Ar latgalieša drosmi un patriotismu

2021. gada 26. marts 00:00

712

Vladislavs Greivuls Gailīšu pagastā atzīmē 70. dzimšanas dienu

Jubilārs tagad dzīvo Gailīšu pagastā, bet dzimis Rēzeknē. Uz Bauskas rajonu ģimene pārcēlusies, kad Vladislavam bija astoņi gadi, apmetušies Lībiešu ciemā tagadējā Īslīces pagastā. Bijis vecākais un vienīgais brālis māsām Valentīnai, Lilijai un Zaigai.

Zēna tētis bija kara invalīds, bet mamma strādājusi kolhoza fermā. Lauku darbos bija jāpieliek roka arī Vladislavam. Jubilāra albumā saglabājusies bilde, kur viņš kā torņa smailē sēž uz augsti sakrauta siena vezuma. Bet pēc 5. klases vasarās sācis patstāvīgi strādāt kolhoza lauku brigādē, uzticēts arī vadīt zirgu, vācot sienu ar zirga grābekli. Par vasarā nopelnīto naudu varējis iegādāties lietotu mopēdu «Gauja».

«Kāpēc nebiji skolā?»
Pirmajās trijās klasēs zēns mācījies Rudeņu pamatskolā, bet vēlāk pabeidzis Īslīces astoņgadīgo skolu. Vladislavs atzīst, ka uz darbu nav bijis mudināms un reizēm devis priekšroku darbam, izlaižot arī kādu gājienu uz skolu. Reiz mājās atvests vezums ar zariem, kas viņam bija jāsacērt malkā kurināšanai. Mamma bijusi pārsteigta, kad līdz nākamās dienas vakaram darbs bijis paveikts. Bet, ak vai, vakarā pagalmā atskanēja skolotājas balss: «Labvakar, Vladislav! Kāpēc nebiji skolā?»

Satiekoties ar klasesbiedriem Īslīces skolas 130 gadu jubilejas sarīkojumā, sarunās atcerējušies, ka tolaik skolā viņu klase bijusi lielākā, mācījušies 34 skolēni, un arīdzan – nerātnākā. Vladislavs neslēpj, ka arī piederējis pie tolaik tā dēvētajiem «žipčikiem» jeb palaidniekiem. No mazām dienām bijis enerģijas pārpilns, un, lai arī neliels augumā, fiziski ļoti spēcīgs. Fizkultūras skolotāji to pamanījuši, likuši zēna enerģiju lietā – iesaistīts brīvās cīņas nodarbībās un trenējies arī svarcelšanā.

Sportošana piesaistīja gan pamatskolā, gan arī vēlāk – jubilāra arhīvā glabājas bagāts apbalvojumu krājums. Viņš stāsta: «Lai sasniegtu labus rezultātus, man nebija īpaši jānopūlas – lauku darbos biju fiziski rūdīts, treniņos vajadzēja apgūt tikai tehniku.» Pārliecība par fizisko varēšanu dažkārt gājusi roku rokā ar pārgalvību. Reiz sestajā klasē demonstrējis savu velosipēdista veiklību, izbraucot cauri šūpolēm, kurām viens pamatnes gals pie zemes, otrs – augšā. Kad pirmo reizi triks bija izdevies spīdoši, vēlējies to apliecināt vēlreiz. Diemžēl pēc tam drosminieks pamodies Bauskas slimnīcā.

Pēc astoņgadīgās skolas lūkojis ātrāk tikt pie aroda, iestājies Apguldes lauku profesionāli tehniskajā skolā. Tur ieguvis fermu mehanizatora-elektromontiera kvalifikāciju. Arī arodskolā Vladislavs pastāvīgi nodarbojies ar sportu – gan brīvo cīņu, gan svarcelšanu. Sacensībās parasti guvis godalgotas vietas. Taču reiz skolas komandu Latvijas mēroga sacīkstēs nācies pievilt. Uz sacensībām devušies pa dzelzceļu; kad pa ceļam Ogres stacijā Vladislavs uz brīdi izkāpis, atgriezies pamanījis vien aizbraucošo vilcienu… Pēc tam baidījies doties uz skolu – ko sacīs skolotājs – skolai par vienu diplomu mazāk!

Pēc Apguldes Vladislavs atgriezās Īslīces ciemā, norīkots par palīgu fermu elektriķim. Lampiņu skrūvēšana fermās un bradāšana pa mēsliem nešķita visai interesanta. Pamanījis sludinājumu par autoatslēdznieka darba piedāvājumu transporta uzņēmumā «ATU-28» līdz ar iespēju vakaros mācīties par šoferi, juties vilināts. Kā izrādījās, toreiz tas bija solis uz mūža profesiju – darba gadi pagājuši «uz riteņiem».

Prasmes noder arī armijā
Jau 1970. gada pavasarī šofera tiesības bija rokā un arīdzan pirmais auto – pamatīgi nobraukts GAZ-53, kuru pašam vajadzēja dabūt «pie dzīvības». Šofera tiesības labi noderējušas arī PSRS karadienestā, kur iesaukts jau tā paša gada rudenī. Dienesta vieta bija Arhangeļska, kur ziemā valda īpaši skarbi laika apstākļi, parasti gaisa temperatūra ap -30⁰ C. Jubilārs atklāja, ka armijā izpelnījies labus novērtējumus un uzticēšanos – otrajā dienesta gadā viņam uzdots pārvadāt slepenos pasta sūtījumus. Reiz izpelnījies atvaļinājumu uz mājām par to, ka, būdams rezerves šoferis, pratis iedarbināt auto, kas vecākajam šoferim nekādi neizdevies. «Patiesībā nekādu brīnumu jau nepaveicu – tikai saregulēju aizdedzi, uzlādēju akumulatoru, un mašīna ar pirmo kurbuļa griezienu ierūcās. Bet mani slavēja bataljona priekšā un iedeva arī atvaļinājumu,» atceras Vladislavs.

Šofera profesija – īstā
Pēc dienesta armijā šofera karjera turpinājās uzņēmumā «ATU-28», kur nu ticis pie gana laba spēkrata «ZIL-130». Bet pēc gada jau izpelnījies strādāt ar pavisam jaunu auto. Tobrīd bijis skaidrs, ka šofera profesija ir īstā. Strādājot ar kravas auto, Vladislavs saņēmis arī Latvijas PSR Ministru padomes godarakstu, ar ko viņam piešķirts nosaukums «Teicamnieks 1974. gada ražas lauksaimniecības produktu transportēšanā ar automobiļiem». Vladislavs atklāj, kā izdevies pārējos biešu vedējus apsteigt: «Biju izprasījis otru piekabi, kamēr ar vienu vedu bietes uz Jelgavu, otra – uz lauka piekraušanai.» Šoferim algas izteiksmē īpašā centība gan neko nemainījusi, ar smaidu atceras jubilārs.

Kad 70. gadu vidū arvien vairāk attīstījās pasažieru pārvadāšana, jaunie «ATU-28» šoferi tiecās mācīties par autobusu vadītājiem. «Nodomāju – es arī gribu. Izmācījos speciālos kursos, un pie autobusa stūres pagāja lielākā daļa darba mūža,» stāsta Vladislavs. Ar patīkamām atmiņām jubilāram saistās darbs Bauskas rajona sporta skolā, kur pienākumos bija vadāt sportistus uz dažādām sacensībām. Darbs bijis interesants un mainīgs, dažādi pasākumi un sarīkojumi.

Pirms atgriezties atkal pie autobusa stūres, Vladislavs izmēģinājis roku arī ar ceļu būves tehniku, 1989. gadā pārgājis darbā uz ceļu būves uzņēmumu «CBR-10». Arī tas darbs padevies un paticis. Kolektīvā bijis sabiedrisks, kas arī novērtēts no apkārtējiem – sākoties Tautas frontes kustībai, Vladislavs no kolektīva izraudzīts par pārstāvi uz tautfrontiešu sapulcēm.

90. gadu juku laikos atgriezies darbā par autobusa šoferi «Bauskas auto». Tur pasažierus pārvadājis ar «Ikarusu», ko nemitīgi bijis jāremontē «ar melnu muti». Vēlāk darbu turpinājis SIA «Aips», kur pie autobusa stūres bijis arī vēl pēc seniora gadu sasniegšanas, pārvadājot pasažierus ar autobusu «Setra». Savu darba dzīvi 43 gadu garumā Vladislavs vērtē šādi: «Esmu strādīgs kā zirgs, bet reizēm biju neērts, jo vienmēr vadībai pateicu, ko patiesi domāju.» Viņam ir arī savs spriedums par to, ka visi cilvēki varētu dzīvot daudz labāk, ja pasaulē nebijis oligarhu varas.

Uz barikādēm, Zemessardzē, ģimenē
Jubilārs bijis 1991. gada barikāžu aizstāvju pulkā Rīgā, tagad lepojas ar saņemto godazīmi. Latvijas patriotisma izjūtu mantojis no ģimenes, Vladislava tēvs leģionāru rindās par varonību apbalvots ar Dzelzs krustu. Jubilārs iestājies Latvijas Zemessardzē jau tās pirmsākumos 1991. gadā un joprojām tur darbojas veterāna statusā. Viņš atzīst, ka pašlaik ļoti pietrūkst dalības Zemessardzes pasākumos.

«Esam latgalieši – drosmīgi un patriotiski. Latvijas patriotismu cenšos nodot arī saviem bērniem un mazbērniem – kopā ar bērnu ģimenēm parasti braucām uz Lesteni godāt kritušos,» stāsta Vladislavs.

70. gadu sākumā «Kremļa» veikalā Bauskā Vladislavs nolūkojis pārdevēju – smaidīgo blondīni Ligitu, ātri vien sekojušas kāzas. Ģimenē ir izaudzinājuši trīs bērnus – Dzintaru, Evitu un Renāru; tagad Vladislavs ir vectētiņš Reinim, Aleksandrai, Ernestam, Mārtiņam un Dinijai, kura ir pati jaunākā un vectēva lielākā lutekle. Par sievu Ligitu jubilārs teic: «Nezinu, vai viņu kāds var pārspēt prasmēs ēdienu gatavošanā, dārzā un pie puķēm – viņai viss izdodas.»

Jubilāra māsa Valentīna kopā ar vēlējumiem teic: «Ar prieku un lepnumu atceros jaunības gadus, kad draugi apskauda, jo man bija vecāks brālis, ar kuru kopā droši mēs, māsas, varējām iet uz ballītēm.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar latgalieša drosmi un patriotismu

Kategorijas