BauskasDzive.lv ARHĪVS

Logo

Konditores meistarstiķis – svētku kliņģeris

Žanna Zālīte
Laikraksta arhīvs

2021. gada 23. aprīlis 00:00

767
Konditores meistarstiķis – svētku kliņģeris

Ruta Drava Vecumniekos nosvinējusi 60. dzimšanas dienu

Reizēm šķietamu noslēpumu izdodas atklāt pavisam nejauši. Tieši tā noticis šoreiz. Sarunājoties ar kafejnīcas «Drava» konditori Rutu Dravu, kura 18. aprīlī atzīmēja 60 gadu jubileju, uzzināju, ka Vecumnieku iecienītā svētku kliņģera recepte ir viņas dzimtas sieviešu lolojums. Salds, garšīgs, smaržīgs un ar Rutas ziņu tas pirms vairākiem gadu desmitiem sāka savu uzvaras gājienu no Liepu ielas ceptuves. Rauga mīklas izstrādājums ar bagātīgo pildījumu laika pārbaudi godam izturējis un kļuvis par Vecumnieku «zīmolu». Līdz šim nekas cits nav atzīts par piemērotāko dāvanu vai balvu, labāko ciemakukuli un gardāko cienastu.

Ruta Drava dzimusi Limbažos, kur vecāki, lietuvieši no Biržu apkaimes, nonākuši kara laikā. Kad meitene bija divus gadus veca, ģimene pārcēlusies uz Vecumniekiem. Īsu brīdi dzīvojuši «Lācīšos», taču visa bērnība un skolas laiks pagājis «Lazdās».

Ruta augusi piecu bērnu ģimenē, un abām ar māsu Zitu, kas ir divus gadus vecāka, bija jāpieskata trīs jaunākie brāļi – Laimonis, Normunds un Raimonds. Mamma strādājusi lopkopībā, tēvs – celtniecībā, un bērni bijuši palīgi gan mājas un lauku darbos, gan devušies līdzi uz fermu apkopt lopiņus. «Man bija ļoti laba bērnība. Vērtīgi, ka vecāki radināja darbam. To arī saviem bērniem esmu iemācījusi – visi soli solītī nāca līdzi gan dārzā, gan kūtī. Joprojām cits citam palīdzam un  turamies kopā,» teic Ruta.

Interese rodas bērnībā
Interese par nākamo profesiju radusies jau mazotnē, jo liela ēst gatavotāja bijusi gan mamma, gan vecmamma. Abas gājušas godos klāt galdus, un meitenes mācījušās un darījušas līdzi. «Iepatikās tā lieta. Māsa gan izskolojās par zootehniķi un ilgus gadus pie lopiem nostrādāja, bet es pēc 8. klases aizgāju mācīties kulināriju uz Rīgas 27. profesionāli tehnisko skolu, pēc tam Cēsu tehnikumā apguvu konditores profesiju,» atklāj Ruta. Kad diploms bijis kabatā, nokļuvusi Vecumnieku ceptuvē, kur vajadzēja konditoru.

Tur nostrādājusi 20 gadu. Ruta ar sirsnību atceras kolēģes Veru Drumolti, Laimdotu Bošu (toreiz – Miķelsoni), Veru Kažemaku, Silviju Ērgli, Lidiju Kozlovsku. Strādājušas divās maiņās un ražojušas «uz pilnu jaudu». «Ceptuve darbojās Bauskas rajona Sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma paspārnē, un mūsu pīrāgi, kūkas, cepumi, smalkmaizītes tika izvadāti pa visu rajonu – tos varēja nopirkt Bārbelē, Gaismā, Iecavā, visur. Liela bija gan daudzveidība, gan apgrozījums,» atminas konditore.

Jau tajos laikos tuvu un tālu bija izdaudzināti gardie Vecumnieku kliņģeri, un, izrādās, ekskluzīvas tiesības uz «izgudrojumu» pieder Rutai. Šo meistarstiķi aizguvusi no mammas un vecmammas. Viņa stāsta: «Mūsu mājās uz svētkiem vienmēr smaržoja kliņģeris. Atceros, kā to izņēma no cepeškrāsns, sasedza un nolika zem spilvena, lai dziest. Kad nokļuvu ceptuvē, ierosināju pamēģināt pagatavot ko līdzīgu, jo piedāvājumā esošais bija ļoti, ļoti vienkāršs – salds vijums par 1,10 rubļiem, nebija ne pildījuma, nekā. Pamēģinājām, izdevās, un tā lieta aizgāja.»

Bez aizraušanās ar konditoreju Rutas otra lielā mīlestība ir dzīvnieki. Mājās vienmēr turēti lopiņi – govis, kazas, cūkas, vistas. Pēc ceptuves likvidēšanas strādājusi par pastnieci un varējusi lielo mājlopu saimi uzpasēt, taču pēc 13 gadu darba «Latvijas Pastā» atkal atgriezusies pie plīts. Saimniecību vairs netur, ir tikai suns un kaķis, ko samīļot, jo darbu kafejnīcā un rūpes par lopiņiem nav iespējams savienot.

Dienas rekords – 80
Rutas darbdiena sākas naktī, jo mīkla jāiejauc jau ap trijiem. Agrā celšanās kliņģeru meistarei nebūt nav apgrūtinājums, jo «darbs pats pie sevis velk». 30 gadu šajā arodā nostrādāts tikpat kā bez atvaļinājuma, atelpa baudīta vien laikā, kad dzimuši bērni, bet arī tad ātri atgriezusies ierindā. Kā smej konditore, «meitas mīklas katlos uzaugušas», jo vietu dārziņā toreiz nevarēja dabūt. «Varu mīcīt, rullēt, taisīt. Atdeve šim darbam man jau no mazām dienām. Arī meitas rosās virtuvē, un mazmeitām patīk,» atzīst Ruta. Kopš 2019. gada novembra vidus viņa strādā ģimenes izveidotā kafejnīcā «Drava» Vecumnieku centrā, kas darbojas no SIA «Bauskas tirgotājs» nomātās telpās. Ik dienu viņa ir kopā ar meitām Ritu un Lauru, znotu Aleksandru. Rita smej, ka māsa Laura mammai esot konkurente, jo Saulainē izmācījusies par viesnīcu pakalpojumu speciālisti un gatavo gardus groziņus, eklērus un citus garnētos saldumus, cep arī tortes. Šis ķēriens laikam gēnos, jo arī ome no tēta puses bijusi prasmīga saimniece.

Kafejnīcā ir bagātīgs konditorejas un kulinārijas izstrādājumu klāsts, pietiekami daudzveidīgs pusdienu piedāvājums. Pasūtījumu netrūkst, jo cilvēki arī kovidkrīzes laikā grib labi paēst un lutina sevi ar kārumiem.

«Interese par pīrāgiem, kliņģeriem, smalkmaizītēm un kūkām nav mazinājusies. Ja ir liels pieprasījums, sāku strādāt jau no vakara. Katrs darbiņš prasa laiku, kaut vai ābolu sagriešana plātsmaizēm,» nianses atklāj konditore. Kliņģeru skaita rekords sasniegts kādos Liliju svētkos, kad no cepeškrāsns laukā celti 80 lielāki un mazāki tradicionālie rauga mīklas cepumi divu savienotu apļu formā. Ir bijušas dienas, kad pieprasīti ap 50 lielo kliņģeru – gan saldo, gan sāļo. Ceļš, līdz iecienītais gardums nonāk galdā, ir garš. «Mīklu iemīca, ierullē sviestu, rozīnes un tad stundu tur saldētavā. Kad izņem, atkal rullē un tikai tad pilda, raudzē, smērē un šauj krāsnī,» laikietilpīgo procesu raksturo Ruta. Prieks cilvēkus pabarot, produkcijas daudzveidība, noiets un labās atsauksmes sniedz gandarījumu un neļauj pagurt. Kliņģeri pieprasīti Vecumnieku novadā un kaimiņos, vesti arī uz Beļģiju, Vāciju, Zviedriju un citām valstīm.

Bez recepšu grāmatas
Pārsteidzoši, ka Rutai nav recepšu pierakstu un nav arī gadījies kādu sastāvdaļu aizmirst pievienot, virtuvē vienmēr viss ritējis, kā pēc grāmatas. Ģimenē iemīļotos mammas un vecmammas ēdienus viņa gatavo «no galvas», ir arī vairāki pašas izdomājumi. «Kroņa numurs» ir kliņģeri un smalkmaizītes, ko bieži vien rullējot arī pa miegam, taču mājinieki dikti slavē Rutas gatavoto «siļķi kažokā», sautētos kāpostus, bet bērni vēl tagad piemin mazotnē bieži baudīto sakņu piena zupu, kam klāt ēsta maize ar ķilavām un biezpienu. Dzīvesbiedrs Vitauts Matulis visaugstāk vērtē pītās maizītes ar pomādi un mīkstās kūkas, un namamāte viņam to prieku neliedz, arvien lutina ar gardumiem. Arī pēc garas darbdienas labprāt mājās stājas pie plīts un gatavo. «Man patīk, ka smaržo pēc ēdiena. Tad ir tik silti un mājīgi… Kaut vai pankūkas uzcepu!» teic saimniece.

Lai ēdiens izdotos, darbā jāieliek mīlestība – tāda ir Rutas galvenā atziņa. Raudzējot mīklu, viņa vienmēr to paglauda, samīļo un aprunājas, tad tā labāk uzrūgst, ir poraina un pufīga. Virtuvē tukšām pļāpām nav vietas, uzskata konditore.

Ruta izaudzinājusi trīs bērnus: Oskaru (38 gadi), Ritu (35) un Lauru (28). Prieku neliedz seši mazbērni: Rinalds (10), Jasmīna (9), Paula (7), Toms (4), Silvestrs (3) un Elza (2). Viņa atzīst, ka stipru dara ģimenes atbalsts, neatlaidība un mīlestība pret darbu. Šādu attieksmi pret katru pienākumu mantojuši arī bērni. Iespējams, mazotnē dēlam un meitām pietrūka laiskā atpūtā pavadītu brīžu, toties tagad atmiņas silda piedzīvotais siena talkās un citi lauku dzīves notikumi. Uz jūru toreiz nebija vaļas aizbraukt, taču tagad izmantojot katru iespēju, lai kopā ar mammu apceļotu Latviju.

Kategorijas

Kategorijas