BauskasDzive.lv ARHĪVS

Grantiņu nenosargāja policija un pašvaldība

Vilnis Auzāns

2008. gada 22. septembris 08:00

3179
Grantiņu nenosargāja policija un pašvaldība

Pēc nežēlīgās slepkavības Ceraukstē arvien plašāk vēršas diskusija, kurā brīdī kāda no institūcijām pienācīgi neizpildīja savas funkcijas. Kāpēc šāds cilvēks, Ivars Grantiņš, pēc iznākšanas no cietuma triju mēnešu laikā varēja pastrādāt trīs nežēlīgas slepkavības? Kuram tas bija jāpamana un jānovērš? Par vienu no vaininiekiem notikušajā sauc Valsts probācijas dienestu (VPD). Šīs iestādes darbiniekiem esot bijis jāpamana nelāgas tendences I. Grantiņa rīcībā, jāpieskata viņš pēc iznākšanas no cietuma un jādara viss iespējamais, lai nenotiktu jauni noziegumi.  VPD Bauskas teritoriālās struktūrvienības vadītāja Ramute Baltadone sarunā ar «Bauskas Dzīvi» atzīst, ka viņu darbības, kas bija saistītas ar I. Grantiņu, veiktas atbilstīgi likumam. Un likums šajā gadījumā paredz, ka probācijas dienestam nav pienākums veikt uzraudzību personai, kura iznākusi no brīvības atņemšanas iestādes pēc pilna termiņa sodas izciešanas. Ja šis cilvēks ierodas VPD un noslēdz vienošanos par postpenitenciārās palīdzības saņemšanu, tad palīdzība tiek sniegta.VPD vecākā referente Ilze Žabova stāsta, ka I. Grantiņš bijis atnācis un lūdzis naudas pabalstu: «Mēs naudu nedalām, taču sazinājāmies ar Ceraukstes pašvaldību, kur solīja viņam izmaksāt pienākušos pabalstu. Kad es ar šo cilvēku sarunājos, man nebija nekāda iemesla domāt, ka viņš varētu izdarīt turpmākos noziegumus.»Iznākot no cietuma, I. Grantiņam bija noteikta policijas kontrole uz vienu gadu. Vai bija pietiekami, ka I. Grantiņš nedēļā reizi ieradās atrādīties Bauskas policijā? Vai iecirkņa inspektors, kuram būtu jāpārzina daudz labāk uz vietas pašvaldībā notiekošais, pienācīgi veica savus pienākumus? Vai sociālais dienests, noformējot valsts pabalstu I. Grantiņam, bija līdz galam pārdomājis savu rīcību un izvērtējis visus iespējamos riska faktorus? Atbildes uz šiem jautājumiem arī varētu viest lielāku skaidrību, kam bija jāpamana un jāprognozē nežēlīga slepkavas turpmākā rīcība.Ir arī apkārtējā sabiedrība, kam I. Grantiņa dzīvesveids un agrākās izdarības nebija svešas. Vai visi bija paveikuši visu iespējamo, lai vardarbība nenotiktu? Tas ir jautājums, kuru sabiedrībai uzdod R. Baltadone.Atgriežoties pie VPD darba izvērtējuma, jāmin vēl kāda zīmīga detaļa. Esot Pārlielupes cietumā par izvarošanu, I. Grantiņš četras reizes lūdzis pirmstermiņa atbrīvošanu. Visos gadījumos administratīvās komisijas lēmums bija atteikt pirmstermiņa atbrīvošanu, lai gan Pārlielupes cietuma administrācija pēcāko slepkavu raksturoja kā mierīgu, patstāvīgu, strādīgu, pieticīgu un pakļāvīgu cilvēku. Pirms iznākšanas no cietuma ar viņu bija runāts arī par iespējām noslēgt vienošanos par postpenitenciāro palīdzību, bet I. Grantiņš šādu vienošanos nebija noslēdzis. R. Baltadone uzskata, ka ar personām, kuras atrodas brīvības atņemšanas iestādē par tādiem noziegumiem, jāstrādā profesionāli tieši cietumā. Šajā gadījumā soda mērķis netika sasniegts.Trīskārša nelaime ir notikusi, jādomā, kā rīkoties, lai novērstu ko līdzīgu vai pat briesmīgāku. VPD darbinieces uzskata, ka ar šādiem cilvēkiem daudz vairāk jāstrādā, jāpēta viņu psiholoģija un iespējamā tālākā rīcība. Daudz atbildīgāk ar šādiem cilvēkiem jāstrādā policijai, pašvaldību policijai. Arī sabiedrības vienaldzība nereti ir lielu nelaimju iemesls. Speciālas aproces kā kontroles līdzeklis par seksuāliem noziegumiem notiesāto novērošanai pēc soda izciešanas varētu būtu liels solis sabiedrības drošības garantēšanā. R. Baltadone uzskata, ka likumdošanā, kas attiecas uz personu uzraudzību, ir daudz kas sakārtots. Savukārt noziedznieku novērošanai pēc soda izciešanas nepieciešami uzlabojumi likumdošanas līmenī.Mums jau ir Justīne, zēni Liepājā, Daina Ceraukstē... Cik vēl upuru vajag, lai likumdevējs sarosītos?  SKAIDROJUMS Postpenitenciārā palīdzība ir palīdzība personām, kas atbrīvotas no brīvības atņemšanas iestādēm un noslēgušas rakstveida vienošanos ar dienestu. Šāda palīdzība nepieciešama, lai personas pēc soda izciešanas brīvības atņemšanas iestādē spētu pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā, nejustos sociāli atstumtas un turpmāk neizdarītu likumpārkāpumus.