Tulpju mānija

2021. gada 30. aprīlis 00:00

Vēstules no Nīderlandes. Sīpolpuķes no baltām līdz gandrīz melnām un ar sinepju graudiņiem etiķa marinādē

Nīderlande zied. Zied lauki, zied dārzi, zied meža nomales, zied grāvji un kanālu malas. Nīderlande zied tā, ka to var redzēt ja ne no Mēness, tad pa lidmašīnas logu noteikti.

Narcises, hiacintes, muskares un, protams, tulpes. Kā tad bez pēdējām?!
Manā mājā beidzot izziedējuši iedāvinātie pieci pušķi (katrā pa desmitnieciņam, tieši ar deminutīvu, kā holandiešiem pieklājas) tulpju. Paziņa atnesa vēl neatvērušos pumpurus, pavisam zaļus, tā ka nevarēja ne nojaust, kas tur būs, un iedāvināja, nosakot – būs pārsteigums. Ir arī.

Slavenā Koikenhofa, pārhektāru parks ar ziedošām sīpolpuķēm, šogad slēgts, un nav zināms, vai līdz sezonas beigām tā arī tiks atvērts. Toties visapkārt esošie sīpolpuķu audzētāju lauki ir tieši tikpat «vaļā» kā jebkuru citu gadu. Tas ir akurāt tas pats vēsturiskais reģions, kur holandieši piedzīvoja tulpju krīzi un kur, vismaz oficiāli, Nīderlandes zemē tika iestādīta pirmā tulpe.

Nomira naktskreklā
Šo vairāk nekā četru gadsimtu laikā Nīderlande ir kļuvusi par tulpju audzēšanas gigantu (sīpolskaits mērāms miljonos gadā). Zeme te, ap Hārlemu un Leidenu, divām pilsētām, ir smilšaina, bāli brūnā krāsā, mājas cieši piespiedušās cita citai, un bagātība gaisā nevirmo, kā tas ir jūtams pārdesmit kilometru tālākās piejūras pašvaldībās.

Toties te ir tulpes (un citas sīpolpuķes) visās iedomājamās krāsās (bet melna vēl joprojām nav sanākusi) un tādās platībās, kādās reti kur citur būs redzētas. Lauks pie lauka, tik kanāli šo krāsaino viendabību ar apbrīnojamu regularitāti izjauc.

Kāpēc holandiešiem tik ļoti iepatikās tulpe, kad to Turcijas vēstnieks iedāvināja kādam tolaiku slavenam šīs zemes botāniķim, nav skaidrs. Liktenis vai nejaušība, bet mazāk nekā trīsdesmit gadu laikā šī mīla pieņēma tādas apsēstības apmērus, ka Nīderlande piedzīvoja to, ko mēs tagad saucam par pirmo spekulāciju krīzi cilvēces vēsturē – tulpju krīzi. Paši holandieši to dēvē par tulpju māniju, un kaut tautā jau krietni iedzīvojies mīts par sīpolu, kas maksājis veselu kanālmāju, tomēr, pēc vairāku vēsturnieku domām, tas var izrādīties krietns pārspīlējums. Respektīvi, vienojušies varbūt arī bija par krietnu summu, bet nekad tā arī neviens netika to samaksājis. Nekādas nacionālas ekonomiskas traģēdijas neesot bijis, saka šie vēsturnieki.

Protams, spekulēja, un ne tikai izmanīgi tirgotāji, bet pat slaveni tā laika gleznotāji. Piemēram, Jans van Hoijens, klasisko holandiešu ainavu zīmētājs, kur leģenda vēsta, ka miris naktskreklā, jo visu naudu iztrallinājis tulpju sīpolu spekulācijās. Spekulācijas gan nerimst arī mūsdienās. Pēdējā lielākā datējama vēl ar gadu tūkstošu miju, kad daudzi Nīderlandes bagātnieki pamanījās ieguldīt savus miljonus tulpju projektā, kas solīja vismaz 30% peļņu. Pēc gada projektā iesaistītie uzņēmumi bankrotēja, un investētāji palika vien ar garu degunu.

Garšo kā kartupelis
Bet ko nu mēs tik par to slikto! Tulpe Nīderlandei ir atnesusi ne tikai labklājību, bet arī tulpju vāzes. Tie ir tie īpašie puķu trauki, kur katram tulpes kātam ir savs «kakliņš». Tādas mūsdienās var nopirkt ne tikai antikvariātos, bet arī suvenīru veikalos ar visiem specifiski zilajiem Delftas zīmējumiem. Kādreiz tāda vāze īpašumā apliecināja, ka esi bagāts. Kā ir tagad? Es pat nezinu nevienu māju, kur tādu būtu redzējusi. Toties vai ikvienā mājā 13 gadu laikā, kopš te dzīvoju, kādā brīdī esmu dzirdējusi stāstus par to, kā nabaga holandieši kara laikā cieta tādu badu, ka viņiem nācās ēst (uzmanību!) tulpju sīpolus. Tāpat kā ar kanālmājām, arī šis, izrādās, ir folklorisks pārspīlējums. Jā, sīpoli tika ēsti, bet ne tikai bada dēļ, bet arī tāpēc, ka «kaut kur tie sīpoli jāliek, jo, protams, smukumam tos neviens nepērk». Un holandiešiem tirgotājgēns nerimst ne mirkli.

Tulpju sīpoli, atšķirībā no narcišu vai hiancinšu (mazliet indīgi), ir patiešām ēdami. Dakteri tolaik cilvēkus pamācīja: notīriet sīpolu, tad pārgrieziet vertikāli un izņemiet asnu, nomazgājiet un vāriet kā kartupeļus. Tie, kas ēduši, sakās, ka garšo ar’ kā kartupelis. Vai kā sīpols?!

Šņabītī vai tikai dārzā
Pirms aptuveni desmit gadiem ļoti smalka Nīderlandes restorāna ēdienkartē parādījās tulpju sīpols. Ne tāpēc, ka nebūtu citu, ko ēst, jo uz viena šķīvja ar austerēm. Šī restorāna šefpavārs, kas ir tāda kā slavenība Holandē, atzīst, ka nav viegli strādāt ar tulpju sīpoliem, jo tie ir samērā sausi. Un viņš zina, ko saka, jo nomēģinājis 80 dažādas šķirnes. Tagad tulpju sīpolus šur un tur var Nīderlandē nobaudīt, un pat pavārgrāmata uzrakstīta, kur šie sīpoli galvenajā lomā (80 receptes!). Visādu nacionālu marināžu (balto mazo sīpoliņu vai saldi skābo gurķīšu, piemēram) darinātājs pat uzmeistarojis marinētus tulpju sīpolus. Ar sinepju sēkliņām.

Savukārt «Dutch Tulip Vodka» tiešām ir šņabis, kas taisīts no tulpju sīpoliem. Tas, kas lētākais (ap 26 eiro), tam līdzās graudiem ir arī sīpoli. Veseli 40 vienā pudelē. Bet var dabūt arī tīru, tīru, tādā ziņā, ka taisītu tikai no tulpju sīpoliem. Cena šādam padzērienam kā no tulpjumānijas pamfletiem – 245 eiro par 0,7 l pudeli, kas nemaz nav tik drausmīgi dārgi, ja parēķina, ka vienā šādā pudelē «ieiet» 350 sīpolu.

Tiem, kas tomēr pieturas pie konservatīvām vērtībām – tulpēm tikai dārzā, piebildīšu, ka ir arī tulpes, kur uz viena kāta vairāki ziedi – ne vairāk gan kā trīs, palūkojiet šķirni ‘Antoinette’. Un ir smaržīgas tulpes, piemēram, ‘Golden Appeldorn’ ar spēcīgi saldu smaržu vai ‘Monte Carlo’ ar izteiktu medus smaržu. Bet melnas, īsti melnas, nevis tumši, tumši violetas, tulpes vēl joprojām nav.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tulpju mānija

Kategorijas