku svinēšanu ārzemēs mītošajiem tautiešiem, kuri nāk no mūsu novadiem, pārsteidza viņu dziļās izjūtas par nācijas un dzimtenes vērtību. Turklāt līdzīgas domas ir gan tiem, kas devušies ekonomiskajā trimdā, gan tiem, kurus svešumā aizvedusi mīlestība.Tālumnieki teica paldies, ka «Bauskas Dzīve» uzdeva šādu jautājumu. Lasot atbildes, varam pateikties viņiem par apliecinājumu, cik svarīgi latvietību glabāt un lolot pašā Latvijā.Sarmīte Rikmane kopš 2009. gada dzīvo Austrālijas pilsētā Pertā kopā ar vīru Bilu - austrālieti - un dēlu Arnoldu. «Triju gadu laikā Latvijā esmu bijusi vienu reizi. Kad piezogas nostalģija, domāju par saviem vismīļākajiem cilvēkiem - pieaugušajiem dvīņiem, māsu, tēti, foršajiem draugiem, kolēģiem. Taču es neļaujos skumjām pārāk ilgi, jo tā būtu sirds plosīšana - dzīvot te, bet visu laiku raudzīties pār plecu. Esmu laimīga Austrālijā, jo šī ir nebeidzamu iespēju zeme. Rietumaustrālijas daba ir unikāla, tomēr es ilgojos pēc ceriņiem, ievām, ziedošiem kastaņkokiem, ābelēm, ķiršiem, jasmīniem, pēc jaukā puķu tirdziņa Slimnīcas un Dārza ielas stūrī Bauskā.Kad dzirdu latviešu mūziku, tā man dod enerģiju un ir labs adrenalīns. Bieži savā telefonā vai portatīvajā datorā klausos Latvijas Radio, lasu Latvijas ziņas. Tehnoloģijas nemanāmi nojauc robežas.Lepojos, ka esmu latviete. No Latvijas pilsonības nekad neatteikšos. Man ir arī Austrālijas rezidentes statuss. Strādāju zviedru kompānijā «IKEA» un gandrīz katru dienu man klientiem nākas atbildēt uz jautājumu, vai esmu zviedriete, no kurienes ir jaukais valodas akcents. Man par pārsteigumu, daudzi zina, kur ir Latvija. Ja mans Nameja gredzentiņš spētu runāt, tad jūs dzirdētu aizkustinošus stāstus. Tieši pateicoties tam, mani uz ielas ir apstādinājuši svešinieki un stāstījuši par saviem draugiem latviešiem. Tik daudz komplimentu par latviešiem, kultūru, tradīcijām... Mans vīrs Bils un viņa tuvinieki, arī mani kolēģi interesējas par Latviju. Jautājumi ir visdažādākie - par vēsturi un padomju laiku, kultūru, cilvēkiem, sadzīves apstākļiem, tradīcijām. Bils ar lepnumu nēsā Nameja gredzenu un sava telefona dienasgrāmatā ir ierakstījis 18. novembri. Pertā ir Latviešu centrs, katru gadu svinam Latvijas valsts gadadienu. No rīta tiek pacelts Latvijas valsts karogs. Vakarā ir svinīgais pasākums, latvisko gardumu mielasts, vīns un sirsnīgas sarunas. Es kopā ar latviešu draudzenēm cepu speķa pīrādziņus un ābolu plātsmaizi. Man ir mīļa dāvana - Latvijas karogs. To pirms aizbraukšanas uzdāvināja mans tētis. Viena lata monētas dāvinu saviem jaunajiem draugiem, allaž pievienojot mazu aprakstu par Latviju.***Baušķeniece Dace Ludrika , otro gadu strādā par neiroķirurga asistenti klīnikā Bavārijā Vācijā. «Jautājums par nacionālajiem svētkiem un kopābūšanu svešumā man ir ļoti sāpīgs. Ar nožēlu varu teikt, ka no visām kolēģēm tikai divas esam latvietes. Nav mums ne kopienas, ne kopābūšanas, ne svinēšanas tradīciju. Esam katra par sevi un arvien vairāk iekļaujamies Vācijas tautā.Kolēģi zina, ka esam no Latvijas, un, ja vēl zina, kur tā atrodas, tad mani pārņem laimes izjūta. Dažreiz, dežurējot naktīs, vairāk sanāk parunāties, kolēģi uzdod jautājumus par Latvijas tradīcijām. Iemācīju vāciešiem ēst zirņus ar speķi - viņiem garšo! Tomēr jūtams, ka viņi domā - sociālisms ir atstājis iespaidu mūsu tautā. Viņi zina par divvalodību, bet visvairāk brīnās, ka esam tik maza tautiņa - tikai divi miljoni.Esmu informēta par to, kas notiek Latvijā, un man ir ļoti žēl cilvēku, kas tur dzīvo, jo neredzu valsts un nācijas nākotni ar augšupeju. Nesaprotu, kā Valsts prezidents tā var izrunāties par savu tautu. Nožēlojami... Savu nākotni saistu tikai ar Vāciju. Es te labi jūtos, man ir fantastisks darbs, jauki kolēģi, sociālā drošība. Man patīk domāt par savām vecumdienām, jo saņemšu labu pensiju, varēšu ceļot un baudīt dzīvi. Te varu dzīvot tā, kā gribu, nevis skaitot pēdējos santīmus maizei. Skan briesmīgi, bet tomēr tas ir patiesi. Es attālinos no Latvijas. Es to jūtu, un tas ir biedējoši. Latvija man ir atvaļinājuma vieta, kur pabūt kopā ar draugiem un mīļajiem cilvēkiem, apmeklēt skaistu teātra izrādi un paklejot par Vecrīgas mazajām ieliņām.»***Gailīšu pagastā izaugušo Sandru uz Dienvidameriku aizveda mīlestība. 2000. gada 18. novembrī Rīgā Sandra salaulājās ar čīlieti Ernesto Saavedru, jau 12 gadu viņi dzīvo Čīles galvaspilsētā Santjago. Tik ilgi esot tālumā no Latvijas, savējo pietrūkst, atzīst Sandra. Tuviniekiem viņa zvana reizi nedēļā, internetā lasa ziņas Latvijas portālos, arī bauskasdzive.lv. Sirdī Sandra jo­projām jūtas kā latviete un uzskata, ka tāda paliks mūžam.Viņa zina ap desmit latviešu, kuri uz Čīli atbraukuši pēdējos gados. Vairākas ģimenes Dienvidamerikā nokļuva bēgļu gaitās Otrā pasaules kara beigās, viņu pēcteči - ap 200 cilvē­ku - ir skolotāji, ārsti, zinātnieki, uzņēmēji, sportisti, mākslinieki, armijas virsnieki un deputāti. Viņi devuši latviskus vārdus saviem bērniem, mazbērniem, glabā vecāku un vecvecāku stāstus par Latviju, bet latviešu valodā runā retais, arī savas biedrības nav. Sandra uzņēmusies informēt Čīles latviešus un viņu pēcnācējus sociālajos tīklos par kultūras notikumiem, atceres un svētku dienām, ievieto saites uz informācijas avotiem.«Kamēr rakstu šīs rindas, Latvijā svin Lāčplēša dienu. Domās redzu, kā deg svecītes 11. novembra krastmalā Rīgā, brīvības cīņu piemiņas vietās citviet. Arī uz mana galda Santjago deg svece, pieminot cilvēkus, kuri atdeva dzīvību par dzimtenes godu. Kaut arī manas mājas ir šeit, ar vissirsnīgākajām domām esmu pie jums Latvijā. Kopš tēvzeme ir neatkarīga, katram latvietim var būt sava vīzija par tēvzemi un savu dzīvi. Mēdzam gan teikt, ka esam praktiski darba cilvēki, nevis sapņotāji. Taču mūsu valsts svinamās un piemiņas dienas ir saistītas tieši ar sapņiem par gadiem lolotu vīziju, ka Latvija ir brīva un tauta dzīvo labklājībā. Novēlu nezaudēt sapni, jo - kamēr ir sapnis, ir cerība. Es ceru uz taisnību, mieru, vienprātību un vienotību Latvijā, saprašanos un saskaņu iedzīvotāju vidū,» novēl tālumā mītošā tautiete.Vairāk svešumā mītošo novadnieku domas lasiet 16. novembra laikrakstā «Bauskas Dzīve».
Kategorijas

Kategorijas