Vienkārši pliki

2021. gada 13. aprīlis 00:00

Vēstules no Nīderlandes. Televīzijā pieaugušu plikņu grozīšanās bērnu priekšā – tas šķiet daudz par daudz pat Holandē

Sākumā viņi vēl bija bālas smilškrāsas halātos, bet pēc pāris minūtēm tie krita, un TV studijā nu pilnā godībā stāvēja pieci pliki pieaugušie. Pavisam pliki. Bez ēniņām, migliņām un citām televīzijā izmantotām metodēm, kā noslēpt slēpjamo. Turpat kādi desmit bērni vecumā no 11 līdz 12 gadiem. Visi apģērbti, neviena plika. Sasēduši krēslos ar jau ierasto pusotra metra distanci.

Kamēr nav redzēts
Tā pirms pāris nedēļām sākās pirmais «Vienkārši pliks» («Gewoon Bloot») raidījums bērniem, ko demonstrē viens no Nīderlandes sabiedriskajiem TV kanāliem.
Mēs, holandieši, varbūt arī atļaujam pašā pilsētas centrā sarkangaismotos logos stāvēt prostitūtām tik niecīgā apakšveļā, neliedzam homoseksuāliem pāriem reģistrēt attiecības, brīvajā laikā uzsmēķējam pašu audzētu zālīti, bet pieaugušu plikņu grozīšanās TV bērnu priekšā – tas daudziem šķiet par daudz. Tā bija vismaz tad, kamēr neviens nebija redzējis raidījumu.

«Vulgāri un bezjēdzīgi,» teica daži. Citi, to starpā opozīcijas lielākās partijas vadītājs, uzsvēra, ka tas robežojas ar pedofilijas sludināšanu. «Vienkārši pliki nav nekas normāls, un tādam tam arī jāpaliek,» teicās vienas Nīderlandes kristīgo partijas vadītājs. Pēdējie pat parlamentā iesniedza jautājumus par šo programmu un mēģināja panākt, ka programmu atļauj skatīties tikai no 12 gadu vecuma. Tika aizsākta pat petīcija par raidījuma aizliegšanu, kas pamanījās savākt vairāk nekā 100 tūkstošus parakstu.

Manējie mājās atskrēja neticīgā sajūsmā, stāstot, ka pa televizoru tagad rādīs plikus cilvēkus. Ar to gan arī visa interese beidzās, jo neviens raidījums no trijiem pārraidītajiem nav skatīts un pat ne reizi kāds mūsmājās par to vēlāk būtu atminējies.
Arī sabiedriskajā telpā diskusijas norimušas. Pirmo raidījumu, kā ziņo sabiedriskais medijs, esot noskatījies pusmiljons. Tas ir daudz un vēl vairāk šādai 15 minūšu bērnu programmai. Tā, piemēram, nesenās valdības un koalīcijas formēšanas debates parlamentā skatījās ap trim miljoniem cilvēku (pieskaitīti tika visi, kas lūkojās vismaz piecas minūtes).

Bet kurš kaunas?
Mērķis plikņu raidījumam, protams, ir cēls – parādīt bērniem, ka nav ideāla ķermeņa, tie ir dažādi, un mēs visi esam labi. Es gan nezinu, vai tiešām «YouTube» un «Tiktokā» dzīvojošie vienpadsmitgadnieki domā, ka visi, bet tikai ne viņi, ir kā Kardašjani. Un vai tad, kad viņi uzzinās, ka gandrīz neviens nav kā Kardašjani, vai tas nozīmēs, ka viņi pārstās gribēt būt kā Kardašjani? Ēteru gan aizpilda ne šādas pārdomas.

Katram raidījumam ir sava tēma: pirmajam – ķermenis, otrajam – āda un mati, trešajam – krūtis. Lielāko daļu jautājumu var mierīgi uzdot arī drēbēs (kāda ķermeņa daļa jums patīk/nepatīk?), un lielākoties tie ir nevainīgi un neliek nosarkt nevienam. Kur nu lielākoties!? Visi! Pat tie, kas ir par konkrētām, ikdienā neredzamām ķermeņa daļām, ir šķīsti (ja tā var izteikties). Šķiet tikai dīvaini, ka pat tie bērni, kuri sēž auditorijā, tur ir to citu dēļ, kuri kaunas. Nē, nē, viņiem nav nekādu problēmu ar sava vai citu ķermeņa uztveri.

Bet kuri tad kaunas? Cik nu es apjautājos savu bērnu draugu mammām, neviena no viņām neskrien pārģērbties tualetē, dušojas pat dažreiz kopā ar bērniem un plikumus uzskata par normālību, kam ikdienā nepievērš nekādu uzmanību. Tomēr atceros diskusijas medijos par bērniem ap gadiem diviem, kas pludmalē nedrīkst vairs dzīvoties pliki, bet gan tikai peldkostīmos. Atceros arī, ka man nācās atbildēt uz jautājumiem (gan bērnu tikai), kāpēc trīsgadīgs bērns pa māju vasarā bizo pliks. Tam tēlam, kas radīts par šo nāciju kā par liberālu un tolerantu, tomēr ir krietnas «šķirbas».

Austrumeiropas izskata
«Nē, nu holandieši nekad nav pliki kopā gājuši pirtīs kā vācieši,» man kā pirmo piemēru min. Un es pat nezinu, vai tas par vāciešiem nav kāds urbāns mīts, bet tas, ka holandieši tā nedara, ir skaidrs. Kaut vai tādēļ, ka te publiskas pirtis ir retums. Te ir arī ortodoksāli ticīgie, kas dzīvo savos ciemos, kopā veidojot t. s. Bībeles jostu (kartē skatot šos ciemos, tie atgādina jostu). Tas, ka viņi tur dzīvotu kā amerikāņu «amīši», kā man holandieši to ir mēģinājuši «nopārdot», nav tiesa. Vai es atrodos «tajā» ciemā vai «netajā» ciemā, varbūt var vienīgi pateikt pēc pilnas baznīcas svētdienas rītā. Un nevajag būt konservatīvi ticīgam, jo pāris man pazīstamu mammu nesapratnē rauca pieri par plikņu raidījumu bez baznīcā iešanas.

Kaut lielajās pilsētās ar homoseksuāliem pāriem uz ielas nevienu nepārsteigsi, laukos (un arī pilsētā) vēl joprojām ir «jāiznāk no skapja». Mana dzīvesbiedra kolēģis, gejs, kas kopā ar partneri adoptējuši bērnu, neuzdrošinājās pārvākties dzīvot pat uz Amsterdamai tuvējiem ciemiem. Kāda pēc izcelsmes indonēziete (līdz ar to ar viegli brūnu ādu), bet Nīderlandē uzaugusi, par savu pārcelšanos dzīvot uz valsts ziemeļiem izteicās – «cerams, kāds tur ar mani vispār runās». Un, kamēr melnādainos avīzēs un žurnālos piesaukt vārdā, kas sākas ar «n», stingri noliegts, viens no kvalitatīvajiem holandiešu laikrakstiem noziedznieku aprakstīja ar vārdiem «Austrumeiropas izskata». Šķībi viņi skatās ne tikai uz tiem citiem, no malas, bet arī cits uz citu. Tā akcentu sazīmēšana jau robežojas ar apsēstību, un kraso sadalījumu augsti un zemu izglītotajos jo īpaši piekopj pirmie.

Holandietis ir līdzīgāks vidējam latvietim, kā varētu to iedomāties. Tikpat aizspriedumu un stereotipu pilns, kur visam pa vidu vienmēr būs kāds ekstrēms izņēmums. Pat plikņu raidījuma koncepts nāk ne no Nīderlandes, bet gan Dānijas. Še tev nu bija zālītes pīpētāji!

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vienkārši pliki

Kategorijas