Vairs nejūtas brīva kā Latvija

2021. gada 12. marts 00:00

593

Kovidlaiku Likērija Zeltkalne Vecumniekos salīdzina ar nebrīvi. «Ļoti grūts šis gads. Biju brīva kā Latvija, un tagad nekā. Visvairāk pārdzīvoju to, ka nevaru tikties ar bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Mazmazmeitiņu Esteri, kura pirms divām nedēļām piedzima Dināra ģimenē, neesmu pat redzējusi. Mazulīte ir, bet vecmāmiņa ciemos aiziet nevar... Kas tā par dzīvi? Kad tas viss beigsies un slimība atkāpsies?» vērtējot nepieņemamo situāciju, retoriski vaicā pensionāre.

Ierobežojumi atsvešinājuši
Viņa uzskata, ka gads ar bīstamo infekciju tuviniekus atsvešinājis. Pie meitas un dēla neejot, arī viņi neapciemo; bērnus un mazbērnus pa reizei satiekot uz ielas, bet ilgi nerunājot – pa gabalu pasakot «čau», pārmij dažus vārdus, un katrs steidz savu ceļu. «Tik jocīgi… Kā svešinieki,» rezumē Likērija. Protams, cits citam regulāri zvanot, un zināms, kā katram klājas, taču arī garas telefonsarunas nespēj aizstāt tiešā saskarsmē gūtās emocijas. «Dzīvojam Vecumniekos, bet ir tāda sajūta, ka mūs šķir liels attālums. Tik ļoti gribētos satikties ar savējiem, parunāties, aiziet pie bērniem un mazbērniem, uzņemt pie sevis, apčubināt, bet nevar, un tas ir nepatīkami,» teic seniore. Pietrūkst kontakta arī ar draudzenēm, labi, ka varot vismaz sazināties pa telefonu.

Būtiski mainījušies iepirkšanās paradumi. Būdama piesardzīga, Likērija kopš pandēmijas vairās iet uz tirgu, bet pēc pārtikas uz veikalu dodas laikā, kad tur nav daudz apmeklētāju. Vispiemērotākās ir rīta stundas, kad cilvēki darbā. Viņa stāsta: «Šorīt biju centrā, jo trešdienās «Vesko» var iepirkties lētāk. Citreiz vajadzīgo iegādājos tepat, mazajā «Pīlādzī». Man svarīgi, lai nebūtu jāgaida rindā uz ielas, jo telpās drīkst būt noteikts skaits pircēju. Parasti no rītiem ir mierīgi.» Sieviete ir apmierināta, ka vietējos veikalos var iegādāties visu nepieciešamo un nekur nav jābrauc, taču, ja vajag kaut ko no galvaspilsētas, dēls un vedekla atvedot un atgādājot līdz durvīm. Bieži vien viņi piezvana un paziņo: «Memme, esam Rīgā! Ko tev nopirkt?» «Man ir palaimējies, ka bērni rūpējas, daudz smagāk klājas pensionāriem, kuriem nav neviena tuvinieka,» pārdomās slīgst Vecumnieku iedzīvotāja.

Mīlestību satiek Krievijā
Šis laiks licis jo patiesāk apzināties, ka galvenais ir veselība. Agrāk par to tik ļoti nav domājusi, taču tagad nemieru raisa pat… saldējuma apēšana. Kādu dienu tik ļoti sagribējies saltā kāruma, ka lielā steigā to notiesājusi. Iesāpējies kakls, un uztraukums klāt, jo pirmā doma – kaut tik nebūtu «saķerts» bīstamais vīruss.

Kad interesējos, kā sarunas biedre tikusi pie tik neparasta vārda, Likērija atklāj, ka esot no Ukrainas. Latvijā dzīvojot vairāk nekā 50 gadu, nepilnu divdesmit gadu vecumā šurp atvedusi mīlestība. Ar nākamo dzīvesbiedru iepazinusies un apprecējusies Krievijā, kurp bija devusies strādāt par šuvēju, savukārt Ēriks pēc obligātā armijas laika bija palicis virsdienestā. «Kad ar vilcienu braucām uz šejieni, netālu no Rīgas vīrs man paziņoja, ka «Latvijā krievus nemīl». Iepriekš to nav vēlējies teikt, lai es neizkāptu no vilciena un neaizmuktu,» viņa smejas. Ja kāds gribējis izrādīt attieksmi, «krieviem» tika pieskaitīts ikviens krieviski runājošs cittautietis, taču ukrainiete ātri iemācījusies latviešu valodu un iejutusies vietējā sabiedrībā. Strādājusi Vecumnieku sovhozā gan laukkopībā, gan lopkopībā, pensijas gadus sagaidījusi SIA «Lāns». Interesanti, ka Latvijā Likērija «nokrustīta» par Ļudu un joprojām vārdadienā tiek sveikta Ludmilās, 22. jūnijā.

Pašlaik pensionāres ikdiena ir visai vienmuļa. Savs laiks atvēlēts zeķu adīšanai, savs – pastaigām brīvā dabā. Kad kļūs siltāk, varēs uzpost pašas iekoptās puķu dobes pie daudzdzīvokļu mājas, kur vasarā bagātīgi zied rozes un lilijas. Viens rožu krūms nav mitējies priecēt vēl ziemas sākumā, arī pēc salnām. Tik ļoti gribas ticēt, ka tā ir cerības zīme un pasaulē viss mainīsies uz labu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vairs nejūtas brīva kā Latvija

Kategorijas