«Dzīvē tāpat kā dabā gadalaiki – viss mainās»

2021. gada 16. aprīlis 00:00

Baušķeniece Edīte Auziņa atzīmējusi 60. dzimšanas dienu

Jubilāres pirmie dzīves gadi aizritējuši Jaunsvirlaukas pagastā tagadējā Jelgavas novadā. Ģimenē uzaugusi kopā ar trim brāļiem – vecāko Edgaru un jaunākajiem Jāni un Aināru. No mazotnes atceras izbaiļu pilnu notikumu, kad kopā ar tēvu laivā šķērsojuši upi, lai nokļūtu uz veikalu otrā krastā. Kā tas gadījies, kā ne, mazā meitene iekritusi dzelmē. «Peldēt nepratu, tēvs aiz čupras mani izcēla kā ķiļķenu no ūdens. Peldēt nekad mūžā tā arī nav gribējies,» stāstīja Edīte.

Spēļu labirinti kukurūzas laukā
Pirms sākās Edītes skolas gaitas, ģimene bija pārcēlusies uz «Gobām» Vecsaules pagastā; mamma strādājusi par kasieri ciema padomē, bet tētis – kolhozā «Dzirkstele» par šoferi. Tuvējā birztaliņā pie mājām norisa bērnu izklaides – slēpšanās spēles un «štābiņu» būvēšana. Vasarās Edīte labprāt devusies līdzi vecmāmiņai govju nakts ganībās, tur varējis pārgulēt nakti ganu būdiņā. Bet, kad govis pārvietotas uz fermu, meitene palīdzējusi vecmammai mēslu tīrīšanas darbos, tur nakšņošanai noderējis fermas «sarkanais stūrītis».

Mācoties Vecsaules astoņgadīgajā skolā, ik dienu Edīte kājām mērojusi piecu kilometru ceļu turp un atpakaļ uz skolu. Bet nereti garais ceļš no skolas izvērties par īstu izklaidi. Skolēni pēc stundām cits citu sagaidījuši, lai bariņā dotos mājup. Pirms tam veikalā iegādājuši konfektes «Domino», tautā sauktas «plikās» (bez iesaiņojuma), kas dažkārt pirktas arī uz maizei iedotās naudas rēķina. Kukurūzas lauku labirinti ceļmalā kalpojuši par rotaļu un spēļu laukumiem. «Laiks ceļā no skolas līdz mājām bija pats jautrākais,» atminas jubilāre. Skolniecei mīļākais mācību priekšmets bijusi darbmācība, ļoti patika šūt. Bet visgrūtāk bija ar krievu valodu, tā gāja līdz ar asarām, atceras Edīte.

Ar sportu – uz mūžu
Vasarās Edīte strādājusi kolhozā biešu ravēšanā, ar to nopelnījusi brīvpusdienas skolas mācību laikam. Bet 1975. gadā saņēmusi pat kolhoza «Dzirkstele» godarakstu par labu darbu ražas novākšanā.

Skolas dzīvē bez obligātās kora dziedāšanas bijusi aktīva dažādās jomās – aizrāvis sports, ciema klubā iesaistījusies teātra spēlēšanā. Īpaši nodarbojusies ar vieglatlētikas disciplīnām, par sasniegumiem un pirmajām vietām liecina apbalvojumu raksti jubilāres arhīvā. Pirmā trenere vieglatlētikā bijusi Biruta Grantiņa, pie viņas trenējusies pamatskolas laikā. Sportojusi arī trenera Jāņa Žaunas vadībā. Patika un interese par sportu Edītei dzīves laikā nav zudusi – pati aktīvi sportojusi līdz pat 2011. gadam, tagad ar aizrautību vēro sacensības un pastāvīgi seko sporta raidījumiem televīzijā.

Pusaudzes gados jubilāre sapņojusi kļūt par milici. «Laikam toreiz miliča profesija man saistījās ar darbu pilsētā, tik ļoti bija apnikuši tie mūžīgie lauku dubļi, bet ziemā – lielās bikses un velteņi,» atklāj Edīte. Diemžēl tolaik milicijas skolā meitenes neesot uzņemtas. Pēc astoņgadīgās skolas beigšanas iestājās Saulaines sovhoztehnikumā, ieguva agronoma kvalifikāciju. Tehnikumā populārs bijis basketbols, tur arī Edīte labprāt apguvusi šo sporta veidu.

Svarīgi – sakārtota un skaista vide
Pēc tehnikuma jaunā speciāliste strādājusi sēklu inspekcijā Bauskā, kur nodarbojusies ar sēklu dīgtspējas pārbaudi. Vēlāk strādājusi arī kolhozā par agronomi. 90. gadu sākumā ģimene pārcēlās uz dzīvi Bauskā, Strautnieku ielā, Edīte strādājusi «ATU-28» par konduktori satiksmes autobusā. Arī transporta uzņēmumā iesaistījusies kolektīva sporta pasākumos, uzņēmuma spartakiādē guvusi godalgotu vietu.

Cerot uz labāku mitekli, ģimene iestājusies pilsētas dzīvokļu rindā, kas izrādījusies nesagaidāma. Vēlāk pārvākušies uz citu dzīvokli vecpilsētā, kuru pašu rokām pamatīgi izremontējuši, un tagad var justies labi. Jubilārei ļoti svarīgi, lai apkārt būtu sakārtota un skaista vide. «Man vajag, lai pie mājas ir ziedi, īpaši patīk audzēt rozes,» atklāj jubilāre. Pašlaik viņas mājas durvju priekšā krāšņi dobē zied atraitnītes, iestādītas jau agrā pavasarī. Bet vasarās nelielā zemes pleķītī mājas galā viņai izaug arī kāds lociņš, gurķis un tomāts. Edīte vairākus gadus bijusi arī mājas pārvaldniece un ir gandarīta, ka tajā laikā izdevies daudz panākt nama sakārtošanā. Tolaik bija izveidojusi ziedu dobēm bagātu pagalmu, tagad gan puķu vietu lielā mērā ieņēmis stāvlaukums automašīnām. Edīte vairākkārt ir iesaistījusies vecpilsētas Pagalmu svētkos, sarīkojot sporta aktivitātes bērniem mājas pagalmā. Sešus gadus jubilāres darbs bija uzraudzīt tīrību un kārtību sabiedriskajās tualetēs vecpilsētā. Līdzās rūpīgai uzkopšanai viņa centusies piešķirt vietai arī īpašus estētiskus akcentus – ar ziediem ikdienā, bet uz svētkiem veidojusi āra dekorus pie ieejas. Par to apbrīnu un pateicību pauduši tūristi un vecpilsētas viesi. 2013. gadā par godprātīgu un rūpīgu darbu Bauskas vecpilsētas labiekārtošanā un uzturēšanā Edītei Auziņai piešķirts Bauskas novada domes apbalvojums «Pateicības raksts».

Vērtējot dzīves gadus pilsētā, jubilāre atzīst – Bauska pārvēršas uz labo pusi, tomēr vēl daudz var uzlabot sakopšanā. Viņasprāt, būtu labāk, ja katrai vietai pilsētā būtu noteikts atbildīgais sētnieks, nevis brigādes sistēmas apkopšana.

«Cilvēks dzīvo, kad kustas»
Kopš skolas gadiem Edīte labprāt piedalījusies dažādos konkursos un aktivitātēs, par ko saņēmusi apbalvojumu rakstus. 90. gadu beigās laikraksta «Bauskas Dzīve» rīkotā zināšanu konkursā par automobiļiem, kurā pārsvarā piedalījušies vīriešu kārtas dalībnieki, viņa ar lielāko iegūto punktu skaitu pārliecinoši pārspējusi visus pārējos. Arī tagad labprāt piedalās publiskos jautājumu konkursos. Ikdienā aizraujas ar krustvārdu mīklu minēšanu, gan iegādājas speciālos izdevumus, gan izmanto pieejamo interneta resursos. «Reizēm tā ieslīgstu minēšanā, ka aizmirstu iet gulēt,» atklāj jubilāre.

Edītes ģimenē uzauguši četri bērni – Vēsma, Lauris, Aigars un Agnese. «Nu jau visi no manas ligzdas izlidojuši,» noteic mamma. Viņa ir vecmāmiņa Martai, kura mācās 7. klasē, un otrai mazmeitai – viena gada un četru mēnešu mazulei Madarai. Par mazo viņa teic: «Kustīga kā zivs ūdenī.» Vecmāmiņa lepojas ar Martu: «Viņa mums ir teicamniece, ļoti gudra meitene, piedalās olimpiādēs un konkursos.» Edīte ir priecīga par to, ka visi bērni savu dzīvi veido Latvijā. «Ko mēs tai svešumā iegūsim, kur var būt labāk kā mājās – Latvijā? Te ir mūsu dzimtene,» pauž jubilāre.

Edīte ir pateicīga un teic: «Pateicos savai mammai, ka ļāvusi ieraudzīt un baudīt pasauli. Dzīvei pateicos par to, ka esam paēduši un ir jumts virs galvas.»

Pirms pāris gadiem jubilāres darba gaitas pārtrauca smaga saslimšana, un tās sekas joprojām liek sevi manīt, tomēr viņa ir atgriezusies darbā. Tagad Edīte strādā par apkopēju Bauskas novada Bērnu un jaunatnes sporta skolā. «Mans dzīves ritenis vienmēr bijis saistīts ar sportu. Tagad darbs atkal atvedis pie sporta,» pauž jubilāre. Lai gan veicamais nav no vieglākajiem, viņa priecājas, ka nokļuvusi labā un sirsnīgā kolektīvā. Ir pārliecināta, ka kustības ikdienā ļoti svarīgas, un saka: «Cilvēks dzīvo tikai tad, kad kustas. Ja ieliksies gultā, tad vairs nebūs dzīvotājs.»

Par ikdienu Latvijā Edīte spriež: «Jāizmaina medicīnas joma tā, lai ārstēšanās būtu pieejam visiem – lai nav mēnešiem garās rindas un ļoti daudziem cilvēkiem neaizsniedzamās augstās maksas par pakalpojumiem. Valdībai vajadzētu pavērsties uz saviem pilsoņiem un augstāk novērtēt valsts cilvēkus. Ticu, ka Latvijai nāks daudz labāki laiki. Es esmu optimiste, tas dod spēku pašai un citiem. Mūsu dzīve ir kā gadalaiki dabā – viss mainās.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Dzīvē tāpat kā dabā gadalaiki – viss mainās»

Kategorijas