Drūma gadskārta – atgādinājums

2021. gada 2. marts 00:00

Pirms 70 gadiem no 26. februāra līdz 2. martam krievzemiešu okupācijas varas Baltijas kara tribunāls Rīgā pēc sava kriminālkodeksa pantiem un paragrāfiem tiesāja pulciņu Bauskas Valsts ģimnāzijas jauniešu un Latvijas Valsts universitātes studentu par pretdarbību okupantu varai, kas sevi dēvēja par padomju varu.

Jauniešiem – 25 gadi ieslodzījuma
Tagad vēsturi skolā māca par to laiku kā padomju laiku vai padomju režīmu. Šis «padomju laiku» tribunāls 1951. gada 2. martā desmit jauniešiem piesprieda 25 gadus ieslodzījuma aiz polārā loka dzeloņdrāšu iežogojumā un «darbošanos» pazemes ogļu vai citas rūdas šahtās. Ja paliksi dzīvs, pēc 25 gadiem vēl piecus gadus bez tiesībām (uz kādām tiesībām, nebija teikts).

Bet diviem jauniešiem tribunāls piesprieda nāves sodu – nošaušanu.
Es to stāstu kā vēstījumu mūsdienu latviešu jauniešiem, lai izprastu, ko nozīmē zaudēt savu valsti un ka pašlaik tās iekšējā un ārējā drošība ir trausla.

Stāsts par 70 gadu senu notikumu saistībā ar Bausku lai skan kā atgādinājums un manas domas par to, cik gausi papildinās Zemessardzes un Jaunsardzes pulki un cik neiespējami ir ieviest obligāto karadienestu nelikvidēto okupācijas seku dēļ. Arī šajā jomā mūsu kaimiņvalstis ir priekšā.

Vasilija Smolija atmiņu fragments
Turpinājumā, lai lasītājs saprastu, ko nozīmē nokļūt «čekā», citēšu nedaudz no viena šīs jauniešu grupas dalībnieka Vasilija Smolija atmiņu stāsta, kas publicēts «Daugavas Vanagu» 2002. gada 1. numurā.

«Pēc pirmās nopratināšanas cietuma kameru koridorā lika izģērbties kailam. Rūpīgi pārbaudīja katru apģērba vīlīti, paņēma kurpju auklas, bikšu jostu, izgrieza visas metāla pogas un rāvējslēdzējus, ielūkojās mutē un uz augšu paceltām rokām lika pietupties, jo varēja taču būt, ka es ko nelikumīgi esmu tūplī noslēpis. Kad «čekistiem» likās, ka esmu pietiekami «izfiltrēts», ielaida kamerā, kur elektriskā spuldzīte nenodzisa ne dienu, ne nakti.

Celšanās sešos no rīta, kad tika nolaistas pie sienas piestiprinātās guļamnāras, varēja sēdēt uz koka sola, stāvēt vai staigāt pieci soļi turp, pieci atpakaļ, snaust nedrīkstēja, tad tūlīt pie kameras lodziņa uzstājīgs sarga klauvējiens: «Čevo spiš!» («Ko guli!») Kameras stūrī metāla konteiners, kur nokārtot dabiskās vajadzības.

Kamerā sākumā bijām astoņi. Pratināšana tikai naktīs, guļamajā laikā. Pratināšanas metodes no vienkāršas sarunas līdz uzkliedzieniem, brēcieniem, iebaidīšanai. Reiz pratināšanas laikā tiku ievietots kamerā, tādā kā skapis – šaurā, šaurā. Ar pleciem sajutu sānu sienas, atrados pussēdus, jo pilnīgi apsēsties nevarēja. Ceļi atspiedās durvīs. Pilnīgā tumsā. Saprāts un loģiskā domāšana ar ārpasauli galīgi atslēdzās. Vai kamera tiks piepildīta ar ūdeni un es noslīkšu, varbūt tiks ielaista nāvējoša gāze, varbūt mani nogalinās ar elektrisko strāvu? Cik ilgi atlicis dzīvot šajā no ārpasaules noslēgtajā telpā? Cik ilgi pietiks skābekļa?

Tas bija viens no «čekas» psiholoģiskās apstrādes variantiem.
Mani mīļie vecāki, ko pārdzīvojāt jūs? Jūsu galvas kļuva vēl sirmākas. Par sevi es neraizējos. Vai jūtos vainīgs? Tāds bija laiks, tādu ceļu gāja latviešu tauta, un es nevarēju neiet. Šim lēmumam bija priekšvēsture. Tēvs bija pārliecināts ukraiņu nacionālists. Savā laikā redzējis boļševiku noslepkavoto civiliedzīvotāju grēdas Odesas baznīcās, piedalījies pilsoņkara frontē pret boļševikiem. Ienaidnieka pārspēka mākts, smagu sirdi viņš pameta dzimteni un atrada patvērumu ārpus Ukrainas Latvijā.»

Aicinu neiesnausties pašpārliecinātībā un redzeslokā paturēt Baltkrieviju, Krievijas teritoriālos tīkojumus un kritiski vērtēt stāstus par padomju laikiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Drūma gadskārta – atgādinājums

Kategorijas