Paļauties uz sevi un darīt pašiem

2021. gada 30. aprīlis 00:00

Gunta Siliņa: «Esmu dzīvei pateicīga, ka varu radoši darboties un izpausties»

Bauskas novada Vecsaules amatierteātra režisore Gunta Siliņa atzīmējusi 70. dzimšanas dienu. Jubilejas un gaidāmo valsts svētku noskaņās «Bauskas Dzīve» viņu aicināja uz sarunu.

Jau vairākus gadu desmitus esat vecsauliete, bet kur ir jūsu dzimtā puse?
– Mana bērnība kopš dzimšanas pagājusi laukos – Kūku ciemā tagadējā Krustpils novadā. Ciema nosaukums gan nav saistīts ar kūkām, bet nācis no vārda «koki», ko latgaliski izrunā kā «kūki». Ģimenē augām divi bērni, māsa Vija bija vienpadsmit gadus vecāka, atceros – kā sīkā viņai visur staigāju līdzi. Dzīvojām laukos tuvu lielceļam, blakus bija arī dzelzceļa stacija. Netālu atradās ezeri, arī mans mīļais Baļotes ezers ar dzidru ūdeni un smilšainu pamatni. Kad papus gāja uz ezeru makšķerēt, es tiku līdzi peldēties. Man bērnībā dienas gaitās neviens īpaši nesekoja. Taču atceros, ka mammas teikto vienmēr ievēroju. Bija noteikti ierobežojumi, bet vienlaikus arī brīvības izjūta. Apkārt citu bērnu nebija, daudz laika pavadīju vienatnē, visvairāk dabā – spēlējos ar dabas materiāliem, iepazinu apkārtni, gāju uz dīķi un pētīju varžu kurkuļus. Taču mūsdienās par bērniem nekad nevari būt drošs, tāpēc vecāki viņus pieskata daudz vairāk.

Kādas bija skolas gaitas, vai tur sākās sastapšanās ar teātri?
– Mācījos tuvējā Sūnu pamatskolā, ceļš uz skolu veda caur skaistu priežu mežu. Atceros uzņemšanu oktobrēnos pirmajā klasē, tas bija vēlā rudenī. Atmiņā nav saglabājies, kā tur notika uzņemšana, bet galvenais bija pēc tam – cienasts ar kakao dzērienu un svaigām bulciņām. Bija jau satumsis, kad pasākums beidzās. Skolotāja jautāja, vai nebūs bail iet vienai, un piedāvājās pavadīt. Sacīju: «Nē, nebūs!» Bet, kad nonācu līdz citkārt tik skaistajam mežam, sapratu, ka ir gan bail. Tad nez kāpēc izdomāju, ka iet pa kādu citu taku mežā būs drošāk. Izrādījās, nebija vis. Sāku brēkt pilnā kaklā, laimīgi, ka to sadzirdēja māsa, kas tobrīd bija nākusi pa ceļu man pretim.

Mans pirmais «teātris» bija četru gadu vecumā, kad biju noskaitījusi Salavecim dzejolīti «Kaķenītei bērni bija». Publika bija sajūsmā, un Salavecis mani apbalvoja ar papildu cepumu riekšavu. Biju vēl maza meitene, kad skatījos pašdarbnieku teātra izrādītas lugas. Atmiņā iespiedies liels, spožs mēness, kas apspīdēja skatuvi. Toreiz tas īpaši piesaistīja un raisīja izbrīnu.

Varbūt mēness bija zīme ceļam uz skatuves darbu?
– Iespējams, ka tā. Vēlāk skolā piedalījos daiļlasīšanas konkursos, tas patika. Biju sapņojusi par profesijām divās jomās – medicīna vai kultūras darbs. Pēc Jēkabpils 3. vidusskolas beigšanas iestājos Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Uzaugu, pārsvarā būdama vienatnē, un pēc rakstura biju diezgan introverta. Taču tehnikums mani ļoti ietekmēja un izmainīja, tas lika atvērties.

Turpinot studijas Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, sāku strādāt kultūras darbinieka amatā Vaidavas ciemā toreizējā Valmieras rajonā. Tur izveidoju pašdarbnieku teātra grupu, tapa arī pirmā iestudētā izrāde – R. Blaumaņa luga «Ļaunais gars». Reiz, kad biju noskaitusies uz visu pasauli, apņēmos vairs nestrādāt kultūras darbā, līdz ar to nepabeidzu arī konservatoriju. Aizgāju strādāt uz pastu – bet tik garlaicīgu darbu nevarēju iedomāties! Tur ilgi nebiju.

Vai apņemšanās – kultūras darbā nestrādāt – īstenojās?
– Nē, pavisam drīz tur biju atkal. Atgriezos dzimtajā pusē Salas ciemā Jēkabpils rajonā, strādāju par kultūras darbinieci PSKP 25. kongresa vārdā nosauktajā padomju saimniecībā. Tolaik šāds propagandas radīts nosaukums sovhozam deva priekšrocības un iespējas materiālā ziņā. Salas ciemā dzīvoja daudz cilvēku, tur bija īsts kultūras nams, labi nodrošināts, daudz darbinieku. Kultūras namā darbojās pašdarbnieku grupa. Tajā laikā izveidojās mana ģimene, piedzima bērni – Iveta un Kristaps.

1979. gada nogalē pārcēlāmies uz Bauskas rajonu un jauno gadu sagaidījām jau Vecsaulē. Šeit strādāju kolhozā «Vecsaule» par kultūras darba organizatori. Izveidoju kolhozā amatierteātra grupu jeb, kā toreiz sauca, – drāmas ansambli. Pērn Vecsaules amatierteātris atzīmēja 40 gadu jubileju.

Jau daudz gadus esat pedagoģe Vecsaules pamatskolā. Kā nokļuvāt skolā?
– 90. gados, kad kolhozs pajuka, kultūras darbinieku vairs nevajadzēja, paliku bez darba. Pieteicos skolā strādāt par apkopēju, tā tur nokļuvu. Reiz skolotāju istabā risinājās saruna par to, ka skolā ir vajadzīgs cilvēks, kas organizētu un vadītu pasākumus. Kāds ieteicies: «Re, kur Gunta!» Vēlāk mācīju ģeogrāfiju, biju direktora vietniece audzināšanas darbā. Kad nāca citi laiki un skolotājiem noteica obligātu augstāko pedagoģisko izglītību, studēju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, kur ieguvu pamatskolas skolotāja kvalifikāciju sociālajās zinībās un vizuālajā mākslā. Esmu dzīvē pārliecinājusies, ka atziņa «nekad nesaki – nekad» ir patiesa. Kad vēl mācījos skolā, īpaši centīga mācībās nebiju, labi mācījos to, kas interesēja. Mēdza gadīties arī tā, ka reizēm zem mācību grāmatas bija paslēpts romāns. Daudz par pasauli apguvu no grāmatām, daudz lasīju. Varbūt tāpēc skolā man teica – «tu varētu kļūt par skolotāju». Es sacīju – nekad!

Izrādās, vēl viena radošā joma – vizuālā māksla – ir jūsējā?
– Zīmēt man patika kopš skolas laikiem, taču toreiz nebija iespējams izbraukāt uz mākslas skolu Jēkabpilī. Bet, ja kaut kas cilvēkam ir lemts, tas kādreiz arī notiek. Zīmēšanu un gleznošanu mācījos augstskolā, bet nozīmīgāk to esmu apguvusi gleznošanas studijā «Meistars Gothards». Reiz, pirms daudz gadiem, kad biju iegriezusies pavērot, kā studijas dalībnieki glezno, es ļoti vēlējos tur iesaistīties. Taču tobrīd tas nebija savienojams ar darba režīmu. Pirms gadiem septiņiem, kad darba slodze mazinājās, savu nodomu varēju īstenot. Sākumā gleznošanas studijā mācījos mākslinieces Elgas Grīnvaldes vadībā, tagad zīmēšanu un gleznošanu apgūstu pie mākslinieces Lauras Matildes Ikertes. Ir sakrājusies gleznu kolekcija, dažām atrodas pircējs, mēdzu tās arī dāvināt. Ar saviem darbiem piedalos studijas rīkotās izstādēs.

Skolā esat vizuālās mākslas skolotāja un vadāt interešu izglītību skatuves runā, zīmēšanā un gleznošanā. Kas, jūsuprāt, pašlaik ir svarīgākais darbā ar bērniem?
– Skolēnus rosinu darīt, mēģināt pašiem – tas ir svarīgi. Tagad bērniem ir grūtāk ar iztēli, nekā tas bija paaudzēs iepriekš, viņi grib skatīties paraugus. Kādreiz skolēni ļāva kustēties savai fantāzijai. Dažs stāsta, ka neprot uzzīmēt māju, cits zīmē cāli ar četrām kājām. Reizēm ar grūtībām zīmē kokus, piemēram, visus tikai ar brūniem stumbriem. Tad rosinu paskatīties pa logu: «Vai redzi kādu koku ar brūnu stumbru?» Uz to atbild: «Nē, neredzu!» Trūkst dabas vērojumu personiskās pieredzes, vienlaikus liela ietekme no bērnu literatūras, kas nāk no visas pasaules. Varbūt no turienes arī palmu brūnie stumbri. Bezgalīgās multfilmas ar nereāliem tēliem sajauc bērnu prātus.
Ar 1., 4. un 7. klasi šajā mācību gadā strādāju pēc jaunā kompetenču izglītības modeļa, ar jaunu pro-grammu un jaunām prasībām. Tagad programmās samazināts apgūstamo tematu skaits. Kāda meitene tiešsaistes stundā tēlniecības tēmā, strādājot ar plastilīnu, jautājusi: «Skolotāj, vai mēs vēl kādreiz zīmēsim?» Programmas ir mūsdienīgākas, kompetenču modelis tendēts uz to, lai bērni paši vairāk pētītu, atrastu un secinātu, to vērtēju pozitīvi. Taču ir arī trūkumi. Piemēram, programmā ir norādīts avots internetā, kur izzināt tēmu, bet tur 2. klases skolēnam par impresionisma māksliniekiem stāsta tikai angļu valodā. Raisās pārdomas – vai par tiem ieguldītajiem miljoniem izglītības reformā nesanāca tam sagādāt tulkojumu?

Tagad bažas rada – kāda būs atgriešanās skolā pilnībā mācībām klātienē? Kad pēc ilgstoša attālināta mācību perioda tikāmies ar skolēniem skolā, radās iespaids, ka daļa no viņiem vairs negrib nākt uz skolu. Strādājot «Zoom», pastāv iespēja neiesaistīties, klasē tomēr skolotājs ir blakus. Būs grūti atgriezties normālā režīmā.

Es būtu priecīga, ja ikkatram bērnam un jaunietim noderētu mans padoms – dari pats, paļaujies uz sevi un izvērtē, ko tu pats par to domā!

Teju 50 gadus esat režisore. Vecsaules amatierteātris ar jūsu režijas izrādēm parasti gūst augstus novērtējumus skatēs. Kas ir jūsu atslēga režijā un trupas ilgtspējā?
– Kad vēl laukos bija daudz visu paaudžu cilvēku, centos izvēlēties dažādas lugas izrādēm. Bijušas gan nopietnas, gan komēdijas un sadzīves lugas, lai dalībnieks varētu izmēģināt un izpausties daudzveidīgi. Agrāk repertuāram bija jāizvēlas atbilstošākie lomām no aktieru sastāva, turpretī tagad iestudējums jāizvēlas, pielāgojot aktieru sastāva iespējām. Laukos cilvēku kļūst mazāk un noveco, nav lielas izvēles dalībnieku sastāvam. Un tomēr glupas komēdijas saviem uzvedumiem neesam ņēmuši, diemžēl tiek sarakstītas arī tādas. Esam uzveduši arī muzikālas lugas, iesaistot Vecsaules folkloras kopu, kurā kādreiz arī pati esmu darbojusies. Iestudējums «Mazais ganiņš» piedzīvoja vairāk par 20 izrādēm. Teātra kolektīvā iesaistās arī skolēni, īpaši pasaku lugās, taču viņi nepaliek uz ilgu laiku. Pēc skolas beigšanas jaunieši dodas pasaulē, uz Vecsauli atbrauc vien ciemos. Arī abi mani bērni ir spēlējuši Vecsaules amatierteātrī.

Vai arī pati esat bijusi aktiera lomā uz skatuves?
– Jā, kad man bija 50 gadu jubileja, spēlēju Vinnija Pūka lomu.

Kas ir amatierteātra lielākā vērtība un nozīme?
– Tas ir ļoti svarīgs teātra dalībniekiem – iespēja izrauties no ikdienas un pāriešana citā realitātē. Cilvēkus teātrim motivē kopā būšana mēģinājumos, kolektīva izbraukumi ekskursijās.

Tagad Vecsaules amatierteātrī ir 15 pastāvīgi aktieri. Arī pašlaik, kad klātienes tikšanās mēģinājumos nevar notikt pandēmijas ierobežojumu dēļ, iestudējam un mācāmies tekstus jaunam uzvedumam. Top latviešu autoru dzejas un prozas miniatūru iestudējums «Nakts raksti». Nezinām, kādi vēl būs apstākļi turpmāk, bet ceram, ka vasaras beigās izdosies parādīt uzvedumu publikai.

Kur rodat spēkus un baudāt atpūtu?
– Abiem bērniem ir savas ģimenes, dzīvo Rīgā. Esmu vecmāmiņa trim puišiem – Kristianam, Domenikam un Oliveram. Pie mājas ir dārziņš un puķu dobes, kuras gan pēdējos gados cenšos samazināt. Dārzā ir daudz liliju, tās man ļoti patīk. Mani mājas draugi ir divi suņi un kaķīte. Kādreiz patika ceļot, kā viens no spilgtākajiem atmiņā iespiedies ceļojums uz Šveici – skaistā daba, Lugano ezers Raiņa un Aspazijas apmešanās vietās. Esmu iesakņojusies Zemgalē, bet man tomēr šeit gribētos kādu ezeriņu un pauguriņu. Uz dzimto pusi velk joprojām, tur pļavas smaržo pavisam citādi nekā šeit. Reiz, kad kopā ar folkloras kopu piedalījāmies kādā pasākumā Vidzemē, iebridusi turienes pļavās, sajūsmā iesaucos: «Šeit ir īstās smaržas!»

Kādas ir jūsu pārdomas un atziņas par pasauli, dzīvi un cilvēkiem?
– Par «Covid-19» pandēmiju runājot, domāju – pasaulē tā iekārtots, ka bija un ir kaut kam jāmainās, un mainīsies. Nezinu, vai to izraisa cilvēki vai kas cits, bet visam ir savs iemesls. Es vēlētos, lai ļaudis saprastu, ka cilvēce ir niecīga daļa no pasaules. Cilvēks daudz ko saposta un tikai pēc tam domā, kā to labot. Ja vairums to saprastu, mēs Zemi varētu saukt par paradīzi.

Dzīvei esmu pateicīga, ka varu darīt, ko daru, – radoši darboties un izpausties. Saku saviem aktieriem: «Paldies, ka jūs man esat!»
Tuvojas 4. maijs, kādas ir jūsu atmiņas par dienu, kad tika pasludināta deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu?
– Kā daudzi tajā dienā – īpašu emociju pārņemta sēdēju pie televizora, klausījos ziņas. Līdz Atmodas sākumam par brīvvalsts laiku neko daudz nezināju, bērnībā mājās par brīvo Latviju nerunāja. Man īpaši saviļņojošs bija pirmais starptautiskais folkloras festivāls «Baltica» 1987. gadā, kurā pati piedalījos. Sarkanbaltsarkanais karogs toreiz jau drīkstēja brīvi plīvot festivālā, taču iegādāties to nekur nevarēja. Atceros, kā Rīgā sadabūjām piemērotu audumu un naktī pirms svētkiem sašuvām savu karogu.

Runā kolēģi un aktieri
Ilggadēja kolēģe pedagoģiskajā darbā un arī Vecsaules
amatierteātrī Agra Ķēniņa:
«Lai Dievs dod katram tādu kolēģi kā Gunta! Izcila teātra režisore, bez viņas savā dzīvē šo kultūras jomu es nebūtu izkopusi. Domāju, bez viņas Vecsaulē amatierteātra nemaz nebūtu. Nepārvērtējams ir viņas devums skolai. Ilgus gadus, būdama direktora vietniece, organizējusi neskaitāmus ārpusskolas pasākumus skolēniem, tie vienmēr bijuši pārdomāti, izstrādāti un audzinoši. Daudz paveikusi vizuālās mākslas spēju izkopšanā bērniem. Pēdējos gados velta īpašu uzmanību un rūpes skolas estētiskajam noformējumam. Viņa ir personība ar plašu redzesloku, bet savā būtībā vienkāršs cilvēks, kas nekad netiecas pēc skaļa novērtējuma. Uz galda turu Guntas gleznoto portretu, kur esmu Aspazijas lomā.»
Hugo Strautnieks, Vecsaules amatierteātra dalībnieks kopš teātra pirmsākumiem:
«Gunta tikko bija sākusi strādāt, kad kolhoza pašdarbnieku sarīkojumā aicināja cilvēkus pieteikties dziedāšanai korī un teātra spēlēšanai. Ar to arī iesākās mākslinieciskās pašdarbības dzīve kolhozā. Es pierakstījos uz teātri, taču uzaicinājumu uzreiz nesaņēmu, šķita, ka aktieris manī nav atpazīts. Drīz pēc tam, iegriezies kolhoza kantorī, tur sastapu Guntu, līdzās uz galda bija grāmatu kaudzīte. Paņēmu vienu, atvēru un nolasīju pāris dzejas pantus. Viņa iesaucās: «Nolasi vēlreiz!», pēc tam sacīja: «Vai gribi spēlēt teātri?» Tā viss sākās.
Režisore mums liek domāt un iztēloties savu lomu – kā tēlam vajadzētu izskatīties. Taču uz skatuves pievērš lielu uzmanību katra aktiera uzvedībai, cenšas nepalaist garām nevienu kļūmi, tomēr ļauj mums radoši izpausties. Ļoti iejūtīga, reizēm pārdzīvo līdz pat asarām. Pateicoties daudzpusīgiem mākslinieciskajiem talantiem, arī dekorācijas katram iestudējumam ir viņas radošais devums. Veicot režisora darbu, Gunta uzņemas lielu garīgo slodzi. Rosina mūs visā iesaistīties, darot kopīgo darbu, bet grožus tur rokā – viņa ir mūsu «kučieris».»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Paļauties uz sevi un darīt pašiem

Kategorijas