Veicies ar labiem cilvēkiem līdzās

2021. gada 9. aprīlis 00:00

Baušķenieks Jānis Grūbe atzīmējis 65. dzimšanas dienu

Šogad apritēs 40 gadi, kopš jubilārs dzīvo un strādā Bauskā, bet dzimtā vieta ir Liepāja.

Liepāja – bērnības pilsēta
Dzīves pirmie 18 gadi aizvadīti Vecliepājā, ģimene dzīvojusi netālu no Siena tirgus divstāvu koka ēkā. Tēvs strādājis rūpnīcā «Sarkanais metalurgs», mamma bijusi gan audēja un šuvēja, gan sētniece. Jānis ir vecākais bērns ģimenē, uzaudzis kopā ar brāli Uldi un māsu Silviju. Viņš atzīst, ka piedzīvojis labu bērnību, un visgaišākās atmiņas saistās ar sauli un jūru. Vasarās jūra, kas sasniedzama vien desmit minūšu gājienā no mājām, bija pastāvīga izklaides vieta.

Skolas gadi pagāja Liepājas Raiņa 6. vidusskolā. Jānis pieredzēja skolas pārcelšanos no vecās ēkas, kas bija būvēta kā Krievijas armijas Cēsu pulka kazarma, uz jauno skolas namu 1963. gadā. Par skolu viņš stāsta: «Tas bija interesants laiks, klase izcēlās ar panākumiem. Meitenes nodevās mācībām un sabiedriskajam darbam, zēni vairāk tiecās pēc sasniegumiem sportā.» Jānim skolā mācības padevušās gana viegli, mācījies labi. «Tā kā klases žurnāla sarakstā biju apmēram divdesmitais pēc kārtas, tad dzejoli, kas bija jāiemācās no galvas, parasti apguvu, noklausoties iepriekš izsaukto klasesbiedru priekšnesumus,» atklāj jubilārs.

Interese pārtop profesijā
Agri radusies interese par vēsturi un kultūru. Uz desmito dzimšanas dienu zēns vecākiem izlūdzies dāvanu – grāmatu «LPSR vēstures saīsinātais kurss». «Nezinu, vai tas bija aicinājums vai sakritība, bet vēsture ieinteresēja. Mājās bija liela bibliotēka, bieži apmeklējām teātra izrādes gan kopā ar vecākiem, gan klasesbiedriem,» stāstīja Jānis.

Pēc vidusskolas beigšanas 1974. gadā iestājies Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, bet konkursu uz dienas nodaļu nav izdevies izturēt. Jānis studējis vakara nodaļā, bet dienas ritēja algotā darbā. Pirmā darbavieta studentam bija tagadējā Latvijas Nacionālajā arhīvā, bet visilgāk studiju laikā strādājis Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta arheoloģijas un antropoloģijas nodaļā, kur bija arheoloģisko ekspedīciju tehnisko darbu vadītājs. Šajā laikā Jānis Grūbe ir piedalījies arheoloģisko izrakumu darbos dažādās vietās Latvijā, strādājot kopā ar ievērojamiem Latvijas arheologiem – Ādolfu Stubavu un Jāni Apalu. Vairākus gadus ritēja izrakumu darbi Stupeļu pilskalnā Sēlijā. Tur uziets nozīmīgs atradums – kaltu sudraba stienīšu depozīts aptuveni 150 g smags, kas 12. – 13. gs. kalpojis kā norēķinu līdzeklis tirdzniecībā. «Tas bija pirmais pilskalnā atrastais šāda veida artefakts un joprojām ir vienīgais,» pauda speciālists. Viņš bijis arheoloģiskajās ekspedīcijās arī Cēsu Riekstu kalnā un Āraišu mūra pils vietā.

Komandējumu laiks uz izrakumu vietām bijis interesants arī sadzīves ziņā. Tolaik ekspedīcijas komandu neizmitināja viesu namos vai viesnīcās, bet kur nu kurā vietā bijis iespējams. Tā Āraišos naktsmītnes ierādītas mācītājmuižas otrajā stāvā, kur pirmajā dzīvojis Āraišu luterāņu baznīcas mācītājs. Reiz, kad ekspedīcijas komanda tā ilgāk va-karā aizsēdējusies kopējās sarunās, dažam nācies izkāpt pa otrā stāva logu, jo rūpīgais kaimiņš ārdurvis jau bija aizslēdzis, atceras jubilārs.

«Strojbatā» aiz polārā loka
Pirmā kursa pavasarī Jāņa studijas uz diviem gadiem pārtrauca iesaukšana obligātajā karadienestā. Iesaukuma diena esot bijusi neparasti karsta pavasarim, daudzi puiši uz pulcēšanas vietu ieradušies vasarīgos kreklos, bet Jānis nez kādēļ atnācis žaketē. Taču vēlāk izrādījies, tas bijis tālredzīgi, jo iepriekš jauniešiem nebija ne miņas, kādā klimatiskajā joslā viņi nokļūs plašajā Padomju Savienībā.

Kad nonākuši lidostā, sapratuši – ceļš būs tāls. Dienesta vieta atradās pie Hibīnu kalniem aiz polārā loka Kolas pussalā – tur sagaidījis sals un sniegs. «Kazarmu ēkai sniegs bija pilnībā līdz jumtam, logu vietās sniega slānī bija izcirsti laukumi, lai ieplūstu telpā gaisma,» atceras Jānis. Lai gan ziemas bija skarbas, parasti 25 grādi zem nulles, aukstums tik ļoti nekodis, jo gaiss tur diezgan sauss. Ziemeļos gadījies redzēt arī ziemeļblāzmu. Armijā paveicies, jo bijis kopā ar viena iesaukuma puišiem, kas nākuši pārsvarā no PSRS rietumu daļas vietām. Dienējis tā saucamajā «strojbatā», kas nozīmēja ikdienas darbu celtniecībā.

Veiksmes zvaigznes sastājas virs pils
Studiju laikā, strādājot arheoloģijas un antropoloģijas nodaļā, topošais vēstures speciālists iepazinās ar Māri Skani, toreizējo Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja direktoru. Kā vēlāk izrādījās, šī satikšanās Jānim iezīmēja dzīves ceļu uz Bausku.

1980. gadā jubilāra dzīvē sākās lielas pārmaiņas – studiju laika draudzība ar kursabiedreni Viju pārtapa laulībā, un nākamajā gadā sekoja pārcelšanās uz dzīvi Bauskā, bet 1982. gadā abi beidza augstskolu. Te tika solīts darbs Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā un arī dzīvoklis jaunajai ģimenei. «Darbu abi dabūjām, bet ar to dzīvokli sanāca pašvakāk,» atceras jubilārs. Muzeja kolektīvā tolaik visi bijuši gana jauni un vienas paaudzes, aizrautīgi rīkojuši dažādus pasākumus ar lielu radošumu.

Jaunais speciālists sākumā bijis muzeja filiāles vadītājs, vēlāk – zinātniskais līdzstrādnieks. Iestādes filiāle tolaik izveidota speciāli Bauskas pils izpētei. Ieskatoties pagātnē 80. gadu sākumā, Jānis pauž: «Toreiz nenāca prātā, ka pils kādreiz atdzims tādā mērā, kādu redzam pašlaik. Tā ir liela sagadīšanās, ka veiksmes zvaigznes virs pils sastājās tā, lai izdotos īstenot vienu projektu aiz otra.» Sākotnēji mērķis bijis veikt arheoloģiskos izrakumus. J. Grūbes vadībā darbi noritēja ik vasaru – tika attīrīta pils teritorija no biezās gružu kārtas, pirmo reizi tika atsegts aizsarggrāvis. Bet ar īpašu arheologa dzirksti acīs speciālists stāsta par pils tualetes bedres atrakšanu 1987. gadā: «Dažu metru dziļā slāņa virskārta bija pilna daudzām smukām mantiņām – tur bija gan 100 kg smagās akmens lodes, gan dzelzs lodes, krāsns podiņu un akmens kalumu fragmenti, gan arī divi 16., 17. gs. zelta dukāti. Bet paši apakšējie 20 centimetri slāņa jo-projām bija «smaržīgi».»

Pārrauga un pēta antīkus priekšmetus
Doma par patstāvīga Bauskas pils muzeja dibināšanu radusies 80. gadu otrajā pusē. Tā 1989. gadā ar Bauskas rajona vietvaras lēmumu Jānis Grūbe bija jaunveidotā muzeja darbinieks. Bet nākamā gada 1. februārī Bauskas pils muzejs ieguva oficiālu statusu.
J. Grūbe pašlaik ir muzeja galvenais krājuma glabātājs. Svarīgākais amata pienākumos ir dokumentēt, saglabāt un zinātniski pētīt muzeja krājuma priekšmetus.

Speciālistam īpaši interesants ir eksponātu vākšanas darbs, kad interneta portālos stundām ilgi jāmeklē muzeja ekspozīcijai piemērotākie antīkie priekšmeti. Pašlaik viņš strādā Bauskas pils teritorijā atrastu ieroču, to daļu un munīcijas kataloga izveidošanā. Visu savas karjeras laiku Bauskas pils muzejā Jānis ir bijis arī gids gan speciālistu, gan neskaitāmām tūristu grupām. Esot gida lomā, nākas stāstīt ne tikai par vēsturi, bet arī par spokiem, slepenām alām un apraktām zelta karietēm.

Jubilāra ģimenē uzauguši trīs dēli – Muntis, Jurģis un Sigurds. Pēc savas pieredzes, nesot ļoti populāru vārdu, Jānis vēlējies, lai dēliem būtu vārdi, uz kuriem atsauktos tikai viens no bērnu bariņa pagalmā. Viņš lepojas ar dēliem – visi raduši savus arodus, divi ir informācijas tehnoloģiju speciālisti, bet vidējais nodevies darbam fizikas zinātnē. Jubilārs ir vectētiņš mazdēlam Haraldam un mazmeitai Zeldai.

Jānis atklāj: «Man dzīvē ir bijusi laime satikties un sadarboties ar labiem, saprotošiem un brīnišķīgiem cilvēkiem. Domāju, ka ne visiem tā veicas. Vienmēr līdzās bijuši cilvēki, kas palīdzējuši gan ar padomu, gan labu vārdu un uzmundrinājumu. Esmu priecīgs, ka man vēl ir gana spēku un varu strādāt.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Veicies ar labiem cilvēkiem līdzās

Kategorijas