Literārā lappuse

Sarmīte Gausiņa-Elksne, Inta Baltgalve, Valija Reinicāne, Andris Ludvigs, Aiga Ludviga, Mārīte Čornaja, Sandra Cīrule, Gatis Zotovs

Laikraksta arhīvs

2021. gada 1. aprīlis 00:00

SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE

Lieldienu rītā

Pirms uzzied debesīs saule,
Šī skaudīgā ziemeļu saule,
Pirms glāstīt nāk siltie vēji
Un dvēseles smagumu izžāvē,
Mūs svētīt nāk siltā un svētā –
Tā Dieva Dēla sirds.

Dod, Kungs, atvērt mums acis
Kā Tavas, skaidrotas rītausmā!

Dod, Kungs, atvērt mums sirdi
Kā Tavu, mīlošu rītausmā!

Dod, Kungs, dvēseli atvērt
Bez nīcības, nāves un grēka!

Dod, Kungs, atvērt Tev dzīvi!
Par debesi, elli lielāks –Tavs
atvērtais kaps.

Garām

Neredzot sauli austam un rietam
Nelūdzot svētību dienas gaitām,
Tikai ejot tāpēc, ka jāiet,
Var aiziet dienai garām.

Nedzirdot pirmos ziedu
pulksteņus zvanām,
Neizjust jasmīnus tvanam
Un neredzēt sauli Lieldienu rītā,
Var aiziet pavasarim garām.

Neredzēt mīļotā cilvēka acis
Un cilvēku svētkus un sāpes,
Tikai esot tāpēc, ka jābūt,
Var aiziet cilvēkiem garām.

Ejot, jo jāiet,
Esot, jo jābūt,
Bez smaržas,
Bez garšas –
Un dzīvei garām…

Puķu valodā

Runā caur ziediem ar mani,
Puķu valodā runā, Dievs!
No marta pulksteņiem
Baltām sirdīm
Līdz asterēm vēlām
Vēji nes čukstus no Tevis.

Runā caur ziediem ar mani,
Augšāmcelšanos vēstī, Dievs!
No pelēkiem pelniem atdzimt,
Kā dālijai krāšņai
Pārvērsties krāsās un dziesmās.

Caur sīku vizbuli runā, Dievs,
Par mīlestību stāsti, Kungs!
Meža pakrēslī, vientuļš un sīks,
Ziediņš, iztvanot sirdi, veras –
Neviens nav nemīlēts, lieks.

Runā ar mani caur ziediem,
Puķu valodā runā, Dievs,
Kā tikai Tu to proti!

Iestādīt koku

Kā mīlas vēstuli Debesīm
Es vēlos iestādīt koku!
Lai zaru rokas mūžam lūgšanā,
Pumpurot, ziedēt un atzelt mācot!
Tā maigās dziesmas par vēju
Aiz mana mūža vēl šalkos.

Kā sveicienu saulei
Es vēlos iestādīt koku,
Lai tas rītausmu svētī un svin!
Dzīvs sveiciens pār laiku un telpu –
Putnu dziesmas tā zaru šūpulī
Vēl mani mazbērni dzirdēs.

INTA BALTGALVE

Tikšanās baznīcā

Ir vēl viens pavasaris vējam atsaucies,
Un pasaule ir atkal skaņu pilna,
No lapas lapa skan, no lāses lāse,
Un maigi vienmērību salauž
līkloč dzilna.

Es drošāk jūtos, kad pēc ziemas dusas
Ir mani brāļi koki pamodušies.
Un šajā baznīcā, kur arī mana balss
Lej Dieva slavai kastaņziedu sveces,
Sveic dvēsele vēl vienu atnākušu.

***
Tā neraksta dzejoļus – liekot
drumslu pie drumslas,
Tā neraksta dzejoļus – pa trulu
tumsu.

Tā raksta – ādere runā caur
mājas divpadsmit stāviem,
Tā raksta – ādere atrod caur
betonu, kur tu stāvi.

Tā ir āderes balss – iededz
mēli un sirdi silda.
Tā tos dzejoļus raksta – pa
diegam izārdot nakti.

VALIJA REINICĀNE

Haikas

Dziļāka aka
Kurā reti ieskatās
Cilvēka sirds
Zaudējot Dievu
Svešinieki kļūstam sev
Iznīcību radām.

Ģēnijs ir nīstams
Mīlestība bīstama
Naidam neder abi
Saule riet
Es iemācījos šodien
Mīlēt Piedot Nīst

Bagāts kas dalās
Līdzcietībai mīlestībai
Bagātības nevajag

Vitamīnu daudz
Mūžības vislabākie
Dieva Vārdā tie
Patiesība tevī
Klusumā spēku smelies
Spēsi kalnā kāpt

Lieldienu brīnišķīgais rīts

Sirds uzzied jaunā cerībā
Kad ziemas ledus izkausēts
Tad Mīlestības strauti čalot sāk
Un sejās atplaukst prieks

Jo Lielais Brīnums noticis
Ir Kristus Augšāmcēlies
Klāt atkal brīnišķīgais rīts
Klāt Jaunās dzīves sākums
Tik tava Mīlestība Tēvs
Spēj Jaunai dzīvei augšāmcelt
Likt pavasarim nākt
Un brūcēm sadzīt!!!

ANDRIS LUDVIGS

Pēdējais sniegs

No rīta es eju
pa saules apspīdētu
sniega baltraibu lauku,
vakara pusē
lauks maina krāsu –
pavasaris ir klāt!

Virs manis
gaisā lido
melnbalts stārķis,
viņš spēcīgs, platiem spārniem,
kluss kā planieris tas lido,
piezemējas
kaimiņu mājas sētā,
lai tur apmestos
triju stabu galā
savā ligzdā.
Tajā nonācis,
viņš gaisā
priecīgs raida ritmiskas, sausas
skaņas –
pavasaris ir klāt!

AIGA LUDVIGA

***
Apaļš kā pūpols,
vesels kā rutks –
kovidu ārā,
veselību iekšā!
Tumsu prom,
gaismu sirdī,
prātā un runā!
Nāc Augšāmcelties
Dievam un cīruļiem līdz –
par graudu pārtapt,
par amarilli uzziedēt,
dīgt,
celties,
tiekties –
Mīlestībā dzīvi piepildīt!

MĀRĪTE ČORNAJA

Es esmu bagāta

Mans gads sākās
Ar egles zaru
Un ceriņu krūmā
Čiepstošu zvirbuļu baru.
Nāca pūpolu aitiņas
Un bērza pakājē,
Pelēkā kamolā tinušās,
Zilganiem zvaniem zvanot,
Sila purenes.
Drīz vien skrēju
Uz kritenes malu
Saplūkt dzeltenu
Pureņu klēpi.
Vasaras vidū
Tur varēja atrast kādu lēpi,
Un pie aparas pievakarē
Smaržoja naktsvijoles –
Jāņu nakts karalienes.
Meža ieloka pļavā
Beidz saziedēt bezdelīgactiņas,
To vietā jau slējās dzegužpuķes
Kā zaldāti viena aiz otras.
Bet, ja gadījās
Viena ķibele slikta,
Bij’ jābrien vecās kritenes alkšņos,
Lai meklētu apdziru audzi.
Vasarai ejot uz otru pusi,
Uzziedēja dzelteno kaķpēdiņu
spilventiņi.
Sārtie dzirkstīšu paladziņi.
Un tad jau silā
Staipekņi sadedza
Savas dzeltenās svecītes,
Rudenim vārtiņus verot.
Tā pagāja gads,
Visu brīnišķo tverot,
Skat, atkal jāmeklē
Zaļš eglītes zariņš.

SANDRA CĪRULE

Metamorfozes
I
Mēs visi esam mazliet jukuši
Dīc īgni monologs
Kas saritinās arvien ciešāk
Un izskatās – nekad vairs nenāks ārā
Vārdi sadrupuši vārdi palsi
Tik trausli trausli
Kā laikazoba izdrupināts papīrs
Bet katrs – sprādzienbīstams
Nāk drūmi sapieri
Un iesloga tos konteineros
Tur monologs bez liekas steigas
Uzsprāgst nepamanīts

II

Mēs visi esam mazliet jukuši
Drēbnieks pavasaris piegriež mūs
Pēc savas piegrieztnes
Kā raibus goda svārkus
Strazda dziesmas odere ir dzeltens zīds
Dzīves mētelis mums plecos
Un ilūziju broša mirdz pie atloka
Lai redz kurp doties
Šis nav vairs sapieru
Šis nav vairs aktieru
Šis nav vairs monologu laiks
Es piekrītu es iekrītu
Uz solījumiem lētiem
Tītiem zīdā zaļā zīdā dzeltenā

GATIS ZOTOVS

Sabiedrotā
Vakariņojam jau pusdienlaikā
Esmu skaidrs kā Jāņu rīts
Un man līdzi tā tauriņu kolekcija
Par kuru tev toreiz stāstīju
Kad teici ka jūties kā spārnos
Tiklīdz iekodies marcipānos
Šurp braucu par zaķi
Pie stūres
Un nejutos tramvaju saprasts
Ne tur kur vasara zaiga
Ne tur kur tie vēži ziemo
Tu tikai smaidi un smejies:
Ka tieši tur jau tas suns
Esot aprakts
Tu tagad esi mana sabiedrotā
Jo esam vientuļi kopā

Vakars pirms desmitiem

Tu redzi
Mēs atkal uz vienu pieturu
Piespiežu pogu
Vilcienu apturu
Skatlogs ir vilinošs
Tu šķietami arī
Līdz desmitiem vēl varam dabūt
Es šo to pa reizei paņemu
Un te nemaz neiet runa par saturu
Galvenais aknas
Lai būtu stiprākas
Par mūsu abu
Raksturu

Pasauli šādi mēs izdomājām

Zem kājām jumts
Tev garām ejot
Uz tā skārda pat prieka eņģeļi
šad tad mēdz dejot
Par zemu priekš mums
Trotuāri
Pār jumtiem un baznīcu
smailēm tu vēlies iet pāri
Aizmet prom kurpes
Pastiepies pirkstos
Līdz Saulei no šejienes ir par
mūžību tuvāk
Tuvāk par vienu
Bezgalību
Tuvāk par to kas aizgājis ar
vakardienu

Mākoņi bieži mums pinas pa kājām
Zvaigznes kā smiltis caur
pirkstiem tev birst
Reiz pasauli šādi mēs izdomājām
Nu mirkli – ja vari – tā jāaizmirst

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas