Lai nebūtu karu un valdītu miers!

2021. gada 16. marts 00:00

302

Leģionāru piemiņas diena – 16. marts. Intervija ar leģionāru Edgaru Skreiju

Otrajā pasaules karā latviešu leģionāri 1944. gada 16. martā smagā kaujā izcīnīja nelielu lokālu uzvaru Austrumu frontē. Uz sarunu par Leģionāru piemiņas dienu aicinām Latvijas Nacionālo karavīru biedrības goda priekšsēdētāju, leģionāru Edgaru Skreiju. Viņu, 19 gadu vecu jaunekli, leģionā iesauca 1943. gada 1. augustā Cekulē. Dižkareivis 1944. gadā piedalījies arī Bauskas aizstāvēšanas kaujās.
Edgaram Skreijam karš noslēdzās 1945. gada 8. maijā pulksten 14 Kurzemē, nacistiskajai Vācijai kapitulējot Otrajā pasaules karā.

Kara laikā E. Skreija bija frontes ziņnesis – motociklists, kas vairākus gadus pēc neatkarīgās Latvijas atjaunošanas apzināja latviešu leģionāru atdusas vietas. Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» viņš piemin lielāko vērtību – savu zemi. Tagad Edgars Skreija dzīvo Rīgā.

Kādas atmiņas jums saglabājušās no 1944. gada?
– Pagājis ilgs laiks, lai precīzi atcerētos katru notikumu. 1944. gads bija ļoti traģisks. Jāņus mēs svinējām Rundāles pilī, kur bija izvietotas divas veselības rotas, taču jūlija beigās – 26., 27. jūlijā – fronte pienāca pie Bauskas. Tad sākās karadarbība pie Bauskas. 26. jūlija pēcpusdienā ar bataljona komandieri braucām uz Jelgavas rezerves brigādes mācību štābu, kur sagatavoja karavīrus. Bija informācija, ka braukt caur Eleju nav visai droši, tāpēc devāmies caur Iecavu uz Jelgavu. Esot uz Mēmeles tilta, redzēju, ka nolaižas izlūklidmašīna, no tās izkāpa divi vīri – viens no tiem bija vācu Ziemeļfrontes komandieris, kurš bija atlidojis ar savu adjutantu. Abi kungi devās uz štābu, kas bija aptuveni tur, kur tagad ir Bauskas muzejs. Kopā ar bataljona komandieri caur Iecavu braucām uz brigādes štābu Jelgavā. Pēc tam man pienāca pavēle braukt uz Rīgu un pieteikties leģiona štābā Pumpuru ielā. Pavēles apspriest nedrīkst. Pēc tam mani norīkoja saņemt munīciju Vecāķos, tad devos atpakaļ uz Jelgavu. Bataljona komandiera uzdevums Lielupes krastā bija sagaidīt tos, kuri atkāpās no Jelgavas, un pulcēt spēkus, pēc tam sākās cīņas par Jelgavu. Bauskā atgriezos vēlāk. Mēs bijām pirmās apmācības bataljons, kas Sarkano armiju sagaidīja «ar godu». Frontes līniju ieņēmām pie Mūsas, Ceraukstes pusē. Pēc tam mūsu vienībā tika saņemta pavēle doties uz fronti pie Cesvaines Vidzemē, kur esošajām latviešu vienībām trūka šauteņu un karavīru. Iekļāvāmies 19. divīzijas 44. pulka sastāvā.

Kāpēc iestājāties leģionā?
– Biju 19 gadus vecs jaunietis. Nedomāju neko, jo bija uzdevums būt frontē un atvairīt ienaidnieku. Kad uzbruka «sarkanais mēris» jeb Padomju Savienība, nevarēja būt runa par iestāšanos brīvprātīgi, jo nevēlējos piedzīvot tos laikus, kas reiz bija. Jutu vajadzību un to darīju. Neviens tajā brīdī nedomāja, vai tas vajadzīgs un kāds labums būs pašam. Visi apvienojās un darīja. Šie notikumi ir pārklāti ar vēsturisku «plīvuru» – manās atmiņās nedaudz «apsūbējuši». Bīstamas situācijas vairs neizskatās tik traģiskas. Tajā laikā par visu tika maksāts ar cilvēku dzīvību.

Kāda bija PSRS attieksme pret jums pēc padomju varas atkārtotas ienākšanas Latvijas teritorijā?
– Nevaru teikt, ka man bija lielas problēmas atrast darbu. Visu padomju laiku, darba gados, kad pienāca pensija, arī pēcpensijas vecumā, esmu bijis autobusa šoferis. Man nav bijušas problēmas ar darbavietām. Dokumentos, protams, ir fiksēts, ka esmu leģionārs, bez sekām tas nepalika. Tajā laikā sekas izpaudās kā apbalvojumu nepiešķiršana, kas tam laikam bija raksturīgi. Žēl, ka no kara laika nav saglabājusies neviena fotogrāfija. Padomju laikos čeka visus dokumentus iznīcināja.

Kādas ir jūsu domas par 16. marta pievienošanu atceres dienām kalendārā kā Leģionāru piemiņas dienu?
– Diez vai cilvēki nāks pie saprašanas, ka šis ir zīmīgs datums. Būtu vajadzīgi vēl aptuveni piecdesmit gadi, lai mainītos paaudze un arī domas. Padomju armijai neveiksmīgs gājiens bija mēģinājums ieņemt Kurzemi, ko krievi sauca par «Kurzemes katlu». Tikai pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas Padomju Savienība to ieņēma. Mēs nepadevāmies ne mirkli.

Ko šogad plānojat darīt Leģionāru piemiņas dienā?
– Pagaidām neko neesmu ieplānojis. Ļoti iespējams, ka aizbraukšu uz Lesteni, nolikšu ziedus, nepulcēšos. Katru gadu Bauskā esmu 14. septembrī, kad padomju armija 1944. gadā ieņēma Bausku. Tagad katru gadu esmu pie pieminekļa Bauskas aizstāvjiem. Paldies Imantam Zeltiņam par Bauskas aizstāvju godināšanu!

Kāds ir jūsu viedoklis par mūsdienu sabiedrību? Vai tā un jaunatne ir mainījusies?
– Tad, kad ūdens līs pāri malām, tad jutīsim, kādi ir cilvēki. Par jauniešiem nedomāju neko sliktu, viņi uzauguši citos apstākļos. Jaunajai paaudzei nav nekāda priekšstata par karu. Galvenais, manuprāt, ir aizstāvēt savu zemi, ja tāds brīdis pienāk. Ceru, ka tādu laiku vairs nebūs. Esmu piedzīvojis kara šausmas, tā ir cilvēces vērtību iznīcināšana. Jauniešu erudīcijas raidījumā «Gudrs, vēl gudrāks» vēstures skolotājs Edgars Bērziņš jauniešiem jautāja, kas ir apbedīts Lestenes kapos. Viens 10. klases skolēns atbildēja, ka tur apbedīti strēlnieki. Jākaunas par vēstures skolotājiem, kas jaunajai paaudzei iemācījuši nepareizu vēsturi. Jauniešiem jāskaidro, kas ir leģions, kas apbedīts Lestenes kapos. Ieteiktu visiem atbraukt uz Lesteni un piedalīties pasākumos, lai zinātu, kas un kā cīnījās. Kapu plāksnēs ir ierakstīti aptuveni 18 000 to cilvēku vārdi, kam Latvija nebija tukša vieta. Šie cilvēki ir tā «cena», ko latvieši maksājuši Otrajā pasaules karā.

Kāds ir jūsu vēlējums sabiedrībai?
– Lai pasaulē būtu miers un nebūtu karu, lai nav jāsaskaras ar cilvēku pašiznīcināšanos! Karš oficiāli atzīts par cilvēku slepkavību. Ceru, ka tas vairs neizplatīsies un nebūs mūsu dienaskārtībā. Tagad cīņa ar vīrusu ir sava veida trešais pasaules karš. Domāju, ka mēs tiksim galā, jo esam stipri. Mums beidzot jātiek ārā no «sarkanā meža». Filmā «Melānijas hronika» ir parādīts mūsu kaimiņš tāds, kāds tas patiesībā ir. Neesmu pārliecināts, ka kaut kas ir mainījies.

«Daugavas vanagu» izvēlēts datums
Aptuveni 60 kilometru no Latvijas austrumu robežas Krievijā, pie Veļikajas upes, atrodas Ašitkovas sādža, pie tās ir paliels paugurs. Togad krievu ofensīva jau spieda vāciešus atkāpties uz rietumiem, un tas paugurs jeb augstiene numur 93,4 bija stratēģiski svarīgs punkts, ko latviešu vienības centās atkarot. Šajā kaujā nacistu armijas sastāvā pirmoreiz kopā cīnījās abas Latviešu SS leģiona divīzijas – 15. un 19. divīzija.

Uzreiz pēc kara, 1945. gadā, bijušie leģionāri karagūstekņu nometnē Zēdelgemā dibināja organizāciju «Daugavas vanagi». Tās mērķis bija palīdzēt latviešu kara veterāniem – gan materiāli, gan ar pagātnes kopības gara uzturēšanu. 1952. gadā «Daugavas vanagi» lēma, ka bijušo karabrāļu pulcināšanai vajag konkrētu datumu – tā tika izvēlēts 16. marts.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Lai nebūtu karu un valdītu miers!

Kategorijas