Tūkstoši flīzēs

2021. gada 16. marts 00:00

Vēstules no Nīderlandes. Kā puķkopības dižvalstī klājas ar privātajiem dārziem?

Ja tagad varētu lidot un mēs lidotu pāri Nīderlandei, tad pa lidmašīnas logu redzētu slavenos krāsainos laukumus – precīzi nomērītus tulpju, narcišu, hiacinšu un citu sīpolpuķu taisnstūrus visos sarkanā, dzeltenā, rozā, violetā, zilā un baltā toņos. Puķkopības dižvalsts ar šiem laukiem sākas, bet kur tā beidzas?

Holandiešu DNS
Kamēr es roku savu 100 m² lielo (vai tomēr mazo?) dārzeņdobi un paslepus mēģinu nozagt kādus centimetrus zāliena puķu dobei, dzīvesbiedra kolēģis lepni paziņo, ka beidzot esot noflīzējuši dārzu. Noflīzējuši līdz pēdējam centimetram, atstājuši vien dzīvžogu. Kāpēc? Nav bijis laika kopšanai, kaut gan līdz šim tos aptuveni 100 m² bija klājis tikai zāliens, ne jau cimperlīgi rožu un viengadīgo puķu lauki.

Pirms mēneša vietējā avīzē lasīju, ka pašvaldība piešķīrusi 100 tūkstošus eiro vietējo dārzu «atflīzēšanai». Puse no šīs ne mazās summas atvēlēta administrēšanai, un tā arī netieku skaidrībā, vai flīžu promvedēju algas arī ieskaitītas administrēšanā. Ieminos kaimiņienei, lielai flīžu cienītājai, vai viņa negribētu apsvērt dalību šajā cēlajā projektā. Pretim gan dabūju vienīgi nīgru acu pāri. Toties nozāģēt divus krāšņus melnalkšņus gan viņa pratās, un tikai tādēļ, ka to skaras un «riekstiņi» krita uz terases flīzēm. Tur dibenu pakustināt bija grūti, bet labi – tās man te tādas privātas atriebības nestandarta ielā.

Standartā holandietis – no katriem desmit seši – mitinās rindu mājā jeb, kā viņi paši saka, rindiņmājā («rijtjeshuis», šī nācija ir apsēsta ar deminutīviem). To te ir visvairāk Eiropā (un iespējams pat pasaulē), britiem un īriem paliekot vien attiecīgi otrajā un trešajā vietā. Statistika vēsta, ka Holandē ir ap četriem miljoniem rindiņmāju, un ne tikai arhitektūras kritiķi, bet pat filozofi šo pieticību, garlaicību, bet vienlaikus arī normalitāti, omulību un efektivitāti pieskaita holandiešu DNS.

Vidēji tikai 87 kvadrātmetri
Bet, lūk, katra šāda rindiņmāja nāk komplektā ar «priekšējo» un «aizmugurējo» dārzu. Un kaut tie vismaz manā, viensētnieka latvieša, skatījumā ir pastmarkas mēroga, tomēr holandieši par šiem dārziem nekad nesaka «dārziņš». Tie viņiem ir dārzi, kaut pēc statistikas vidēji tikai 87 m² lieli. Vēl pirms 50 gadiem tie vidēji bija 135 m2 plaši. Kopā ar dārziņu metriem rūk arī dārzu centru skaits. Vārdu sakot, holandietis vidējais nav nekāds dārza fanāts. Galvenais, ka ir, kur saulē izgāzties krēslā. Un tas, ka zem kājām ir nevis zāle, bet flīzes, ne tikai netraucē, bet pat atvieglo dzīvi.

Jo dīvaināks tādēļ ir fakts, ka, iespējams, viens no pašlaik slavenākajiem dārzu arhitektiem dzīvo tieši šeit, Nīderlandē. Pīts Oudolfs (viņa darbus pilnā krāšņumā var apskatīt oudolf.com) ar saviem graudzāļu mežģīņotājiem, puķēm pilnajiem prērijtipa dārziem vispirms kļuva slavens ārpus šīs zemes robežām un tik tad, kad par viņu pilnām mutēm sajūsminājās briti un amerikāņi, arī mājās viņu mazlietiņ iemīlēja. «Mūsu dārzu Rembrants,» tā par P. Oudolfu saka holandieši. Tādu gan nav daudz, jo viņš ir tāda kā nišas slavenība, par ko zina tikai tie, kuriem dārzi ļoti interesē.

Daba, kas jāsavalda
Savās skicēs, kuras viņš vēl joprojām zīmē ar roku un iekrāso ar flomāsteru, P. Oudolfs mēģina radīt ko tādu, kas atgādinātu par dabu, to nekopējot. Esmu bijusi daudzās Nīderlandes pilsētās un ciemos, braukusi ar riteni pa lauku ceļiem un nevaru atcerēties nevienu dārzu, kas izskatītos kā kaut ko tādu sasniedzis. Iespējams, šajā pārapdzīvotajā valstī – divreiz mazāk kvadrātkilometru nekā Latvijā, bet gandrīz astoņas reizes vairāk iedzīvotāju – dabai vienkārši neatliek vietas. Tomēr man liekas – šai nācijai vienmēr bijis kaut kas, kas jāsavalda. Tāpēc viņi griež un zāģē, dzīvžogus cērp gandrīz vai ar lineālu, dārzu pūš ar lapu pūtēju pat vasarā un katru kvadrātmetru ar kapli irdina pāris reižu dienā. Atstāt dārzu pašplūsmā nav iedomājams, bet tāda pārlieka ņemšanās, protams, nogurdina, un tad flīzes nāk kā risinājums. Un ja ne flīzes, tad vismaz plastmasas zāliens. Pēc pagājušā gadā uzņemtajām aerālajām fotogrāfijām, puse Nīderlandes dārzu ir apflīžotas. Vairākas pašvaldības jau gadus piecus cīnās pret flīzēm, un tā kāda pilsēta, piemēram, šo gadu laikā ir iemainījusi 75 tūkstošus flīžu pret zaļumiem. Citas cīnās ar sodiem, atļaujot, piemēram, tikai pusi dārza flīzēt. Kad kādā Māstrihtas universitātes aptaujā cilvēkiem jautāja, kāpēc izvēlējušies flīzes un akmeņus, atbilde parasti bija: «Nav laika.» Funkcionāli minimālistiskais stils, kur tikai ar slotu šad tad jāizskrien cauri, ir vispopulārākais, bet aptaujājot divas trešdaļas par savu sapņu dārzu izvēlētos kaut ko no P. Oudolfa gleznainajām ainavām. Vai to viņi tikai anketās atbild kā vēlamo atbildi, nezinu, bet mana pašvaldība ir ķērusies vērsim pie ragiem, jau pāris gadu gar vietējo ceļu malām audzējot visas ierastās pļavu un ceļmalu puķes. Es gribu arī cigoriņus, deviņvīru spēku, pēterpogas un margrietiņas. Un atradu te, Nīderlandē, audzētavu, kur par pāris eiro varu tikt ne pie tādu vien «nezāļu» stādiem. Ko jūs teiktu par zeltslotiņu? Trīs eiro, un viens stāds būs jūsu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tūkstoši flīzēs

Kategorijas