Vai ģimeņu saimniecības būs pēdējais bastions laukos?

2021. gada 13. aprīlis 00:00

896

Vai ģimeņu saimniecības būs pēdējais bastions laukos?

Latvijā piena iepirkuma cenas tiek turētas neiespējami zemā līmenī, «izspiežot» no lopkopības nozares ne vienu vien zemnieku

Arvien biežāk dzirdamas apbrīnas pilnas pārdomas par to, kas cilvēkus vēl notur piena lopkopības nozarē un laukos. Acīmredzama ir pretruna starp prognozēm, ka pasaulē piena produktu patēriņš pieaugs, bet Latvijā šī produkta iepirkuma cenas tiek turētas neiespējami zemā līmenī, «izspiežot» no nozares ne vienu vien zemnieku. Arī tie, kas izvēlas bioloģiskās produkcijas ražošanas ceļu, to pamēģinājuši, atklāj, ka prasības gan ir izpildāmas, bet samaksa neattaisno pieliktās pūles.

LDC informācija liecina, ka februārī svaigpiena vidējā zemākā cena bijusi 0,218 eiro/kg, augstākā – 0,335 eiro/kg; bioloģiskās produkcijas vidējā cena – 0,2948 eiro/kg.

Protams, vienmēr ir izņēmumi, un, protams, var saimniekiem pārmest neprasmi veidot spēcīgus kooperatīvus un pārņemt pārstrādi savās rokās. Kopējā aina ne tikai Zemgalē, bet arī Vidzemes un Kurzemes zemnieku saimniecībās nav optimistiska.

Divdesmit slaucamas govis
Par savu pieredzi un pārdomām «Bauskas Dzīvei» pastāstīja Inta Galane. Viņa Bauskas novada Vecsaules pagasta piemājas saimniecībā «Galiņi» saimnieko no 2004. gada. Vecvectēvs zemi iepircis vēl cara laikos. No paaudzes paaudzē «Galiņos» nodarbojušies ar graudkopību un lopkopību. 90. gadu sākumā atgūtais īpašums ir četrdesmit divi hektāri. Patlaban saimniecībā ir divdesmit slaucamas govis, pārsvarā Simentāles un Holšteinas melnraibā šķirne, kas sezonas laikā enerģiju uzkrāj zāles ganībās. Izslaukums svārstās ap sešām līdz astoņām tonnām gadā.

Inta Galane atceras: «Brālis audzēja cukurbietes, bet, kad citu pēc citas likvidēja fabrikas, viņam laikam «apskrējās dūša». Es tolaik strādāju veikalā, un tad nācās uzņemties saimniekošanu. Iejusties lauku darbos man nebija grūti, jo bērnībā un skolas laikā tā bija ierasta ikdiena, un nepieciešamā izpratne jau bija izveidojusies. Sākumā mums bija tikai sešas septiņas gotiņas. Turējām mājputnus, cūkas. No tā visa šodien esam atteikušies, jo «gripu un mēru» apkarošanas prasības ir nojaukušas mājdzīvnieku dabisko eksistences veidu, un tad, pēc manām domām, zūd arī īstā jēga un vērtība. Sākumā sienu vācām tikai ar rokām, grābām, zārdojām, tehnikas nekādas. Tādu darbu šodien grūti kādam iedomāties, pat pašiem neticas, kā to varējām paveikt. Ļoti atbalstīja un palīdzēja mani vecāki Dzidra un Jāzeps Dulēviči, nu jau viņi astoņdesmitgadnieki, un prieks, ka vecāki ir ar mums.»

Inta Galane atzīst, ka tagad laukos vieglāk noturēties tiem, kam ir patiess ģimenes atbalsts un šis dzīvesveids tiešām patīk. Viņa pārliecināta, ka bez vīra Anatolija stiprajām rokām un bērnu ieinteresētības nebūtu iespējams dzīvot, strādāt un kopt slaucamo govju ganāmpulku. Vīrs ir autovadītājs tālbraucējs, bet visu brīvo laiku strādā lauku darbus. Īpaši svarīgi tas ir lopbarības sagādes laikā.

Nākotni redz tikai jaunajā paaudzē
Inta Galane ne bez rūgtuma runā par to, ka savulaik sapelnītā naudiņa, divi tūkstoši eiro, palikusi bijušā Bauskas piena kombināta, tagad BDB («Baltic Dairy Board») kabatā, un atzīst, ka citi zemnieki pazaudējuši vēl vairāk. Arī «Trikātas piena» pārstrādes uzņēmuma bankrots bija smags «sitiens» zemniekiem. I. Galanei šajā uzņēmumā palikušas iemaksātās pajas.

Uz jautājumu, kā «Galiņu» saimniece redz lauku nākotni, viņa teic: «Ja būs pietiekami daudz jaunu cilvēku un jaunu ģimeņu, tad jau tik drūmi nav. Bet diemžēl līdzšinējā politika daudzus aizvilinājusi vieglākas dzīves meklējumos, jo jaunie, redzot savu vecāku vilšanos un smaga darba ikdienu, izvēlas prestižākas profesijas. Man, paldies Dievam, ir paveicies, par «Galiņu» nākotni pagaidām jūtos droša. Meita Līga un znots Aleksandrs ir tepat tuvumā, iekopuši savu saimniecību, ir četras gotiņas, bet Aleksandra aizraušanās un galvenā nodarbe ir biškopība. Viņš gatavo dažādus bišu produktus, un tie tirdziņos ir pircēju iecienīti. Vēl aizvien esošie ierobežojumi krietni samazinājuši arī viņa iespējas veiksmīgi pārdot mājražojumus. Līga ir grāmatvede. Otra meita Oksana ar ģimeni arī dzīvo un strādā Latvijā un izmanto katru iespēju būt mūsmājās un palīdzēt. Gan mazdēlam Rodrigo, gan trim mazmeitām Aleksandrai, Esterei un Gabrielai patīk laukos, viņiem te ir interesanti, ik dienu var ieraudzīt un apgūt ko jaunu. Tā jau ir skola – mācīties saskatīt un izprast visu dzīvo dabā.»

Izzudušas amatnieku prasmes
Intu skumdina tas, ka jaunajiem iekārtot dzīvi laukos un iegādāties, piemēram, zemi, bez tuvinieku atbalsta ir gandrīz neiespējami. Bankā, ko ieķīlāt, vēl nav, ja nav īpašuma, un pat tad, ja izdodas iziet birokrātijas šķēršļu joslu, izrādās, vairs nav, ko pirkt, – pa to laiku zemes pārdevējs ir vai nu pārdomājis, vai iecerēto pārpircis kāds cits, naudīgāks. Zemes tirgū lielas izvēles vairs nav.

«Mums ir izzudušas amatnieku prasmes un labi meistari, jo vecā paaudze aiziet. Laukos nav kalēju, gandrīz nav, kas apkaļ mūsu zirdziņu... Pamatoti esam nobažījušies par lauksaimnieku profesionālo izglītību un interesi par šīm profesijām. Tomēr priecē tas, ka daudzi pilsētā augušie arvien aktīvāk meklē ceļu uz laukiem, uz savu vecvecāku mājām vai kā citādi,» pārdomās dalās I. Galane.

Pelnītus atpūtas brīžus Intai Galanei sagādā meitas. Viņa ar prieku teic, ka pirms kovida laikā izmantojusi katru šādu iespēju, lai apmeklētu teātri, aizceļotu uz ārzemēm, jo var to darīt ar mierīgu sirdi – viņas lolojums, gotiņas, ir drošās bērnu rokās.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vai ģimeņu saimniecības būs pēdējais bastions laukos?

Kategorijas