Mūžīgais «kāpēc»?

2021. gada 23. marts 00:00

370

Mirdza Ludiņa atminas izsūtījuma gadus un atgriešanos: cits laiks, citas vērtības, cita Latvija

Agrā 1949. gada 25. marta rītā riteņu riteņi vagoja Latvijas lauku ceļus un celiņus, bet sliedes, kas aiz tiem palika pavasara šķīdonī, līdzinājās dziļām rētām, kuras vēl ilgi nesadzija, jo vedamais bijis smags un izmisuma pilns...

Ved uz Iecavas staciju
Mirdzai Ludiņai, dzimušai Naikai, šogad 8. martā apritēja astoņdesmit divi gadi. Toreiz, tikko palika desmit, pārāk maz, lai pa īstam saprastu notiekošo, jo to nespēja aptvert arī vecāki, bet pietiekami, lai šodien to laiku atcerētos.

Mirdza Ludiņa stāsta: «Mūs visus agri uzmodināja sveši vīri, divi bija formā. Mamma ļoti raudāja. Tēvs trīcošām rokām parakstīja kaut kādus papīrus. Mūs rīkoja ātri kravāt mantas, lai dotos svešiniekiem līdzi. Pie katra «Naiku» mājas loga stāvēja pa bruņotam zaldātam cepurēs ar «puļķīti» galā. Ar mums kopā taisījās arī vecmamma Emīlija Šņore, kura it kā neesot bijusi izvedamo sarakstos, bet viņa negribēja, ka meita ar trim maziem bērniem viena dodas drūmajā ceļā. Viņa prata krievu valodu, un tā uzzinājām, ka noteikti līdzņemamas siltas drēbes... Atceros, ka mamma lielo tēva kažoku atgrūda malā, teikdama – mūs tāpat nošaus! Taču krievu karavīrs stūķēja to mantu pauniņā un vecmammai teica, lai ņemam vien, tas ļoti noderēšot. Mazais brālītis Jānis samiegojies raudāja, par mani četrus gadus vecākā māsa Maija palīdzēja kravāties. Rīts bija pelēks, tumsnējs, kad sēdāmies kravas mašīnā. Mūs veda uz Iecavas staciju, ar mums bija «Pieļēnu», «Ciņu», «Lejasbullēnu» saimnieki. Visus atvestos dzina lopu vagonos. Vīrieši, saimnieki, tēvi palika ar mums – viņus nenošķīra no ģimenēm, kā zinājām par 1941. gadu. Tad nu mēģinājām visi cieši līdzās kā nebūt iekārtoties uz savām pauniņām. Tā bija vieglāk līdzpaņemto nosargāt. Tikai nonākot garā ceļa galā, sapratām, kāda vērtība ir katrai lietiņai, ko bija izdevies paņemt no mājām. Nīkām vagonā ilgi, kamēr visu sastāvu piepildīja; bija dzirdami zīdaiņu kliedzieni, cilvēku raudas, bet daudzi sēdēja nekustīgi kā pārakmeņojušies.»

Vēlāk pēc gadiem Mirdzas mamma Kornēlija Naika stāstījusi, ka Lasmanes kundze no «Cīruļu» mājām bija brīdinājusi un ieteikusi iet mežā. Kāpēc mežā? Nodokļi, lai ar grūtībām, bet nomaksāti, skaļš naids pret jauno iekārtu nav pausts, ar kaimiņiem satikšana. Kāpēc? Tādu «kāpēc» Latvijas laukos bija tūkstošiem. «Cīruļu» saimniekiem bija izdevies izvairīties no «labprātīgā ceļojuma», bet Mežotnē Lasmaņi nav atgriezušies, aizbraukuši uz Auci.

Cīņa par eksistenci – uz mammas pleciem
Mirdza turpina: «Nodokļi tiešām bija smagi, bet vecāki tomēr sarūpēja, cik jaunā iekārta prasīja. Reiz arī mani mamma sūtīja uz pagastu ar naudas tīstoklīti pie pagasta vecākā. Bail nebija, bet liela atbildība gan. Lauku produktus zemnieki veda uz Rīgu tirgot, tā tika pie naudas, bet tas ceļš ar’ nebija vienkāršs. Turpceļā vajadzēja «dalīties» ar meža vīriem. Parasti viens, iesaukts par Kaupēnu, esot iznācis no meža, iesēdies ratos, gabaliņu pabraucis līdzi, tad paņēmis saimnieka sagatavoto maišeli ar produktiem un atkal pazudis mežā...

Atstājot Latviju, vislielākais satraukums man bija par... skolā aizlienēto tautastērpu, ar ko dancoju deju pulciņā koncertā, jo tas palika neatdots klasesbiedrenei. Tā taču nedrīkst rīkoties. Ceļš bija garš, varbūt divas nedēļas, varbūt vairāk. Iebraucām galastacijā Omskas apgabala Nazivajevkā un dziļā ziemā. Tur visus «fašistus» sadalīja pa sādžām, pa kolhoziem. Mūs veda uz Krutinku. Filmā «Ilgais ceļš kāpās» ir redzams arī mūsu ceļš – tāda pati gara, gara pajūgu rinda pāri aizsalušajam ezeram. Mazliet padzīvojām tur, bet tad mūs pārvietoja uz sādžu «Rasvet». Tēvs Krišjānis Naika pēc mēneša aprīlī nomira, bija gan krietni vecāks par mammu, un pārdzīvojums bija pārāk smags. Viņš kļuva arvien nerunīgāks un beigās nerunāja nemaz. Viss smagums un cīņa par eksistenci nogūla uz mammas pleciem. Bet viņa mums bija stipra, cīnītāja. Pirmajā gadā kolhoza darbos mamma gāja viena. Iztikai labi palīdzēja vecmammas adījumi, par tiem varēja šo to ēdamu iemainīt. Vasarā ietikām atsevišķā mītnē, būdiņā ar kurināmu maizes krāsni, bet uz tās vietas bija maz, un mēs gulējām uz grīdas. «Zemļanku» ziemā ieputināja līdz jumtam. Mūsu apģērbs bija par plānu Sibīrijas ziemām, bet filčus, kādos staigāja vietējie, dabūjām tikai pēdējos izsūtījuma gados.

Ieražas un darbi Sibīrijā
Par fašistiem mūs apsaukāja sākumā, īpaši bērni, bet vēlāk vietējie saprata, ka ļaundari neesam. Ierādījām viņiem, kā neparasti auglīgajā zemē izaudzēt kartupeļus, dārzeņus. Sādžā trūka vīriešu darbaspēka, bija brigadieris, invalīds. Maiju pieņēma darbā par uzskaitvedi. Runāja, ka kolhoza priekšnieks esot Pievolgas vācietis, arī cilvēcīgs, saprotošs, cik tajos apstākļos tas bija iespējams.

Maizītes jau nebija. Ar mazu, divu akmeņu maltuvīti pa saujai malām kviešu graudus, ko mamma saņēma algā. Ilgi vajadzēja malt, kamēr plāceņiem pietika. Cita lieta, kad mums piešķīra gotiņu, tad varēja vārīt «kāšu», biezputru, likās tas ir garšīgākais ēdiens pasaulē. Daudz ogojām, lasījām zemenes, upenes. Cukura nebija, vajadzēja iztikt ar veikalā nopērkamiem gabaliem. Vasarās ar māsu ganījām kolhoza govis. Sienu braucām vākt tālu, izcirtumos, tur arī nakšņojām. Zinājām, ka mežos bija gan kriminālisti, gan vilki...

No skolas, kas atradās septiņus kilometrus tālu, vienmēr visi bērni atgriezās reizē. Dzirdējām, bija gadījies kādam iet vienam, nomaldījies... No viņa atrasts tikai zābaciņu pāris. Sibīrijā pirmo reizi redzējām, kā gatavo skābbarību, fermas strādniekiem to vajadzēja ar kājām vien samīcīt lielās šahtās. Bet mēslus tur gāza uz lauka un ... dedzināja. Mamma smagajā darbā bija sabeigusi veselību, viena roka nemaz neklausīja, un viņu pārcēla pastnieces darbā – no Karasukas piegādāt sūtījumus.»

Paveras ceļš uz mājām
«Skolu sāku apmeklēt trešajā klasē, mācības, protams, bija krievu valodā, bet skolotāja ļoti iejūtīga, laba. Biju jau astotajā, kad pavērās ceļš uz mājām. Ne mirkli nešaubījos par atgriešanos, kaut arī to vajadzēja darīt vienai. 1955. gadā mammai vēl atļauju nedeva, māsai jau bija savi plāni, bet brālis palika pie mammas. Viņa laikam aizņēmās naudu manam mājupceļam, sarunāja graudu mašīnas šoferi, kas mani aizveda uz Nazivajevkas staciju, viņš ierādīja, kur gaidīt vilcienu. Tas pienāca pusnaktī. Vagonā sagadījos kopā ar ukraiņu ģimeni, kas arī atgriezās no izsūtījuma. Vilcienā mēs tādi nebijām vienīgie.

Maskavā bija jānokļūst Rīgas stacijā. Bez aizdomām vai bailēm piekritu kāda vīrieša piedāvājumam mani turp aizvest, viņš izturējās ļoti saprotoši, palīdzēja biļeti nopirkt. Pie kases kādai sievietei pietrūka naudiņas biļetei, sanāca tikai līdz Latvijas robežai, bet cik viņa izskatījās laimīga!

Kad ietiku vilcienā, aizmigu un nogulēju līdz Rīgai kā beigta. Tāds pat miega bads mani piemeklēja, kad nokļuvu pie tantes Rīgā. Nedēļu tikai gulēju, paēdu un gulēju atkal. Apmēram mēnesi nodzīvoju pie tantes. Un tad braucu uz Mežotni. Lēnām nācu no lielā ceļa, pirmos ieraudzīju «Ciņus», tad lielo smēdi, kur bija lielisks meistars kalējs Jānis Sūna. Tad «Naikas». Bija silta un saulaina atvasaras diena. Mājas bija tās pašas, tikai laiks cits un citi cilvēki tajās. Līdz mammas atbraukšanai 1957. gadā nodzīvoju dzimtajās mājās, palīdzēju jaunajai saimniecei Annai Puriņai lauku darbos, pieskatīju viņas bērnus. Kad mamma atgriezās, kolhozs ierādīja divas istabiņas «Pieļēnos», kuru saimnieks Augusts Dombrovskis nomira vienā laikā ar manu tēvu, bet Olgai Dombrovskai Dievs bija lēmis savās mājās atgriezties. «Ciņos» saimnieki bija Elza un Jānis Križus, bet viņi tur neatgriezās, dzīvoja Saldū.

Piecdesmitajā dzimšanas dienā 1989. gada pavasarī saņēmu telefona zvanu no iekšlietu ministra Indrikova kunga. Esot lēmums par reabilitāciju. Dokumenti būs kārtojami Bauskas rajona izpildu komitejā. Zaudētās mantas vērtība bija aprēķināta astoņi tūkstoši rubļu. Brālis un māsa ar ģimeni jau bija pārcēlušies uz dzīvi Mežotnē, bet viņi nekādus dokumentus kārtot nevēlējās. Citi laiki, citas vērtības, bet palicis tikai mūžīgais – kāpēc?»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Mūžīgais «kāpēc»?

Kategorijas