Jāpacīnās par klasicisma pērli – Mežotnes pili

2021. gada 13. aprīlis 00:00

462

Jāpacīnās par klasicisma pērli – Mežotnes pili

Nacionālā vērtība un dārgums krustcelēs. Kas uzņemsies gādību par izcilo kultūrvēsturisko objektu Lielupes krastā, lai tas neietu zudībā tāpat kā Kaucminde?

Mežotnes pils pašlaik nolikta krustcelēs. Pa kuru ceļu to vedīs? Ies pa kreisi pa izsoles un pārdošanas privātīpašniekam ceļu – liela iespēja, ka to apmeklēt vietējiem cilvēkiem būs liegts un no gadsimtos saglabātās kultūrvēsturiskās vērtības pilij vairs nekas pāri nepaliks. Piemēri ir – kaut vai Kaucminde, Zentenes pils. Ies pa labi, lai nodotos pašvaldības īpašumā, – tas varētu būt puslīdz labi visiem, tikai ne pašvaldības budžetam. Ies taisni un paliks valsts īpašumā, par pili gādās Kultūras ministrija un valsts finansējums, to saglabājot arī nākamos gadu simtus kā nacionālo dārgumu, – visloģiskākais ceļš, visnepieciešamākais, par kuru gan pati valsts klusē. Vismaz spriežot pēc tās attieksmes, kāda bija jaušama no Kultūras ministrijas pārstāves, kas piedalījās videokonferencē, 8. aprīlī diskutējot par šo tēmu.

Apsaimniekošanā – liela nolaidība
Tātad atgādinājumam – valsts akciju sabiedrība «Valsts nekustamie īpašumi» (VNĪ) ir lauzusi līgumu ar Mežotnes pils komercnomnieci SIA «CV-R», jo tās parādi sasnieguši 43,35 tūkstošus eiro, gan norēķinos ar VNĪ, gan citiem pakalpojumu sniedzējiem.

Daži tiešsaistes konferencē minēja, ka pils apsaimniekošanā bijusi vērojama liela nolaidība – pēc ballītēm uz pils marmora palodzēm parādījušies vīna glāžu un alus kausu nospiedumi, sienas un aizkari ziepju burbuļu pleķu nosēti..., un smirdējis pēc dzertuves. Parkā jau latvāņi sākuši augt. Izskanēja Bauskas novada domes deputātes Mārītes Ķikures pausta informācija, ka Mežotnes pils kustamā manta jau tiekot pa lēto pārdota. «Visas vērtīgās mantas atrodas pilī. Ir kaut kāda daļa, replikas, kas tika pārdotas pie nomas līguma slēgšanas, daļu ir apķīlājis Valsts ieņēmumu dienests. Bet nekas vērtīgs netiek nekur izvests. Es nezinu, no kurienes jums tāda informācija,» sacīja VNĪ valdes loceklis Andris Vārna.

Tomēr Elvīru Mantrovu, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) Zemgales reģionālās nodaļas vadītāju, šī informācija darīja uzmanīgu, viņa minēja, ka par repliku izpārdošanu jāskatās, jo tās arī ir vērtība, braukšot inspekcija fiksēt, kāda pilī ir patiesā situācija.

Tik tālu nu esam, bet ko ar Mežotnes pili iesākt turpmāk? «Bauskas Dzīve» publicē dažādu ekspertu un atbildīgo amatpersonu viedokli, kāds tika pausts konferencē pagājušajā nedēļā. Tā bija tikai pirmā saruna – izlūkošana, kā teica diskusijas dalībnieki.

Nenovērtējams tūrisma smagsvars
Ilggadējais iepriekšējais Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis akcentēja, ka Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei būtu jādefinē, kāda ir Mežotnes pils vieta kopīgajā kultūras mantojumā un vai vispār iespējams lemt par pils privatizāciju.

I. Lancmanis pili drupu stāvoklī fotografējis vēl tālajā 1958. gadā. Rundāles pils muzejs iesaistīts pirmajā garajā atjaunošanas ciklā, kam pateicoties tagad redzam tur brīnišķīgus stuka veidojumus un izcilus griestu gleznojumus, ko veica toreiz ļoti kvalificētie restauratori no Ļeņingradas (tag. – Sanktpēterburga, red.).

Lustras, mēbeles, spoguļi – visi ir augstvērtīgas kopijas no Rundāles pils muzeja eksponātiem; tika veidots zināmā mērā paralēls muzejs Mežotnē. «Un tas viss kopā ar otro lielo restaurāciju radīja to, ka šī ēka ir klasicisma pils numur viens Latvijā. Spožākā klasicisma pils Latvijā, kurai varētu būt muzeāla izmantošana,» sacīja I. Lancmanis.

Tomēr viņš akcentēja tieši nacionālo kultūras atbildību, lai viss, ko mēs darītu, nesaturētu riska elementus un nebūtu pakļauts patvarībām. «Nacionālā atbildība – tas ir pirmais un galvenais faktors. Latvija ir neticami likteņgaitās noplicināta, līdz ar to katrs atsevišķs objekts iegūst īpašu vērtību un unikalitātes pakāpi kopīgajā Latvijas kultūras mantojuma ainā. Gan Mežotnes pils, gan lieliskais parks, skaistie ampīra stila staļļi ir objekti ar brīnišķīgu potenciālu, bet ar lielu ieguldījuma pielikšanu. Nenovērtējams tūrisma smagsvars, kopā ar Bauskas pili un Rundāles pili veidojot trīsstūri, kuru ir grūti pārspēt. Šeit ir jautājums par valstisko atbildību,» uzsvēra I. Lancmanis.

Par privatizāciju bijušais Rundāles pils muzeja direktors izteicās – ja notiek brīnums un nāk kāds privātuzņēmējs miljonārs, kam ir vīzija un vēlēšanās ieguldīt finanses, tad jau labi. Bet pavisam godīgi jājautā: kāpēc lai viņam būtu tāda vēlēšanās, ja viņš nav kāds uz vēsturi ķertais vai firsts Līvens ar ģimenes nostalģiju? Mežotnes privatizācijas iespējamā gadījumā risks ir bezgala liels, vairāk par 50 procentiem, atzīst I. Lancmanis. Viņš arī apelēja pie nacionālā patriotisma jūtām, aicināja uz kopējo atbildību. Būtu brīnišķīgi te veidot klasicismam un ampīram veltītu pils muzeju, acīs paturēta iespēja veidot Mežotnes pili par Rundāles pils muzeja filiāli, tomēr viņš uzsvēra, ka tieši pašreizējos Latvijas un pasaules ekonomiskajos apstākļos veidot filiāli nevarot, tā esot tikai teorētiska iespēja. I. Lancmaņa viedoklis – mazāk kaitīgais pašlaik būtu Mežotnes pili pārņemt pašvaldībai.

Par nacionālas nozīmes muzeju
NKMP Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja Elvīra Mantrova uzsvēra, ka Mežotnes pils ir pārāk liela vērtība, lai varētu atļauties šeit kļūdīties. Par šo objektu ir jāpacīnās. Viņa nākotnē pili redz kā patstāvīgu muzeju: «Tagad visus viedokļus izrunājam, pēc tam jāveido profesionāļu darba grupa, kas izpētīs iespējas un izstrādās koncepciju, ko piedāvāt jaunajai pašvaldībai. Mēs nedrīkstam tik lielas vērtības palaist vējā. Privatizācija ir diezgan slidens un neparedzams ceļš. Mežotnes pils nav tas objekts, ar kuru nepārdomāti rīkoties. Atdot privatizācijai nedrīkstam, mums to nepiedos, ar visiem uzvārdiem paliksim vēsturē. No mūsu lēmuma Mežotnes pils lietā atkarīga Latvijas kultūras mantojuma izpratne un filozofija. Pašvaldības rokās objekts jāpārņem. Citu variantu nav, kā tikai pārņemt pili pašvaldībai. No pārvaldes puses, protams, atbalsts būs.»

Arī NKMP valsts inspektore Mārīte Putniņa akcentēja, ka nevaram atļauties pazaudēt šī objekta kvalitātes un nozīmību, pazaudēt to, kas jau ir ieguldīts pilī. Kultūras pieminekļa nākotne ļoti rūpīgi jāpārdomā un jāizanalizē. Jābūt skaidram izmantošanas veidam, kāds būs tā finansējums. Viņa uzsvēra, ka pilij ir liela nozīme tūrisma attīstībā, kas tiek plānota abos Lielupes krastos. Pilij ir vajadzīgs muzejiskais statuss, to pauda gan E. Mantrova, gan M. Putniņa.

Mākslas zinātnieks Dainis Bruģis piedalījies Mežotnes pils 2000. – 2001. gada renovācijas projektā, pēdējo 22 gadu laikā viņam cieša sadarbība ar Mežotnes pili. Uzklausījis darba grupas izveidi kā pagaidu soli ceļā uz galarisinājumu, to akceptē.

D. Bruģis centies darīt visu iespējamo, lai pils atgūtu kaut ko no savām zaudētajām kvalitātēm, objekts viņam ir personīgi ārkārtīgi tuvs. «Tomēr cenšos pēdējos gados uz pili nebraukt, jo tur redzētais mani sarūgtinājis. Iznomāšanas pasākums 2017. gadā bija satriecošs. Objekts ir zemas kvalitātes pārvaldības piemērs. Celtne tika nodzīvota, nolaista, nefunkcionēja arī kā pilnvērtīgs tūrisma objekts, bija vieta, kur svinēt ballītes. Kā tas iet kopā ar klasicisma pērli?!» retoriski vaicāja D. Bruģis.

Viņš akcentēja, ka pils un parks ir vērtība, ar ko mēs nevaram mētāties kā ar nevajadzīgu novalkātu zeķi: «Pils ir nacionāla līmeņa problēma, un tas nevar būt futbols, kurš kuram to pili piespēlēs, tā nav valstiska pieeja. Pilij jātransformējas par nacionālas nozīmes muzeju, ir visi priekšnoteikumi, lai tā tāda būtu. Traucēt varētu vienīgi tas, ja «Valsts nekustamie īpašumi» nolēmuši ļoti steidzīgi šo objektu nodot privatizācijai, tas ir cits jautājums. Tad pašvaldība ir it kā tas glābējs, kas varētu pasniegt roku. Šodienas saruna ir izlūkošana, darbam tagad jāsākas; es ceru, ka pieslēgsies Kultūras ministrija pavisam nopietnā līmenī, tajā iesaistīsies arī plašāka sabiedrība, un mēs neripināsim tukšus vārdus par šo nacionālo kultūras dārgumu.»

Apgrūtinājums pašvaldības budžetam reformas laikā
Arnolds Jātnieks, Bauskas novada domes priekšsēdētājs, pavēstīja, ka uzlikt apgrūtinājumu pašvaldības budžetam nozīmētu mazināt citas atbalsta iespējas un programmas iedzīvotājiem. Budžetā būtu jānāk papildinājumam pilij no valsts finansējuma. «Covid-19» izdarījis pārmaiņas arī tūrisma plūsmā, un nebūs cilvēku, kas pilī dzīvos un ēdīs, un svinēs svētkus.

Jānis Kalinka, Bauskas novada pašvaldības izpilddirektors, sacīja: «Visi min, cik svarīgs un vērtīgs šis objekts ir valstij, tāpēc mans viedoklis – varbūt vērts padomāt par I. Lancmaņa piedāvāto teorētisko variantu – kā Mežotnes pili praktiski izveidot par Rundāles pils muzeja filiāli. Pašvaldībai pašreizējais laiks ir pārāk sarežģīts, un slogs ir liels – ar 1. jūliju novadu apvienošanas process, un tad vēl šo pili uzņemties būtu pārāk smagi. Šī pērle ir valsts īpašums, tādam tam arī jāpaliek.» Viņam piekrita arī Bauskas tūrisma informācijas centra vadītāja Inese Turkupole-Zilpure, sakot, ka valsts līmeņa objekti jāuztur valstij, pašvaldība varētu piedalīties publiskā partnerībā.

Līdzīgs viedoklis arī deputātam Raitim Ābelniekam, viņš strikti pateica, ka privatizēt pili ir pilnīgi izslēgts, tai jāpaliek valsts īpašumā, bet pašvaldība var piedalīties un sadarboties partnerības veidā.

Aivars Okmanis, Rundāles novada domes priekšsēdētājs: «Mana sajūta, ka nomnieks nebija profesionālis tūrisma jomā, viņam drīzāk bija uzdevums pili novest līdz tādam stāvoklim, lai to tālāk glābtu kāds privāts investors. Šī ir nacionāla vērtība, un tā ir valsts atbildība. Sadarbībā ar pašvaldību varam to atrisināt, bet nekādā gadījumā nevarētu būt tā, ka šo īpašumu pārliek uz pašvaldības pleciem.» Līdzīgs viedoklis bija arī Iecavas novada domes priekšsēdētājam Aivaram Mačekam – nodot privatizācijai pili kategoriski nedrīkstam, bet pašvaldības paņemt to arī nevar, jo «paši vēl nezinām, kas notiks nākotnē ar mūsu pašvaldībām un kādi būs finanšu līdzekļi, un iedzīvotāju stāvokli mēs pasliktināt nedrīkstam». Viņš uzsvēra, ka pilij jāpaliek valsts īpašumā.

Kultūras ministrija – bez viedokļa
Arnolds Jātnieks jautāja: «Ja pašvaldība pārņem pili, vai īpašumam saņem līdzi valsts finansējumu?» Finanšu ministrijas pārstāve atbildēja, ka tādas prakses gan neesot, bet būtu svarīgs Kultūras ministrijas redzējums par šo jomu.

Kāds tad tas ir? Alma Kaurāte, kas ir Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas vecākā referente, sacīja: «Pašlaik mēģinām apkopot informāciju, lai saprastu, kāds varētu būt ministrijas viedoklis šajā lietā.» Tas arī viss. Jāpiebilst, ka uzaicinājums uz šo konferenci izsūtīts bija 29. martā, ja arī Kultūras ministrijā līdz tam neviens neko nezināja par Mežotnes pils situāciju, viedokli izveidot pa nedēļu varēja gan.

Arnoldam Jātniekam bija vēl kāds jautājums Kultūras ministrijas pārstāvei: «Varbūt Kultūras ministrija varētu nākamo sapulci rīkot, un mēs varētu tikties pēc mēneša?» Uz to A. Kaurāte sacīja: «Pašlaik nevaru sniegt konkrētu atbildi, pārrunāsim ar kolēģiem, dosim atbildi, bet domāju, ka atradīsim veidu, kā tālāk sastrādāties šī jautājuma risināšanā.»

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis runājis par šo jautājumu ar kultūras ministru, ministram bija interese, tik nav bijis laika, lai padziļināti izpētītu un paskatītos uz Mežotnes pili no muzeja funkcijas viedokļa. Kultūras ministrija savu skatījumu, savu atbildi dos. «Ļoti žēl, ka valsts sistēma ar šo jautājumu netiek galā, ka valstij nepaliek interese uz nacionāli nozīmīgiem objektiem. Mežotnes pilij jāpaliek valsts, sliktākā gadījumā pašvaldības īpašumā,» sacīja J. Dambis.

Kāds rezumējums?
- Diskusijās skaidri izgaismojās, ka Mežotnes pils nodošana privatizācijai nav pieļaujama.

- Tika akcentēts, lai «stūri savās rokās ņem» Kultūras ministrija, jo šis objekts ir nacionāla mēroga dārgums, valstisko atbildību uzsvēra daudzi; savukārt Kultūras ministrijai vēl jāformulē viedoklis.

- Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālisti un mākslas zinātnieki redz pilī nākotnē muzeju.

- Vienojās veidot darba grupu, tik tās veidotājs vēl nezināms.

Mežotnes pils parkā degusi kūla
Tieši ceturtdienā, 8. aprīlī, kad eksperti un atbildīgās amatpersonas sprieda par Mežotnes pils un parka nākotni, pils angļu stila parks dega. Tajā liesmoja kūla 5000 m2 platībā. Arī šīs ir pils kompleksa nolaidīgās apsaimniekošanas sekas. Kur tālāk?

UZZIŅAI

Īss ieskats pils vēsturē
Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijā 1795. gadā ķeizariene Katrīna II Mežotnes muižu nodeva mūža lietošanā savu mazbērnu audzinātājai Šarlotei fon Līvenai (1742–1828), bet ķeizars Pāvils I Mežotnes muižu padarīja par Līvenu dzimtas īpašumu un 1799. gadā viņiem piešķīra mantojamu grāfu titulu.

Šarlote fon Līvena pils celtniecību sāka 1797. gadā, kad itāļu arhitekts Džakomo Kvarengi izstrādāja projektu; bet pēc tam to nedaudz pārveidoja, un jau 1798. gadā celtniecību vadīja no Berlīnes atbraukušais vācu arhitekts Johans Georgs Ādams Berlics. Celtniecības darbus pabeidza 1802. gadā. Muižas kungu māju apņem angļu stila ainavu parks ar plašu lauku ēkas priekšā. Lielupes krastā bija paviljons, no kura saglabājušies vienīgi pamati.

Pati Šarlote fon Līvena pilī uzturējusies vienu nakti, un tas bija 1818. gada 2. septembrī, kad pa ceļam uz Vāciju šeit pārnakšņot ieradās ķeizariskā majestāte, Krievijas imperatora Pāvila I sieva Marija Fjodorovna.

Pēc 1920. gada agrārās reformas pēdējais muižas īpašnieks Anatols Līvens to atstāja, un no 1921. līdz 1944. gadam muižas centrā atradās lauksaimniecības skola. Mežotnes muižas zemi sadalīja

110 jaunsaimniecībās ar kopējo platību 1696 ha. Otrā pasaules kara laikā pie Mežotnes tika forsēta Lielupe, un kauju gaitā muižas ēkas daļēji sagrāva. Pēc kara 1946. gadā bijušajā muižas centrā izveidoja Latvijas Lauksaimniecības selekcijas un izmēģinājumu staciju, kungu mājā atradās administrācijas telpas un darbinieku dzīvokļi.
1958. gada beigās sākās ēkas atjaunošana, kas ieilga līdz 2001. gadam.

1996. gadā Mežotnes pils tika nodota Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai. 2000. gadā pils trešajā stāvā iekārtoja viesnīcu. Ēku līdz 2017. gada novembrim apsaimniekoja SIA «Mežotnes pils», pēc tam līdz šī gada martam – SIA «CV-R».

Sagatavots pēc lv.wikipedia.org un mākslas ekspertu sniegtās informācijas.

Ko vajadzētu iesākt ar Mežotnes pili – atstāt valsts īpašumā un tur iekārtot visiem pieejamu muzeju; pārdot izsolē; pārņemt apsaimniekošanā pašvaldībai?

Māris Siliņš,
jurists
– Pašvaldībai būtu plašas iespējas sadarboties ar investoriem. Latvijā daudz piļu aiziet postā, ja tās nonāk zem izsoles āmura.

Aija Dūmiņa,
skolotāja
– Pašvaldība lai rūpējas! Parks būtu jāsakopj. Lai pašvaldība pastrādā!

Ineta Pavļenko,
māsas palīdze
– Pašvaldībai jāpārņem. Kopumā viss šķiet sakopts.

Anna Gasparena,
apsardze
– Muzeju varētu ierīkot. Privātīpašnieka rokās daudzas muižas aiziet postā, skumjākais piemērs ir Kaucmindes un Bornsmindes muiža.

Sandis Noviks,
Rundāles pils restaurators
– Visas pilis vajadzētu nodot pašvaldībai. Muižā noteikti varētu būt muzejs.

+ 2

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Jāpacīnās par klasicisma pērli – Mežotnes pili

Kategorijas