Zina īstos vārdus, lai palīdzētu cilvēkiem

2021. gada 12. marts 00:00

Baušķeniece Lūcija Valtere 10. martā atzīmējusi 100. dzimšanas dienu

Stāstu par simtgadnieci, ko daudzi vietējie zina arī kā dziednieci Valtermammu, «Bauskas Dzīve» veidojusi kopā ar viņas tuviniekiem. Jubilāres mazmazmeita Agnese atklāja, ka ģimenē Lūciju dēvē par memmi. Tuvākas attiecības veidojušās tikai ap memmes 90 gadiem, kad ome Dzidra ņēmusi memmi kādu laiku dzīvot pie sevis. Viņa par jubilāri saka: «Memme apkārtējiem cilvēkiem ir ļoti simpātiska, interesējas par visiem, ir priecīga un mēdz sacīt: «Viss būs labi!» Tuvākie labi var pamanīt, ka viņa zina, ko vēlas gan darbos, gan uzturā. Varbūt tas ir viens no ilgdzīvošanas noslēpumiem.»

Lūcija uzaudzinājusi četrus bērnus, Jānis, Inta un Dzidra jau vairs nav šai saulē. Bet jaunākais – Rūdolfs – ir līdzās un par viņu rūpējas ikdienā. Jubilāres dzīves koka lapotne tagad kupla jo kupla – astoņi mazbērni, 13 mazmazbērni un desmit mazmazmazbērni.

«Nedari otram, kas tev pašam nepatīk!»
Dēls pastāstīja, ka jubilāre dzimtā nav vienīgā, kas sasniegusi tik nozīmīgu gadu skaitu. Viņas vecmāmiņa nodzīvojusi 106 gadus, mamma – arī vairāk par 100, māsa – 102. Lūcija dzimusi Lietuvā, no turienes pārnākuši uz Emburgu, pēc tam uz Bauskas pusi. Uzaugusi sešu bērnu ģimenē, agri sākusi kalpa dienas, ganos gājusi, aci pret aci piedzīvojusi kara šausmas, izdzīšanu no mājām, smagi strādājusi laukos visu mūžu. Jau pusaudzes gados kalpojusi pie saimniekiem Ceraukstē. Tur arī satika Arvīdu, ļoti jauna apprecējās, abu laulībā dzimuši trīs vecākie bērni. Vīram piederējusi zeme, ienākot padomju varai, nācies slapstīties bailēs no izvešanas, bet pēc kara kolhozs atņēmis visus lopus. Vēlāk strādājusi par piena savācēju. Naktī cēlusies, ar zirgu apbraukājusi mājas, savācot pienu un kannas, kas vedamas uz pienotavu. Pēc tam, kad Arvīds bija pāragri aizsaukts aizsaulē, Lūcija satikusi Osvaldu. Abu kopdzīvē dzimis Lūcijas jaunākais dēls Rūdolfs. Viņš atminas: «Mamma bija gādīga, daudz strādāja, lai ģimenei būtu labāka iztika. Laukos bija grūti kaut ko priekš sevis panākt vairāk arī tāpēc, ka padomju laikā cilvēkiem izmantošanai deva tikai nelielu zemesgabalu un bija stigri noteikts mājlopu skaits, cik drīkstēja turēt.» Viņš atklāja, ka vecāki ar nolūku nav reģistrējuši oficiālu laulību, lai katram skaitītos atsevišķa saimniecība. Tad no katra pushektāra zemes kopā sanāca hektārs, bet vienas govs vietā – divas. Visu mūžu mamma palīdzējusi cilvēkiem ar dziedināšanu un tic Dievam. Bērnībā mācījusi lielas dzīves vērtības – «Nedari otram to, kas tev pašam nepatīk,» atceras dēls. Rūdolfa vecāki māju Bauskā vieglākām vecumdienām iegādājušies jau 80. gadu beigās, bet Lūcija uz pilsētu pārcēlusies tikai 2005. gadā. «Gaidot 100 gadu jubileju, mamma ik pa laikam man pārprasa: «Cik dienu līdz tai vēl atlicis?» Viņa ļoti vēlējās šo brīdi piedzīvot,» pauda Rūdolfs.

Tuva kopš bērnības
Jubilāres mazmeita Sanita dzīvo tuvumā un ik nedēļu viņu apciemo un aprūpē. Viņa atklāj, ka vecmāmiņa ļoti tuva kopš bērnības. Jau bērnudārza vecumā bieži bijusi pie viņas Ceraukstē. «Tur bija, ko darīt, gājām abas barot lopus. To bija daudz un dažādi – govis, cūkas, vistas, truši, pīles un vistas. Kad paaugos, braucu viņai palīdzēt siena vākšanā un ravēt dārzu. Viņa prata bērnus darbam piesaistīt, uz to īpaši nemudinot. Kad man jau bija ģimene, visi braucām ciemos un palīdzēt lauku darbos. Vecmāmiņai nekad nevaru atteikt, jo viņa man ļoti mīļa. Viena par otru esam rūpējušās kopš manas agrās bērnības. Vienmēr gaida ciemos un priecājas redzēt mazmazbērnus. Esam tuvas un kopā joprojām, viņa man uzticas, un es labprāt par viņu rūpējos,» atklāj Sanita. Mazmeita daudz mācījusies no vecmāmiņas, saņēmusi padomus un mierinājumus trauksmes brīžos. Lūcija mēdzot sacīt: «Būs labi, nesatraucies, viss būs kārtībā!» Kad mamma pāragri aizgājusi no dzīves, Sanita vecmāmiņai pieķērusies vēl ciešāk. Savu pateicību un mīlestību vecmāmiņai 100. jubilejā Sanita ietērpusi vārdos: «Lai prieks, ko tu esi sniegusi citiem, šodien atgriežas pie tevis! Tu esi gaismas stariņš, kas izgaismo visu.»

Mazmeita pastāstīja, ka Lūcijai nekad nav paticis rīkot sev jubilejās lielas svinības, bet, kad atbrauc tuvie ciemos, vienmēr ir priecīga un tie viņai ir svētki. Taču par šo pandēmijas laiku viņa mēdzot teikt: «Visādus laikus esmu pārdzīvojusi, bet šādus vēl nebiju redzējusi, kad neviens nedrīkst ciemos nākt!» Viņa jautā atkal un atkal: «Vai tiešām tas ir nopietni, vai tā var būt patiesība?»

Dievs izglābis vairākkārt
Interneta vietnē jauns.lv 2016. gada 14. maijā publicētajā žurnāla «Patiesā Dzīve» intervijā Lūcija stāsta: «Laukos ir tā – lai kāds nāk posts, cilvēks tomēr badā nepaliek. Tikko bijām cūku nokāvuši, gaļa smuki nožāvēta, kad krievi nāca iekšā. Ceraukstē, pie «Lazdu» mājām, linu lauks smuki noaudzis, zilos ziedos ziedēja, taču tanki visu sadzina zemē. Mums no mājām lika izvākties, neko līdzi ņemt neļāva, bet es gaļu slepus – spannī, vāku virsū un noraku zemē. Kad atgriezāmies, bija, ko ēst. Vai pati to būtu iedomājusies, ja ne Dievs licis šitā darīt?» Un Dievs viņai allaž palīdzējis, kad brīži bijuši visgrūtākie un briesmīgākie. Arī tajā reizē, kad pa granātas izsistu caurumu šķūņa sienā izdevies neskartai izbēgt no padomju karavīru zvērībām pret šķūnī sadzītām sievietēm. Spiežot krustiņu pie krūtīm un lūdzot Dievu, skrējusi pēc palīdzības uz štābu, lai glābtu pārējās sievietes. Lūcija teic: «Un Dievs mani izglāba, citādi to es nebūtu izturējusi.» Arī vēlāk nereti pārdomājusi Dieva lielo gudrību – ik pa brīdim līdzeno laika ritējumu tā sašūpot, ka dzīve pēkšņi apkrīt augšpēdus un viss – gan ļaunais, gan labais – nāk uz āru un kļūst labāk un pavisam citādi redzams nekā mierīgos laikos.

Lūcija ar Dieva vārdu un savu stipro ticību palīdzējusi atbrīvoties no ļaunā arī neskaitāmiem citiem cilvēkiem, dziedējot no dažādām vainām teju 80 gadu garumā visādos laikos un pie visām varām, kādas vien piedzīvotas. Viņu meklējuši cilvēki, lai glābtos no dažādām kaitēm, bet visvairāk varējusi palīdzēt atbrīvoties no «rozes» slimības un atkarības posta. 2016. gada 12. jūnija Latvijas Televīzijas raidījuma «Saknes debesīs» sižetā Lūcija Valtere atklāj, ka prasmi palīdzēt cilvēkiem, atbrīvojot viņus no slimībām un ļaunuma ietekmes, mantojusi no mātes jau pusaudzes gados. Lūcija stāstīja: «Man māte nodzīvoja pāri par simt gadiem un tos vārdus atstāja man, lai cilvēkiem palīdzētu – gan ārstētu, gan atbrīvotu no ļaunuma. Un tad, kad es miršu, tad man tas jāatstāj kādam citam. Tā viņš ir. Dievam jātic!»

Gūts liels mantojums
Mazmeita Elita stāstīja, ka bērnībā un arī vēlāk bijusi vecmāmiņas lutināta un jutusies kā mīļākais mazbērns. «Lai gan kopš pandēmijas sākuma neesam tikušās, viņas mīļumu jūtu pastāvīgi. Domāju, ka viņai šis laiks, kad nevar satikties, ir ļoti grūts; pieradusi būt starp cilvēkiem un dalīties ar savu mīļumu,» teica mazmeita. Elita no vecmāmiņas guvusi lielu mantojumu – gan mācījusi praktiskas ikdienas lietas un tikumus, gan ievadījusi viņu īpašās prasmēs. Tieši viņas sacīto no bērnības Elita atminas: «Mizo kartupelītim plānu miziņu! Maizīti nedrīkst mest zemē, bet, ja nokrīt, jāpaceļ un jānobučo.»

Mērķtiecīgi aicinājusi Elitu būt klāt dziedināšanas seansos, kā arī mazmeita daudz dzirdējusi un redzējusi cilvēku pateicības par palīdzību izveseļoties. «Viņa dziedināja cilvēkus, izmantojot iemācītas zināšanas, kuras pēc tam attīstījusi, tāpēc varējusi mācīt un nodot tālāk. Gan es, gan mana meita par to interesējamies, var teikt, esam ceļā, lai no vecmāmiņas gūto mantojumu liktu lietā nākotnē,» atklāj Elita.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Zina īstos vārdus, lai palīdzētu cilvēkiem

Kategorijas