Ar pārliecību – «Draugi, viss būs labi!»

2021. gada 2. marts 00:00

470

Ar pārliecību – «Draugi, viss būs labi!»

Ģimenes ārsti Aiju Ciršu spēcina iekšējās enerģijas rezerves un optimisms

Ar ģimenes ārsti Aiju Ciršu tiekos viņas praksē Vecumnieku novada Valles pagastā 24. februārī. Diena ir īpaša, jo pirmie desmit seniori saņēmuši vakcīnas pret «Covid-19» pirmo poti. Uzslavēju, ka daktere ir šīs kampaņas aizsācēja, jo kolēģi Vecumnieku novadā imunizācijas procesu plāno atklāt marta pirmās nedēļas vidū. Tas uzmundrina, un viņa pasmaida, jo tā darot vienmēr, arī brīžos, kad jūtas nogurusi. Vēlāk vairākkārt atskan dzirkstoši smiekli – te rimtāk, te sirsnīgāk, un tikai sarunas vidū apjaušu, ka tā ir ārstes īpašā imunitātes deva – enerģijas un mundruma eliksīrs garajai dienai. Pāri sejas aizsargmaskai manī raugās acis, kurās spoguļojas rūpesti, taču to vēlajā pēcpusdienā ne pacienti, ne kolēģi vairs neredz.

Raksturojiet, lūdzu, kāds šis laiks ir ģimenes ārstiem! Kā tas mainījis ierasto kārtību?
– Pandēmijas laiks ir neparasts, tas iezīmē arvien pieaugošo moderno tehnoloģiju lomu arī ārstu ikdienā. Darbā vairāk nākas strādāt ar datoru, konsultēt un risināt jautājumus attālināti dažādās lietotnēs.

Klātienes konsultāciju apjoms sarucis par divām trešdaļām, savukārt attālināto – par tikpat lielu daļu pieaudzis. Pēdējos gados slodze ir ļoti liela, tāpēc vēl pirms pandēmijas darbā pieņēmu reģistratori. Dace Tralmaka ir «īsts zelts» – lieliski tiek galā ar visiem pienākumiem.

Vai iepriekš jāpiesakās, lai tiktu pie jums uz konsultāciju?
– Jau līdz kovidlaikam biju radinājusi pacientus pie iepriekšēja pieraksta, taču pirms tam saspringtos periodos rudenī un ziemā pieņēmu vienu apmeklētāju pēc pieraksta, vienu – rindas kārtībā. Bija noteikta arī «akūtā stunda». Tagad tā vairs nav un ārsta praksē ierodas tikai tie, kuri pieteikuši vizīti.

Pieprasītos nosūtījumus un izziņas skolām, bērnudārziem klātienē izsniedz reģistratore, lai ārstniecības personālam iespējami mazāk jākontaktējas ar cilvēkiem; daļa sagatavoto un apstiprināto dokumentu adresātiem, piemēram, bāriņtiesai, tiesai, policijai, tiek nosūtīti.

Piesātinātā ikdiena droši vien liek atcerēties to periodu jūsu profesionālajā darbībā, kad dzīve bija daudz mierīgāka...
– Pašreizējais posms no «vecajiem laikiem» atšķiras ar darba apjomu un apmeklējumu skaitu. Kad sāku strādāt, dienā obligāti bija jāpieņem seši – deviņi pacienti, tāpēc katram varēju veltīt pietiekami daudz laika un uzmanības. Pašlaik ir paredzētas 12 minūtes, un tas neļauj pilnībā veikt to darba apjomu, kas nepieciešams. Dienā apkalpoto pacientu skaits pieaudzis vidēji četras reizes – konsultējot gan klātienē, gan attālināti, strādāju ar vismaz 20 pacientiem.

Kā sākas un beidzas jūsu darbdiena?
– Praksē ierodos vismaz pusstundu pirms pieņemšanas sākuma. Ieslēdzu datoru, atveru e-veselību un citas programmas, izskatu e-pastu, iepazīstos ar atsūtītajiem pacientu analīžu rezultātiem, speciālā reģistrā apskatu, vai no manējiem kādam nav konstatēta saslimšana ar «Covid-19» un vai kāds nav starp kontaktpersonām. Pēc tam sagatavoju iepriekšējā pēcpusdienā telefoniski, īsziņā, e-pastā vai lietotnē «WhatsApp» saņemtos recepšu pieprasījumus.

Pieņemšanā katram pacientam varu veltīt vien 15 minūšu. Ja kādam ir akūta vajadzība un pēc pieraksta nākamais nav atnācis, protams, uzklausu un palīdzu. Kad visi ir prom, sāku darboties e-veselībā ar pasūtītajām receptēm, ja neesmu tās paguvusi noformēt citā laikā. Bez tā ir vēl citi pienākumi. Piemēram, lai kvalitatīvi sagatavotu dokumentus Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai, vajadzīga vismaz pusstunda vai pat stunda. Vēl arī jāpagūst attālināti piedalīties mācībās, tiešsaistes semināros, starp citu, arī šodien viens pēc brīža sāksies; izmantoju iespēju skatīties videolekcijas. Pirms kovidkrīzes bieži apmeklēju kursus, vienmēr cenšos apgūt jauno. Īpaši mani interesē viss, kas saistīts ar cukura diabēta slimnieku veselību.

Prakses vietā esmu līdz plkst. 16 – 16.30, retu reizi mājās iznāk doties stundiņu agrāk. Reizēm nudien ir sajūta, ka braucu ātrvilcienā, kas traucas ar 210 km/h un ārā izlēkt nevaru (smejas)! Temps kļūst arvien straujāks.

Kas šajā trakajā skrējienā palīdz saglabāt, ja tā var teikt, «skaidru prātu»?
– Noteikti – humora izjūta un spēja visu tvert, nevis no «Draugi, nav labi!», bet gan no «Draugi, viss būs labi!» viedokļa. Pēc dabas esmu optimiste un, lai cik grūti laiki bijuši, vienmēr esmu izkūlusies. Sievietēm piemīt tieksme neko nedramatizēt un pie cilpas neķerties, bet gan aplūkot problēmu no četrām pusēm – atrast īsto izeju vai ieeju, kas nu kurā situācijā ir nepieciešams. Esmu tāda – ja mani pa vienām durvīm izsviež, nekaunos vērt vaļā nākamās.

Vai šādas personības iezīmes palīdz darbā ar pacientiem?
– Es neapvainojos, ja kādam nepatīku. Katram ir savs iemesls būt tādam, kāds viņš ir! Esmu izmācījusies psihoterapiju un allaž mēģinu vērtēt – kāpēc cilvēks ir negatīvi noskaņots, kāpēc bailīgs. Šajā laikā sabiedrībā vispār prevalē trauksme, bailes, neziņa par nākotni. Kovida iespaidā nemiers arvien pieaug visās vecuma grupās, pat skolēnu vidū vērojama pastāvīga spriedzes sajūta.

Dzirdēts, ka «Covid-19» aizēnojis citas kaites.
– Cilvēki ļoti baidās no šīs jaunās infekcijas, tas tiesa. Pērn pavasara periodā, kad nebija pieejami ambulatorie pakalpojumi un izmeklējumi, tika ielaistas ļaundabīgas kaites, diemžēl arī manā praksē. Neziņa bija liela, taču dzīve nedrīkst apstāties un tikt pakļauta «Covid-19» pandēmijai. Cilvēki turpina dzīvot, un viņiem jānodrošina viss, kas nepieciešams, jo ķermenis nav tikai elpceļi un plaušas; ir jāvērtē plašāk, jo viss ir savstarpēji cieši saistīts.

Jūsu profesionālā pieredze ļauj novērtēt, kāda kopumā, skatot pēdējo gadu griezumā, ir sabiedrības veselība. Vai laika plūdumā akcenti ir mainījušies?
– Tagad cilvēki slimo vairāk un nopietnāk. Pēdējā pusotra gada laikā ļoti audzis pacientu skaits, kuriem atklāts ļaundabīgs audzējs visās fāzēs. Bērni maz kustas, un profilaktiskās apskatēs nākas secināt, ka arvien vairāk ir tādu, kuriem jau sākumklasēs un pat bērnudārzā ir palielināts svars. Tā ir nepatīkama tendence. Ir arī stājas traucējumi, ko ietekmē ilgstoša sēdēšana pie ekrāniem. Baidos pat iztēloties, kas sagaida pēc pandēmijas, kad, attīstoties digitāliem paradumiem, būs nopietni nodarīts pāri veselībai.

Vai par savu veselību vienlīdz apzinīgi rūpējas gan vīrieši, gan sievietes? Pastāv uzskats, ka stiprais dzimums pret to ir nevērīgāks.
– Tas tiesa, ka kopumā vīrieši ir slinkāki un paviršāki pret sevi, tomēr visi nav vienādi. Ir pietiekami daudz gados jaunu cilvēku, kuri sevi uzpasē vairāk nekā tās paaudzes vīri, kuriem pašlaik 50 un vairāk gadu.

Pieredze ļauj secināt, ka daudzi vīrieši par savu veselību sāk domāt tikai tad, kad notiek liela «katastrofa» – pastāv draudi palikt bez kājas, piedzīvots infarkts vai insults. Tad attopas. Žēl, ka jāpiedzīvo kas tāds, lai pārvērtētu attieksmi un sāktu pedantiski par sevi rūpēties. Netrūkst arī sliktu piemēru – pacients «nopīpējis savus asinsvadus» un arī pēc operācijas turpina smēķēt.

Kā jūs domājat par savu veselību?
– Es nedrīkstu būt nevērīga. Sākoties kovidlaikam, esmu ļoti mobilizējusies un daru visu, lai uzturētu kārtībā savu veselību. Sīkumos nestāstīšu, bet katru dienu nedaudz pavingroju, lietoju vitamīniem bagātu uzturu, ko katram ieteiktu.

Kādas nevēlamas tendences sabiedrības veselībā esat pamanījusi?
– Ir divas galējības. Pirmā – cilvēki nenodarbojas ar fiziskām aktivitātēm regulāri, bet brīvdienās cenšas sportot un gūst traumas; otrā – daudz ir tādu, kuri ļoti mīl labi paēst un pasēdēt dīvānā. Šāda virzība, kad par sevi nerūpējas vispār vai dara to pārmērīgi un trauksmaini, sabiedrības veselībai kopumā nodara pāri.

Katra svēts pienākums būtu gādāt par savu ķermeni un tad, kad tas paredzēts, iziet visus valsts noteiktos skrīningus – zarnu vēža, citoloģiskos izmeklējumus, mammogrāfiju, jo profilakse ir ļoti svarīga. Žēl, ka valsts programma vairs neparedz bezmaksas PSA jeb prostatas specifiskā antigēna testu, taču ģimenes ārsta praksē reizi gadā visiem vīriešiem, kuri sasnieguši 45 gadu vecumu, nozīmējam asinsanalīzi. Ja reiz atnācis pie mums ar citu problēmu, piemēram, augstu asinsspiedienu, tad pie reizes ir ar mieru veikt arī šo izmeklējumu. Vienmēr uzsveru, ka nevietā ir kautrēties konsultēties ar medicīnas darbiniekiem, ja ir kādas aizdomas, neskaidrības. Varbūt pašlaik, ārkārtējās situācijas laikā, iespējas veikt profilaktiskas pārrunas ir ierobežotas, bet, tiklīdz apstākļi normalizēsies, tas noteikti ir jādara. Tāpat arī visos gadalaikos, jebkuros laika apstākļos jādomā, kā pabūt svaigā gaisā, baudīt veselīgu uzturu.

Kāda pēdējos gados ir jūsu pacientu skaita dinamika – ar plusa vai mīnusa zīmi?
– Ārsta praksē reģistrēti pamatā Valles un Kurmenes pagasta iedzīvotāji, pavisam 1397 pacienti, t. sk. 233 bērni un 165 seniori vecumā virs 70 gadiem. Kāda kurmeniete nupat atzīmēja 97. dzimšanas dienu. Arī Vallē ir vairāki deviņdesmitgadnieki.
Sarūk bērnu skaits, jo ir ļoti maza dzimstība, līdz ar to arī praksē reģistrēto personu kopskaits samazinās. Visā novadā iedzīvotāju skaita dinamikas līkne iet lejup.

Jūsu ārsta praksē, par laimi, nav bijusi ne dīkstāve, ne karantīna. Kā izdevies noturēties?
– Līdz šim neviens «Covid-19» slimnieks ārstniecības iestādē nav ielaists. Esmu ļoti piesardzīga, jo uzskatu – ja medicīnas personāls būs vesels un pieejams, arī pacientiem būs veselība.

Vai dažkārt nemēdz būt tā, ka pacientam šķiet – viņam pienākas visa uzmanība?
– Pirmais noteikums – nenākt uz ārsta praksi ar paaugstinātu ķermeņa temperatūru. Lai to pamatotu, nākas skaidrot, ka viņš, sasirgušais, ir viens, bet mēs esam vajadzīgi arī tiem pārējiem 1396 pacientiem. Ko tad, ja nāksies pārtraukt darbību viena apmeklētāja dēļ? Visi paliks bez palīdzības, un to pieļaut nedrīkst. Tad gan aizdomājas. Epidemioloģiskajā ziņā esmu stingra – labāk pacientu novēroju ilgāk, nekā neveselu «izrakstu» darbā.

Izslēdzot «Covid-19», kas iepriekš radījis lielāko satraukumu jūsu ārstes praksē? Kāda bijusi lielākā rūpe, ja tā var sacīt, «miera laikā»?
– Ik pēc trim četriem gadiem «plosās» nopietna gripas epidēmija. Atceros, ka padomju laikā man vienā dienā bija 21 mājas vizīte! 80. gados bija jāveic hronisko slimnieku dispanserizācija un jāiesaistās KASMON – obligāto profilaktisko apskašu programmā. To atceras tikai manas paaudzes mediķi.

Pārstāvat pieredzējušāko ārstu paaudzi. Kā vērtējat savu jaunāko kolēģu zināšanas un prasmes?
– Uzskatu, ka bez fiziskas pacienta apskates nav iespējams noteikt diagnozi un ārstēt. Šajā ziņā jaunie ārsti dažreiz varbūt nav pietiekami kompetenti, cik esmu dzirdējusi, jo pašai nav bijusi liela saskare. Viņi ir ļoti gudri un izglītoti, taču tikai savā konkrētajā «lauciņā», savā specialitātē. Arī jaunie ģimenes ārsti labi pārzina medicīnisko pusi, bet ne darba organizāciju un praktiskās lietas. Jaunie kolēģi pārāk paļaujas uz tehnoloģiju iespējām pacientu slimību diagnosticēšanā. Cilvēki ir saskārušies ar situāciju, kad jaunais speciālists viņiem «nav pielicis roku», taču uzskatu – ja ir kāds bumbulītis, dakterim tas noteikti jāaptausta. Varbūt ārstu apmācībā netiek pietiekami apgūta propedeitika? Ārstam galvenais darba instruments atrodas starp ausīm! (Smejas.) Protams, arī rokas ir vajadzīgas. Un vienmēr jāatceras, ka cilvēku ārstē ne tikai ar zālēm.

Kovidlaikā gaismā nākušas līdz šim plašākā sabiedrībā mazāk zināmas lietas par to, kā cilvēki, kas šo profesiju izvēlējušies, kļūst par ārstiem. Daudziem bija pārsteigums, ka rezidenti strādā bez atlīdzības. Vai tas ir pareizi, ka pēcdiploma apmācībā esošs ārsts, kas specializējas savā profesijā, par to vēl maksā? Kā bija jūsu laikā?
– Pilnā slodzē nostrādināt jauno ārstu, kurš pabeidzis studijas, un prasīt, lai viņš par to vēl maksā, nav taisnīgi. Pašlaik šis jautājums tiek risināts. Praktiskā pieredze ir vajadzīga, un trijos gados pēc studiju beigšanas vispārējā praksē to noteikti var gūt.
Padomju laikos Medicīnas institūtu varēja absolvēt sešos gados. Tad «iemeta» tevi darbā, un tālāk visu mācījies pats. Alga bija neliela, bet saņēmi to kā ārsts. Tagad process ir ļoti ilgs – 11 vai 12 gadu jāmācās, pēc tam vēl trīs gadi vajadzīgi, lai tiktu pie sertifikāta… Tas ir pārāk garš laiks. Jauno ārstu Latvijā ir krietni par maz, trūkst speciālistu ģimenes ārstu praksēs.

Savā praksē esat sākusi pacientu vakcinēšanu pret «Covid-19». Tas nebija obligāts pienākums. Kāpēc pieņēmāt šādu lēmumu?
– Neuzskatu, ka vajadzētu dibināt atsevišķas institūcijas, lai veiktu iedzīvotāju imunizāciju pret pašlaik aktuālo vīrusa saslimšanu. Šim procesam var izbrīvēt laiku noteiktā dienā, lai tas netraucētu ikdienas darbam. Tas bija komandas lēmums. Potēšanu veic vakcinācijas profesionāle, sertificēta ārsta palīdze, mana uzticamā «labā roka» Ligita Dīce, savukārt uzskaiti nodrošina reģistratore Dace Tralmaka; arī viņai ir medicīniskā izglītība.

Interesanti sanāca, ka esmu dienu priekšā saviem pacientiem un varu būt «flagmanis» (smejas), jo es «AstraZeneca» vakcīnas pirmo devu saņēmu vakar, 23. februārī, bet mani pacienti – šodien.

«Covid-19» vakcīnu izstrāde ir balstīta uz dažādām cilvēku vakcīnu ražošanas tehnoloģijām. Daļa no tām ir labi zināmas, daļa – jaunas. Atšķiras arī efektivitātes rādītāji. Publiskajā telpā «AstraZeneca» vakcīna tiek vērtēta neviennozīmīgi, norādot uz tās salīdzinoši zemo spēju novērst slimību. Kāds ir jūsu viedoklis?
– Par to tagad nevar spriest, laiks rādīs. Pēc «Pfizer»/«BioNTech» izstrādāto «Covid-19» vakcīnu abu devu saņemšanas ir liels antivielu titrs, bet, cik ilgu un noturīgu imunitāti tas rada, nav līdz galam izzināts. Cilvēkiem ir iespēja piedalīties pētījumos, lai imunologi līdz šim iegūto informāciju varētu papildināt.

Esmu sīki iepazinusies ar «AstraZeneca» vakcīnas instrukciju, un ir sajūta, ka tieši šī man der vislabāk. Ārstam ir trīs galvenās maņas: sapratne, intuīcija, jušana. Uz izjūtām vien paļauties nevajag, vienmēr jāliek klāt arī saprāts. Ražotājam ir laba reputācija, pētījumu fāze bijusi pietiekami ilga, un jūtu, ka vakcīna ir droša. Iespējams, pēcvakcinācijas aizsardzības procents varbūt atpaliks no citām, bet preparāts būs labāk panesams un drošāks, ka neradīs nesaprotamas izmaiņas ķermenī. Viss atkarīgs arī no tā, kā cilvēks sevi uztur. Ja slikti, tad iespējams viss – gan infekcija, gan blaknes. Nav labi arī pārmērīgi raizēties, jo iekšējā trauksme nomāc imunitāti.

Būs vēl daudz vakcīnu pret «Covid-19», pašlaik plānā ir vēl kādas trīs četras ļoti labas, taču nācās ņemt un lietot tās, kas pirmās bija gatavas. «Pfizer» un «Moderna» ir labas un efektīvas, izmantotās augstās tehnoloģijas deva iespēju ātrā tempā tās izstrādāt, tāpēc nav pamata baidīties.

Kāpēc kļuvāt par ārsti? Kas mudināja dzīvē iet šādu ceļu?
– Kad pēc pamatskolas beigšanas 15 gadu vecumā aizgāju mācīties par medicīnas māsu uz toreizējo Rīgas 4. medicīnas skolu (tagad – Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledža – red.), nebiju plānojusi kļūt par ārsti. Tā kā sekmes bija ļoti labas, nokārtojot eksāmenu bioloģijā, varēju iestāties Rīgas Medicīnas institūtā. Šo iespēju izmantoju, jo domāju, ka, strādājot medicīnā, nebūs darbs ar papīriem (sirsnīgi smejas). Kad pēc augstskolas beigšanas sāku strādāt un gada beigās simt pacientiem bija jāaizpilda taloniņš, likās – tīrās šausmas, taču tagad, kad ik mēnesi jāsaraksta 400 – 450 talonu, tas šķiet vien nieks (smejas).

Neesmu redzējusi jūsu rokrakstu, bet vai tiešām ir tā, kā mēdz sacīt, ka dakteru rakstīto nav iespējams salasīt?
– Rokraksts sabojājas studiju laikā, pierakstot lekcijas. Tā kā jāraksta arvien vairāk, tas kļūst jo nesalasāmāks. Ļoti mīlu gramatiku un pareizrakstību, bet reizēm pašai kauns par uzrakstīto, jo, lai ātrāk tiktu uz priekšu, izlaižu burtus, saīsinu vārdus. Papīru kalni ir priekš institūcijām, tos nerakstu sev, jo par saviem pacientiem zinu visu.

Kas ikdienā sniedz gandarījumu, un ar ko jūs var iepriecināt?
– Jebkurš labi padarīts darbs un veiksmīgs ārstniecības process maniem pacientiem. Prieku sagādā pozitīvas emocijas, smaids, tikšanās ar tuviniekiem, kas tagad ļoti pietrūkst. Mīlu ceļot, apmeklēt koncertus, teātru izrādes, bet tas pašlaik liegts.

Kas šajā laikā jūs spēcina un notur «virs ūdens»?
– Manas iekšējās enerģijas rezerves. Reiz kāds cilvēks jutās izbrīnīts un man vaicāja: «Tev taču ir tik slikti, bet kāpēc tu jūties tik labi?» Vienmēr esmu bijusi optimiste, jo zinu – «katram mākonim ir zelta maliņa».

Vai ārstes pienākumi ļauj izbrīvēt laiku arī kādam vaļaspriekam?
– Agrāk dziedāju Valles pagasta sieviešu vokālajā ansamblī «Atziņa», kas diemžēl vairs nepastāv. Vasarās man patīk dārza darbi. Ir tik labi apzināties, ka varu palīdzēt augam augt! Brīvajā laikā kopā ar vīru, bērniem, draugiem spēlējam galda spēles, piemēram, «Katanas ieceļotāju», «Upword».

Esmu liela lasītāja, mani saista gan kriminālromāni, gan medicīniskā literatūra. Īpaši grūtos brīžos ņemu rokās kādu no Rozamundes Pilčeres bestselleriem. Savu mīļāko grāmatu «Triumfa arka» esmu pārlasīju daudzkārt un katrā vecuma posmā «uzķeru» arvien ko jaunu. Ērihs Marija Remarks ir mans tuvākais autors, katra otrā rindkopa viņa darbos ir vērtīga atklāsme.

Kādas atziņas esat guvusi ārstes darbā?
– Viens no secinājumiem – cik pasaulē cilvēku, tik arī problēmu. Mani spārno Paula Koelju atziņas, ko varu sasaistīt arī ar savu profesionālo ikdienu. Kaut vai šī – «ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu». Vēl mani ļoti iedvesmo uzskats, ka vienmēr ir jāizmanto visas iespējas, ko dzīve piedāvā, un to arī cenšos darīt – ļaujos visam, kas man tiek dots un ar mani notiek.

Aija Cirša
- Dzimusi Krievijā, Vorkutā, kur tēvs bijis nometinājumā.
- Bērnību un skolas gadus pavadījusi Valles pierobežā, Vecumnieku pagastā.
- Beigusi Valles astoņgadīgo skolu.
- Rīgas 4. medicīnas skolā izmācījusies par medicīnas māsu.
- 1983. gadā absolvējusi Rīgas Medicīnas institūtu.
- Pēc augstskolas atgriezusies Vallē un sākusi strādāt par Valles ambulances vadītāju.
- 2000. gadā izveidojusi un joprojām vada ģimenes ārsta praksi, pieņem pacientus Vallē un Kurmenē. Lepojas ar savu komandu: sertificētām ārsta palīdzēm Ligitu Dīci un Veru Šahnovu, ārsta palīdzi-sociālo māsu Aiju Bērziņu, reģistratori Daci Tralmaku,
grāmatvedi Gitu Skribāni.
- Ir precējusies 38 gadus. Kopā ar dzīvesbiedru Ādolfu izaudzinājuši trīs bērnus – Solvitu, Andri, Katrīnu. Ir četri mazbērni.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar pārliecību – «Draugi, viss būs labi!»

Kategorijas