Dzīvi apvijuši Latvijas vīnogulāji

2021. gada 30. marts 00:00

483

Šogad zvaigžņu ceļā devies Gvido Dobelis, kam sirdī allaž bijusi vieta Bauskai un klasesbiedriem

Katrs cilvēks visilgāk pasaulē dzīvo ar neko citu kā pats ar savu personvārdu. Katram ir iespēja to dažādi izpaust un apliecināt. Rītdienas, 31. marta, vārda īpašnieks Gvido to īpaši iedzīvinājis, izveidojot vīnogu šķirni. Daudzu populāru vīnogu šķirņu autors Gunvaldis Vēsmiņš, nogaršojot ogas, teicis: «Nosauksim to par ‘Gvido’.»

Saldās ogas daudzināšana
Šīs šķirnes vīnogas atrodamas ilggadējā žurnālista Gvido Dobeļa dzimtajā Bauskas novadā un daudzviet Latvijā. Stādi ir dāvināti draugiem un skolasbiedriem. Vīnogu audzētāja un kolekcionāra dēls Andrejs precizē, ka šķirne gan nav reģistrēta, bet tās izplatība pietiekami plaša.

Noskaidrojas, ka pirmo reizi Gvido vīnogas iepazinis, aizbraucot intervēt selekcionāru Paulu Sukatnieku. Izzinot un stāstot par šo kultūru, žurnālists tās pats audzējis, savas zināšanas un pieredzi veltījis vīnogu popularizēšanai Latvijā. Pagājušā gadsimta 80. gados Latvijas Dārzkopības un biškopības biedrībā nodibināta vīnkopības sekcija, un Gvido ilgus gadus bijis tās vadītājs. Vēlāk vadījis vīndaru un vīnogu audzētāju biedrību.

G. Dobelis bijis aktīvs, organizējot vīnogu izstādes, seminārus, nodibināti kontakti ar kaimiņu valstu vīnogu audzētājiem un pat ar Amerikas kolēģiem. 1989. gadā iznākusi G. Dobeļa sarakstītā grāmata «Vīnogas», pēc tam vēl daudzas brošūras, bijuši raksti žurnālos. Tādējādi interesenti varēja plašāk iepazīties ar vīnogu audzēšanu.

Rudeņos Dabas muzejā Rīgā organizētas izstādes, lai ļaudis varētu iepazīties ar Latvijā izaudzētajām vīnogām. Pēdējos gadus izstādes notikušas viņa dzimtajā pusē, Bauskas pils muzejā, kur rudeņos audzētāji demonstrē savus sasniegumus vīnogu audzēšanā. Kad vien
varējis, klāt bijis arī Gvido, informējis, konsultējis. Tagad iesākto turpina dēls Andrejs. Viņš uzskata, ka tēvs ir meistarīgi izmantojis sava vaļasprieka popularizēšanu Latvijā, pierādot, ka mūsu zemē var iegūt gardas ogas un labu ražu.

G. Dobeļa paša veidotā šķirne ir lieliskas galda vīnogas, gaišas, saldas, augstražīgas, tās ķekarus pat ieteicams retināt. Ar vīnkopību viņš nodarbojies savas vasarnīcas dārzā, kur sievai Dzidrai nācies grūti izcīnīt kādu dobīti citām kultūrām. Tā Carnikavas apkaimē attīstījies Gvido lielākais hobijs un kaislība – vīn-ogu audzēšana, rezumē viņa dēls. Andrejs, būdams profesionāls mežkopis, savā dzīvesvietā Krustpils novada Variešu pagastā eksperimentē ar vīnogām, pārbauda dažādas šķirnes, vērtē piemērotākās vietējiem apstākļiem.

Dobelis seniors dzīves laika krātos materiālus par vīnogām ir dāvinājis selekcionāra Paula Sukatnieka muzejam, kas atrodas Ilūkstes novada Dvietes pagasta «Apsītēs», tos glabā un izmanto arī dēls. Viņš trāpīgi raksturo tēva nozīmi vīnogu popularizēšanā, teikdams, ka tas bijis «gigantisks darbs».

Radošais ceļš no triju upju pilsētas
Galvenokārt vecāka gadagājuma baušķenieki Gvido Dobeli zina pēc publikācijām reģionālajā avīzē «Bauskas Darbs», vēlāk – «Komunisma Ceļš». Būdams vidusskolas audzēknis, viņš rakstīja informācijas, bija štata korespondents un atbildīgais sekretārs, redakcijā bija viņa pirmā darbavieta vairāk nekā desmit gadu. Pārceļoties uz Rīgu, strādājis laikrakstos «Rīgas Balss» un «Cīņa». Savulaik viņa balss skanējusi Latvijas Radio, veidoti sižeti Latvijas Televīzijā, kur viņš bijis arī populārā ziņu raidījuma «Panorāma» galvenā redaktora vietnieks. Žurnālistika ir viņa mūža darbs, karjeras beigu posmā Gvido vadījis Latvijas Televīzijas arodbiedrību.

Atzīmējot reģionālā laikraksta «Komunisma Ceļš» 40. gadskārtu, G. Dobelis avīzei sagatavotajā publikācijā rakstījis: «Acu priekšā atausa pirms vairāk nekā 20 gadiem izstaigātie ceļi. Pats neesi ne sējis, ne pļāvis, ne ķieģeli sienā iemūrējis, bet visur ir būts klāt. Par redzēto un dzirdēto rakstīts un stāstīts citiem, kādu kripatiņu pieliekot arī no sevis. Tāda jau ir žurnālista sūtība. Tāpēc arī šodien, kad jālemj, kur doties, komandējuma ceļu vienmēr cenšos novirzīt uz dzimto Bauskas pusi. Daudz domu un sapņu te atstāts.»

Šī teksta autore, būdama jaunos gados, ir sastapusi G. Dobeli, viesojoties redakcijā, kur viņš ieradās omulīgi smaidošs, lai sastaptos ar bijušajiem kolēģiem. No viņa izstaroja omulība un pozitīva aura.

Saglabā mūža draudzību
Stāstot par Gvido, ir ļoti svarīgi atklāt ilglaicīgo un īpašo saiti ar Bausku. Vidusskolu viņš pabeidza tālajā 1951. gadā, šī laika absolventi ar pavisam retiem izņēmumiem sastapās salidojumos, kas parasti notika augusta sākumā. Līdzaudžu un draugu palicis maz, toties atmiņas silda jo-projām. To rosināta, sviteniece, bijusī skolotāja Drosma Baļčūne informēja «Bauskas Dzīves» redakciju, ka klasesbiedrs Gvido šī gada 3. februārī piepulcējies draugiem, kurus var sastapt vistālākajā un augstākajā – zvaigžņu ceļā… Skumstot viņa sacīja: «Gvido ir bijis vispārākais no mūsu klases.» Vēl viena klasesbiedre Ausma Saulinska teica, ka «salidojumus mēs turējām svētus». Tās bijušas sirsnīgas atkalredzēšanās, katru reizi apmeklējuši savu Bauskas 1. vidusskolu, gājuši uz bijušo klasi. Jokojuši, dziedājuši un, protams, atcerējušies senās dienas. Tā bijusi sirsnīga un silta draudzība. Raksturojot tikšanās reizes, viņa atklāja – G. Dobelis nav sevi izcēlis, kaut arī bijis no pārējiem pazīstamākais.

D. Baļčūne, pārdomājot, kas satuvinājis šo 1951. gada izlaiduma klasi, atgādina, ka viņu jaunības dienas bijušas smagas. No sākotnēji trīs vidusskolas klasēm mācību iestādi absolvējusi viena. 1949. gada 25. marta nežēlīgās deportācijas, trūcīgie apstākļi kādai daļai lauku jauniešu lieguši izglītības iespējas. Viņa kodolīgi saka: «Mēs bijām kā viena ģimene. Pakāpeniski aizejam, taču esam turējušies kopā, cits par citu labi zinām.»

Sastīgo saime
G. Dobeļa dēls Andrejs atklāj, ka seniors allaž saukts mīļvārdā «opītis». Visvairāk viņš lepojies ar savu zelta fondu, tas ir, ar jauno paaudzi. Meita Ina un dēls dāvinājuši tēvam mazbērnus, kuriem skanīgi vārdi: Edgars, Ivars, Stella, Jānis, Rebeka, Ārons, Katrīna. Plašs arī mazmazbērnu pulciņš: Sandis, Edijs, Elīza, Kristaps Arturs, Daniels, Dominiks, Dāvis. Opītis varējis stāstīt jaunajiem un mazākajiem par redzēto un izzināto, jo žurnālista gaitās daudz kas piedzīvots, pat būts kopā ar tāljūras zvejniekiem, ceļots. Gvido nekad neesot garlaikojies.

Ar sievu Dzidru laulībā nodzīvots 51 gads. Tas bijis darbīgs laiks. 1972. gadā iegādājušies zemesgabalu vasarnīcas celtniecībai Carnikavas apkaimē, kur plūst Gauja. Par pašu līdzekļiem uzbūvējuši māju, kur abi dzīvojuši līdz pagājušās vasaras beigām.
Katram lemts savs laiks, svarīgi, kā tas tiek piepildīts. Gvido Dobelis paguvis tik daudz, ka šis teksts ir vien pieskāriens lieliskas personības veikumam.

Lieliska augsne vīnkopībai
Latvijā par vīnogu selekcionēšanas vecmeistaru tiek uzskatīts Pauls Sukatnieks. Viņš savā laikā ēda ogas, bet kauliņus izsēja turpat zemē. No tiem izauga sējeņi, P. Sukatnieks atlasīja tos, kuri der pavairošanai. Viņš atzina, ka no aptuveni trim tūkstošiem viņa izaudzēto sējeņu iznākušas mazliet vairāk nekā desmit vīnogu šķirnes.

Pasaulē iecienīta ir P. Sukatnieka radītā šķirne, iedzeltenā ‘Supaga’. Tā paredzēta ēšanai svaigā veidā, bet no tās var pagatavot arī aromātisku un gardu gaišo vīnu. Kādā aklajā vīnogu degustācijā, kurā varēts nogaršot dažādās valstīs izaugušas ogas, presē atzīts, ka latviešiem nevajag skraidīt un meklēt jaunas šķirnes, ja viņiem jau ir šī.
Bauskas apkaime ir piemērota vīnkopībai. Gatis Kužums tai pievērsies vērienīgi, viņš kultivē četrus simtus šķirņu. Speciāli uz Bauskas novadu pārcēlies Ģirts Miķelsons, kurš arī plaši nodarbojas ar vīnogu audzēšanu. Viņš, salīdzinot G. Kužuma iegūtās ogas ar savējām, atskārtis, ka Bauskas reģionā ir lieliska augsne vīnkopībai.

Avoti: P. Sukatnieka muzejs, «Bauskas Dzīve».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīvi apvijuši Latvijas vīnogulāji

Kategorijas