Kā smalks un vienlaikus ciešs pavediens

2021. gada 5. marts 00:00

1168

Brunaviete Marija Bajāre atzīmējusi 70. dzimšanas dienu

Šo stāstu par jubilāri Mariju Bajāri «Bauskas Dzīvei» veidojuši viņas tuvie cilvēki, tādējādi sarūpējot pārsteigumu.

Māsas – līdzīgas izskatā, līdzās mācībās
Marijas vecāki uz dzīvi pirmskara Latvijā ieradušies no Polijas. Te abi satikušies, strādājot pie saimniekiem kaimiņu saimniecībās, un 1943. gadā dibinājuši ģimeni, kurā dzimuši trīs bērni. Marija uzaugusi Mālpils novadā kopā ar vecāko māsu Vandu un jaunāko brāli Juri.
Vanda Zutere laikrakstam pastāstīja, ka bērnībā dzīve bijusi visai grūta. Mamma strādājusi kolhozā par slaucēju. Vasaru brīvlaikos abas ar māsu Mariju viņu aizstājušas govju pusdienu slaukšanas reizē, lai mammai būtu vieglāk. Māsas šķir neliela, tikai nedaudz vairāk par gadu, vecuma starpība; kopš pirmās klases Mālpils pamatskolā mācījušās vienā klasē. Vanda atceras, ka pirmajos gados skolā lauku bērniem bijis grūti pierast būt prom no mājām uz visu nedēļu. Meitenes dažkārt bēgušas no skolas uz mājām. Abas kopā gājušas Siguldas vidusskolā, pēc tam iestājušās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultātē, lai studētu grāmatvedību. Arī izskatā māsas bijušas ļoti līdzīgas. Vidusskolā un arīdzan studiju laikā līdzību dažkārt izmantojušas, lai iegūtu labākus novērtējumus mācībās, viena otru aizstājot pārbaudes darbos. «Marijai labi padevās matemātika un rasēšana, man vairāk – valodas,» atklāj Vanda.
Liktenīgs pagrieziens Marijas dzīvē izrādījies mācību prakses laiks Raiņa vārdā nosauktajā sovhozā tagadējā Brunavas pagastā. Tur satikusi Raimondu, drīz vien sekoja kāzas, piedzima pirmais dēls, un Marija pielikusi punktu studijām par labu ģimenes sūtībai. Toreiz veidojusies dzimta, tagad it bagātīgi ir sakuplojusi. Ar nelielu laika atstarpi cits pēc cita pasaulē nākuši un uzaudzināti seši bērni. Jubilāre ir bagāta ar 19 mazbērniem un mazmazdēliņu Oliveru. Dzīves ceļi četrus bērnus aizveduši uz citām zemēm, kur raduši pastāvīgas mītnes vietas savām ģimenēm. Vecākais dēls Guntis dzīvo Norvēģijā, Jānis – Anglijā, Gatis – Īrijā, Sandra – Zviedrijā. Tuvumā Latvijā ir jaunākās atvases – Līga un Raitis.

Uz dzīvi raugās pozitīvi
Meita Līga atceras, ka bērnībā ģimenē brāļi un māsas pieskatījuši cits citu, vecākie – jaunākos, jo mammai bija jāiet darbā padomju saimniecībā. Marija lielu darba dzīves daļu strādājusi no mājām netālajā fermā «Kraujas». Palīdzējis tas, ka, dzīvojot vairākdzīvokļu namā, izveidojušās ļoti draudzīgas attiecības ar kaimiņiem gan pieaugušo starpā, gan prāvajam atvašu bariņam. Draudzības saites starp ģimenēm nav zudušas arī tagad. Latvijas 100. jubilejas gadā jaunības dienu draugu Mārītes un Daiņa Konrādu mājās sarīkoti grandiozi svētki – Marijas un kaimiņu dzimtu saiets, kur bija pulcējušies ap 100 lielu un mazu dalībnieku.

Līga atklāj: «Mammai patīk svinēt svētkus un būt kompānijā. Viņa mēdz priecāties par to, kas ir. Ir ļoti radoša, atraktīva un dzīvespriecīga, ar labu humora izjūtu. Lai arī bijis dzīvē jāpārvar grūtības un pārbaudījumi, viņai palīdzējusi humora izjūta un spēja pasmieties par sevi. Tagad mammai ir grūti ar staigāšanu, bet viņai patīk stāstīt par ballēm un karnevāliem, kuros diets jaunībā». Meita stāstīja, ka mamma joprojām cenšas uz dzīvi raudzīties pozitīvi un mūsdienīgi, neļaujot slimībai ņemt pār sevi virsroku. Lai gan tagad jubilāre dzīvo viena, viņa pastāvīgi uztur kontaktus ar tuvajiem, apguvusi prasmes lietot mūsdienīgas viedierīces un tehnoloģijas saziņai – iepērkas internetā, sūta svarīgus jaunumus bērniem. Viņai patīk bildēt un filmēt, fiksēt visu svarīgo, seko līdzi jaunumiem valstī un pasaulē.

«Iet savā stigā!»
Visu dzīvi Marija bijusi aizrautīga rokdarbniece – adījusi un šuvusi apģērbu sev un bērniem. Tagad vairāk ada lielas zeķes un zābaciņus mazuļiem. Īpaši patīk mazo zābaciņu darināšana, tiem atrasts savs stils un raksts. Jubilāre no savas mammas mantoto bērnības pīrāgu garšu un smaržu nodevusi tālāk arī saviem bērniem. «Mammas ceptie pīrāgi ir pirmais, kas nāk prātā no gardumiem bērnībā. Viņa vispār ir ļoti radoša kulinārijā,» atklāj Līga. Lutinājusi bērnus ar formiņās ceptiem našķiem – cepumiem «sēnītes» un «bada» pankūkām. Viņai labi padevusies cepeškrāsnī cepta pīle, arīdzan kabači ar pildījumu. Arī konservēšana ir viens no Marijas talantiem. Viņas konservējumu burciņas kārdināja gan ar garšu, gan izskatu. Meita atminas: «Kad veikalos nekā vairs nebija, mums bija pārpilns pagrabs ar dažādiem konserviem, gatavotiem no dārza un meža veltēm. Mamma mēdza burciņās veidot kompozīcijas no dārzeņiem, lai būtu skaisti».

Jubilāre bijusi kaislīga mežā gājēja, ogošanas un sēņošanas sezonās visus brīvos brīžus pavadījusi mežā. Kopā ar draudzeni Lūciju azartiski vākušas dzērvenes, zinājušas, kur aug tās lielākās. Uz zināmo stigu devušās tikai kopā – tā abām bijusi stingra noruna. Reizēm, lai iznestu no meža ogu bagātīgo vākumu, pa ceļam ogotājām nācies vairākkārt atpūsties. «Ka es tagad varētu iet savā stigā!» mēdzot sacīt Marija. Kaut arī mežā iešana izpaliek, abas ar Lūciju arī tagad viena otru atbalsta.

Izaudzinājusi labus bērnus
Jubilāres vecākais un pieaugušais mazdēls Silvestrs atklāja, ka viņam vecmāmiņa kopš bērnības saistās ar prasmīgām rokām, audzināšanu un garšīgām pankūkām. Viņa mācījusi iejūtīgu attieksmi pret līdzcilvēkiem, arī svešiniekiem. Pāris vasaras brīvlaikos bērnībā kopā ar brāli Bruno pavadījuši ilgāku laiku pie vecmāmiņas laukos Brunavā. Tas bijis piepildīts laiks ar aizraujošām zēnu nodarbēm. «Spēlējāmies pa šķūņiem un būvējām koka namiņus,» atceras Silvestrs.

Brunaviete Mārīte Konrāde jubilāri pazīst kopš 70. gadu sākuma, kad dzīvojušas kaimiņos vienā mājā. Draudzība veidojusies, darot kopīgus darbus un daloties priekos. Vēlāk cieši draudzējušies arī abu ģimeņu bērni. Kopā darinājušas rokdarbus un sēņojušas. Viņa pastāstīja, ka Marija adīja izcilus un sarežģītus adījumus – ar rakstiem, zaķiem un kaķiem izadītas jaciņas bērniem, arīdzan lielas jakas un mēteļus. Marija prot pārsteigt ar apsveikumiem – rakstītiem skaistā rokrakstā, ar īpaši gadījumam piemeklētiem vārdiem. Kad Konrādu ģimene pārcēlusies uz lauku mājām, Marija ar bērnu saimi allaž nākusi talkās lauku darbos – siena vākšanā, cukurbiešu audzēšanā. «Pašai dzīvē nav gājis viegli, bet viņa vienmēr bija gatava palīdzēt citiem. Izaudzinājusi ļoti labus bērnus. Kopš mazotnes viņus radinājusi pie darba, tāpēc tagad visi par sevi spēj pastāvēt,» pauž Mārīte.

Iepriecināt un pārsteigt
Jubilāre tradicionāli Ziemassvētkos saviem tuvajiem gatavojusi īpašas dāvanas – egļu zaru dekorus. Viņai patīk iepriecināt ar pārsteigumiem un reizēm – arī izjokot. Taču pagājušajā gadā tuvinieki pārsteiguši Mariju, ierodoties bez ziņas 69. dzimšanas dienā. Tas sanācis teju nejauši, kad visi varējuši sabraukt vienā reizē, arī bērnu ģimenes no ārzemēm, un par to ir gandarīti. Tagad izrādās – tas bijis zīmīgi, jo pērn 1. marts bija pēdējais brīdis, pirms pandēmija pasaulē apturēja cilvēku satikšanos, jo īpaši – no dažādām valstīm. «Mammas dzīvoklis bija pilns ar cilvēkiem, satikšanās prieku baudījām pie maza simboliska galdiņa, uz kura atvestie «groziņi» nesatilpa,» atceras Līga. Šogad jubileja «nosvinēta internetā». Bet Marijas dzimtai virtuālā kopā būšana nav nekas jauns. Tā kā vairums bērnu un mazbērnu dzīvo ārzemēs, iedibinājusies tradīcija svētkus svinēt kopā, arī esot katram savā mājā. Sazinoties «WhatsApp» ģimenes grupā, viņi jaunā gada iestāšanos mēdzot atzīmēt vairākas reizes – laika joslu atšķirību dēļ dažādās valstīs.
«Mamma ir kā smalks un vienlaikus ciešs pavediens, kas aizvien aicina bērnus un mazbērnus atbraukt uz Latviju un Brunavā izstaigāt bērnības takas,» pauž Līga Bajāre.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kā smalks un vienlaikus ciešs pavediens

Kategorijas