Aiz nodevības plīvura

2021. gada 27. aprīlis 00:00

346

Lasu «Rundāles Novada Ziņās» Kārļa Drengera (dzim. 1927. gadā) atmiņas par pēckara gadiem un vēlos paust savu viedokli par to laiku un nodevības postu.

No Kārļa Drengera atmiņām
Daži K. Drengera atmiņu fragmenti par laiku no 1946. līdz 1949. gadam.

«1946. gada rudenī iestājos Saulaines tehnikuma 3. kursā. Laiks bija saspringts, komunistu okupācijas varas čekisti prata metodes, kā izzināt un apcietināt nacionāli domājošus cilvēkus. Svētdienā, pārbraucis mājās Sesavas pagastā, es bieži sastapu pie tēva svešu cilvēku, kurš uzdevās par leģionāru, slēpjoties no apcietināšanas. Klīda pa mājām un meklēja nacionāli domājošos. Pēc pāris reižu tikšanās viņš ierosināja organizēt Saulainē grupu, kas būtu nacionāli noskaņota. Teicu gan, ka tādi cilvēki ir, bet Dievs man deva prātu noraidīt viņa priekšlikumu izveidot šādu cilvēku sarakstu. Bija gan ļoti neapmierināts, pat draudēja izrēķināties, ja kur ziņošot. Mūsu sakari izbeidzās, bet diemžēl ne uz ilgu laiku. Varēja būt 1947. gads, kad viņš burtiski iedrāzās mūsu mājā, lūdzot mani nosūtīt vēstuli, kas esot organizācijas vajadzībām. Pats viņs nevarot, jo esot viņam uz pēdām. Es, muļķis, paņēmu un iesviedu pastā, protams, nezinot, kas ir aploksnē un kam īsti tā adresēta. No tās reizes vairs netiku viņu redzējis.
1948. gadā beidzu tehnikumu un sāku darbu Jelgavā, pilnīgi aizmirstot par svešo vīrieti (Bruno Zitmani – K. D.).»

Pārsteidzošā tikšanās
Tālāk mans K. Drengera atmiņu pārstāsts – saīsināti. 1949. gada 25. martā Kārļa Drengera tēvu un māti izsūtīja uz Sibīriju nometinājumā Omskas apgabalā. Pienāca 1949. gada 17. jūnijs, kad Kārli arestēja. Viņš nonāca Stūra mājā ar visām tur piedzīvotām šausmām.
Pratināšanas laikā notika konfrontācija ar tēva māju kaimiņu Kazakaiti, pēc kura «liecības» izmeklētājam nostiprinājās pārliecība, ka Kārlis pareizi iesēdināts. Tad konfrontēja ar Bruno Zitmani. Kārlis noliedza, ka tādu pazīst. Bet izmeklētājs parādīja sarakstu ar grupas dalībniekiem, kurā Kārlis figurēja ar 13. kārtas numuru. Protams, ticēja rakstītajam. Prasīja Zitmanim, ko Kārlis Drengers darījis organizācijas labā. Viņš stāstīja par vēstuli, ko Kārlis bija iemetis pasta kastītē. Acīmredzot tā bija nonākusi čekā. Par Saulaini netika minēts ne vārda, jo pie labākās gribas nebija nekādu pierādījumu. Viss šo notikumu klāsts rezultējās ar Kārlim Drengeram okupācijas varas piespriestiem desmit gadiem ieslodzījuma lēģeros.

Samaksa
Bruno Zitmanis, nepārprotami čekas aģents un provokators, pēc čekas uzdevumā veiktā «pakalpojuma» pats nonāca lēģeros. Tik nezinu, uz cik gadiem notiesāts. Es ar viņu sastapos vienā barakā Vorkutas 6. šahtas 4. nometnē. Zitmanis bravūrīgi stāstīja, kā viņam, pēc kara spiestam dzīvot nelegāli, izdevies iekļūt kādā partizānu grupiņā Elejas pusē un, lai pārbaudītu viņa uzticamību, likts nošaut kādu padomju iestāžu darbinieku, ko viņš arī paveicis.

Grāmatā «No NKVD līdz KGB» par Zitmani skops ieraksts: «Dzimis 1923. gadā. 1949. gadā izdarījis terora aktu. Pretpadomju pagrīdes organizācijas dalībnieks.»

Strādājot Bauskā no 1969. līdz 1992. gadam, pāris reižu Zitmani redzēju Uzvaras ielā pastaigā ar suni. Es viņu atpazinu, bet neuzrunāju, vai viņš mani – nezinu. Pagājām viens otram garām. Cik zinu, viņš dzīvoja Uzvaras ielas trīsstāvu ēkā, ko tautā dēvēja par Kremļa māju. Strādāja Bauskas meliorācijas uzņēmumā.

«Pārkārtotājs»
Sākoties Atmodai 80. un 90. gadu mijā, kas Padomju Savienībā iegājās kā «perestroika» jeb pārkārtošanās, arī Bruno Zitmanis «pārkārtojās» – viens no pirmajiem Bauskā tvēra sarkanbaltsarkano karogu un auseklīti pie krūtīm sprauda. Aktīvi iesaistījās LNNK nodaļas veidošanā, latviskās nacionālās domas paušanā, kā arī veco Ulmaņlaiku uniformēto aizsargu organizācijas veidošanā, vadīšanā, kurā bija apmēram septiņi astoņi dalībnieki, bet sevi dēvēja par atjaunoto Bauskas aizsargu pulku.

Aģenti nesnauž
Atgādināšanas vērta ir vēl viena traģēdija, kas ierakstīta okupācijas varas balsta čekas «panākumos» mūsu novadā. Civiliedzīvotāju vidū čekas vervētie aģenti ar vai bez segvārdiem palīdzēja militāri operatīvajai grupai iznīcināt Panemunes–Budbergas pusē latviešu un lietuviešu pretošanās grupu, ar ko bija saistījies arī kāds vācietis Villijs Fišers. Viņš atbalstu bija meklējis pie Budbergas luterāņu draudzes mācītāja Valtera, abi iekūlušies nepatikšanās. Mācītājs Valters 1951. gadā nonāca Stūra mājā, bet Fišers, smagi savainots, nomira Bauskas slimnīcā. Traģēdijā «izpalīdzēja» ziņotāji, kuru vidū kādam vai kādai bija segvārds Rita.

Epilogs
Deviņdesmito gadu otrajā pusē Bruno Zitmanis bija devies aizsaulē. Nelaiķis ar sarkanbaltsarkano karogu pārklātā zārkā caur uniformēto aizsargu godasardzi tika iznests no baznīcas vecās kapličas. Man sagadījās tajā dienā būt Bauskā un brīdi vērot šo svinīgo procesu.
Budbergas mācītājs nonāca lēģerī aiz dzeloņdrātīm. Mācītāja kundzi padomju vara ievietoja kādas Krievijas pilsētiņas ieslodzījuma vietas psihiatrijas nodaļā. Viņu trīs meitas palika bārenes – izdzīvošanas režīmā.

Čekas aģentūra netika demobilizēta, padomju vara neaizmirsa «izpalīgus» cīņā pret «tautas ienaidniekiem un bandītiem». Iekārtoja darbā, kas kaulus nelauž, liekot neaizmirst Ļeņina tēzi «Ienaidnieks nesnauž!».

Pie Mežgaļu skolas nu jau gadu desmitus redzams liels balts krusts. Pie tā pamatnes plāksne ar latviešu un lietuviešu vārdiem, arī Villija Fišera vārds. Viņi nepakļāvās komunistu okupācijas varai, kuru diemžēl aiz tolerances, nezinu pret ko, dēvē par padomju laikiem.

Rosina novērtēt nacionālo partizānu bruņoto pretošanos pēckara Latvijā

Nacionālās apvienības Saeimas deputāti rosina veikt grozījumus likumā «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām», 2. martu nosakot par Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu.

Deputāti atgādina, ka Latvijas nacionālo partizānu karā, kurā piedalījās ap
14 000 cīnītāju, ļoti nozīmīga loma bija Latgalei, kur kā pirmajā padomju varas okupētajā Latvijas teritorijā jau 1944. gada vasaras nogalē sākās bruņota pretošanās.

Deputāti uzskata, ka nozīmīgākā nacionālo partizānu kauja 1945. gada 2. un 3. martā notika Viļakas apriņķa Stompaku purva salās, kas esot lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē. Tiek norādīts, ka ap 350 Latgales mežabrāļu izcīnīja smagu kauju ar uzbrūkošā čekas karaspēka skaitlisko pārspēku, paliekot nesakauti un organizēti atkāpjoties, izvairījās no draudošā aplenkuma un papildu zaudējumiem.

Tāpēc deputāti rosina Saeimu noteikt par Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu Stompaku kaujas datumu 2. martu – «kā latviešu tautas neapstrīdamas varonības un nepārprotamas valsts gribas apliecinājumu».

Avots: LETA un Saeima.lv.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Aiz nodevības plīvura

Kategorijas